Aizbildnis palūkojās lejup uz tiem abiem. Ko tu gribi, virsuzraug?
- Atvainojiet, ka tā iejaucos. Gribēju tikai vēlreiz satikt sapņotāju. Esmu ar lielu interesi sekojis viņas progresam.
- Nu ko, tagad esi viņu saticis. Viņa nav aktrise. Viņas progress nav paredzēts visu acīm.
- Nudien! Bet viņa ir apburoša. Vīrietis man uzsmaidīja. Ļauj man personiski pateikt, ka esi laipni lūgta I Šeolā! Es esmu virsuzraugs Beltrams. Cerams, no manas fluksa šautriņas uz muguras nepalika rēta.
Es reaģēju. Neko tur nespēju padarīt. Ja jūs kaut ko nodarījāt manam tēvam…
- Es tev nedevu atļauju runāt, XX-40.
Aizbildnis skarbi mani uzlūkoja. Virsuzraugs iesmējās un papliķēja man pa vaigu. Es atrāvos. Nu, nu! Tavam tēvam nekas nekaiš. Viņš uzvilka zīmi uz krūtīm. Zvēru pie Dieva!
Man vajadzētu justies atvieglotai, taču es spēju just tikai dusmas par tādu nekaunību. Aizbildnis uzmeta skatienu jaunākajam vīrietim. Kas tas tāds?
- Tas ir XX-59-12. Virsuzraugs uzlika roku puisim uz pleca. Viņš ir ļoti uzticams Pleiones kalps. Pēdējās nedēļās viņam ir izcili veicies mācībās.
- Skaidrs. Vadoņa skatiens pārslīdēja puisim, izvērtējot viņa auru. Vai tu esi orākuls, zēn?
- Jā, Sargātāj. Divpadsmit paklanījās.
- Asinsvaldniece noteikti ir apmierināta ar tavu progresu. Orākulu mums nav bijis kopš XVI Kaulu ražas.
- Ceru drīz nokļūt viņas dienestā, Aizbildni. Puiša balsī jautās ziemeļnieku akcents.
- Un nokļūsi ari, Divpadsmit. Domāju, ka tev ar emītu veiksies ļoti labi. Divpadsmit tūlīt dosies uz otro pārbaudi, virsuzraugs stāstīja. Mēs tieši gājām uz mertonu, lai pievienotos viņa bataljonam. Viņus vedis Pleione un Alsafi.
- Vai Sualoclniem ir zināms par ievainoto sarkano mundieri? Aizbildnis jautāja.
- Jā. Viņi medi to pašu emītu, kurš viņam iekoda.
Aizbildņa vaibsti noraustījās.
- Lai tev veicas šajā nodarbē, Divpadsmit! viņš sacīja.
Divpadsmit vēlreiz paklanījās.
- Bet, pirms mēs dodamies prom, man ir vēl viens iemesls jūs traucēt, virsuzraugs piebilda. Esmu nācis nodot sapņu staigātājai ielūgumu. Ja drīkst.
Aizbildnis pret viņu pagriezās. Virsuzraugs viņa klusēšanu uztvēra kā atļauju turpināt.
- Mēs par godu šai Kaulu ražai rīkojam ļoti īpašas svinības, XX-40. Par godu divdesmitajai Kaulu ražai. Viņš plašā žestā pamāja uz Midzeni. Piedalās mūsu labākie aktieri. Tās būs dzīres visām maņām. Mūzikas un deju saturnālija, kurā izrādīsim visus mūsu zēnus un meitenes.
- Jūs runājat par Divsimtgadi, Aizbildnis sacīja.
Tādu vārdu es dzirdēju pirmo reizi.
- Tieši tā. Virsuzraugs pasmaidīja. Ceremoniju, kuras laikā parakstīs Lielo Teritoriālo Aktu.
Tas neizklausījās labi. Iekams es paguvu noklausīties vēl kaut ko, mani apžilbināja vīzija.
Niks bija orākuls un spēja raidīt cauri ēteram attēlus bez skaņas. Viņš tos dēvēja grieķu vārdā par khrēsmoi. Es to nekad nespēju izrunāt, tāpēc šos attēlus vienkārši dēvēju par viņa “fotogrāfijām”. Divpadsmit bija tāds pats talants. Ieraudzīju pulksteni ar abiem rādītājiem uz divpadsmit un tad pamanīju četras kolonnas un kāpnes. Pēc mirkļa samirkšķināju plakstus, un vīzija bija prom. Atvēru acis un redzēju, ka orākuls manī lūkojas.
Tas viss notika sekundes laikā. Par Aktu man ir zināms, Aizbildnis sacīja. Runājiet par lietu, virsuzraug! Četrdesmit ir pārgurusi.
Virsuzraugs nelikās traucēties no Aizbildņa toņa. Viņš laikam bija pieradis, ka viņu nicina. Refs tikai eļļaini pasmaidīja.
- Es gribētu ielūgt Četrdesmit Divsimtgades dienā uzstāties kopā ar mums. Tonakt, kad viņu sagūstīju, mani dziļi iespaidoja viņas spēks un izveicība. Man ir patiess prieks lūgt viņu kļūt par manu galveno aktrisi līdz ar XIX-49-l un XIX-49-8.
Jau grasījos atteikties tādā veidā, ka izpelnītos nopietnu sodu, bet tad ierunājās Aizbildnis.
- Es kā viņas uzraugs, viņš stingri sacīja, to aizliedzu.
Pacēlu skatienu uz viņu.
- Viņa nav aktrise un paliks manā uzraudzībā, ja vien neizkritīs pārbaudēs pirms Divsimtgades. Aizbildnis skatījās tieši virsū virsuzraugam. Četrdesmit ir sapņu staigātāja. Sapņu staigātāja, kuru jums bija pavēlēts atvest uz šo koloniju. Es neļaušu viņu vazāt apkārt par prieku Saionas aģentiem kā parastu zīlnieci. Tas ir darbs jūsu cilvēkiem. Nevis manējam.
Nu virsuzraugs vairs nesmaidīja.
- Lai notiek. Viņš palocījās, neskatīdamies man virsū. Nāc, Divpadsmit! Tavs pārbaudījums tevi gaida.
Uzrunātais paslepus uzmeta man skatienu, vaicājoši pacēlis vienu uzaci. Es pamāju ar galvu. Puisis pagriezās un vieglā solī sekoja virsuzraugam atpakaļ uz Midzeni. Neizskatījās, ka viņš baidītos no tā, kas viņu sagaida.
Aizbildņa acis nosvilināja man seju. Vai tu pazīsti to orākulu?
- Nē.
- Viņš no tevis nenolaida ne acu.
- Piedodiet, kungs, es sacīju, bet vai tad man nav atļauts sarunāties ar citiem cilvēkiem?
Viņš nenolaida skatienu. Es prātoju, vai refi saprot sarkasmu.
- Jā, viņš piekrita. Tas tev ir atļauts.
Vairs neteicis ne vārda, Aizbildnis pagāja man garām.
11.PAR RAUDĀŠANU
ES slikti gulēju. Man pārāk stipri sāpēja galva sāpes dūra kreisajos deniņos. Gulēju palagos un vēroju, kā izdeg svece.
Aizbildnis mani uzreiz neaizsūtīja uz istabu. Viņš man piedāvāja mazliet ēdiena un ūdens, ko es arī izdzēru, jo biju pavisam atūdeņojusies. Tad viņš apsēdās pie uguns un skatījās liesmās. Man vajadzēja krietnas desmit minūtes, lai saņemtos pajautāt, vai šodien esam beiguši; viņa atbilde bija strupa, bet apstiprinoša.
Augšstāvā bija auksti. Logu stikls bija plāns kā papīrs, un no kaut kurienes vilka caurvējš. Es drebēdama ievīstījos palagos. Pēc kāda laika iesnaudos. Ausīs trīsuļoja Aizbildņa vārdi: manās acīs esot nāve un ledus. Ik pēc dažām minūtēm uzplaiksnīja manā sapņavā iespiedušies XX-12 rādītie attēli. Es jau agrāk biju redzējusi dažas orākula sūtītas ainas. Niks man reiz bija rādījis bildi ar to, kā es nokritu no zema jumta un salaužu potīti; pēc nedēļas tā ari notika. Es vairs nekad neapšaubīju Nika pareģojumus par gaidāmajiem laikapstākļiem.
Divpadsmit bija mani izsaucis uz tikšanos pusnaktī. Neredzēju nevienu iemeslu neiet.
Kad pamodos, pulkstenis sita vienpadsmit. Es nomazgājos un saģērbos, tad nokāpu lejā Aizbildņa istabā. Tur valdīja klusums. Aizkari bija atstāti vaļā, telpā paloja mēnesgaisma. Pirmo reizi pēc vairākām dienām atradu uz rakstāmgalda zīmīti no viņa.
Izdibini visu, ko vari, par emītiem.
Man pārskrēja salti drebuļi. Ja man bija jāpēta dūcēji, tas nozīmēja, ka būs jāstājas tiem pretī. Tas ari nozīmēja, ka drīkstu satikties ar Divpadsmit. Savā ziņā es klausīšu pavēlei. Divpadsmit nupat bija piedzīvojis otro pārbaudi. Es prātoju, ko gan viņš šonakt jau ir redzējis. Beidzot uzzināšu noteiktus faktus par emītiem protams, ja vien Divpadsmit nebūs apēsts.
Tieši pirms pusnakts es nokāpu lejā pa kāpnēm un aizvēru aiz sevis durvis. Laiks pildīt mājasdarbus.