Pagāju garām naktssardzei. Viņa ar mani nesasveicinājās. Kad paprasīju nūmas, meitene iedeva prasīto, bet deguns palika vīzīgi izsliets gaisā. Viņa joprojām bozās par to starpgadījumu ar sirēnu.
Ārā bija vēsi un gaisā virmoja lietus migliņa. Aizgāju uz Midzeni un sarūpēju sev brokastis buljonu papīra krūzītē. Par to šķiros no dažām adatām un gredzeniem. Piespiedusi sevi izdzert malku vai divus, devos uz ēku, ko artisti dēvēja par Hauksmoru, tā bija celtne, kurā atradās bibliotēka ar iekšpagalmu.
Divpadsmit mani gaidīja aiz kāda pīlāra; viņam mugurā bija tīra, sarkana tunika. Vaigā vīdēja griezta brūce. Pamanījis manu krūzīti, puisis pacēla vienu uzaci.
- Tu to ēd?
Es iemalkoju. Un ko tad tu pats ēd?
- To, ko man dod mans uzraugs.
- Ne jau visi ir kaulrači. Starp citu apsveicu!
Viņš pastiepa roku, un es to paspiedu. Deivids.
- Peidža.
- Peidža. Puiša tumšā acs ieurbās manī. Otra izskatījās mazāk fokusēta. Iedomājos, ka varētu ar tevi mazliet pastaigāties, ja tev nav labāka veida, kā pavadīt laiku.
- Pastaigāties tā kā ar suni?
Viņš iesmējās, nekustinot lūpas.
- Uz šo pusi, viņš sacīja. Ja kāds kaut ko jautās, teiksim, ka vedu tevi uz nopratināšanu par kādu starpgadījumu.
Mēs kopā aizgājām pa šauru ieliņu uz to pusi, kur bija Sizerēnu mītne. Deivids bija aptuveni divas collas garāks par mani; viņam bija garas rokas un spēcīgs torss. Puisis necieta badu kā artisti.
- Tas ir drusku riskanti, vai ne? es pajautāju.
- Kas tad?
- Ar mani sarunāties. Tagad tu esi sarkanais mundieris.
Puisis pasmaidīja. Nebiju domājis, ka tu būsi tik viegls
medījums. Tu jau tagad esi gandrīz iekšā viņu slazdā, vai ne?
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Segregācija, Četrdesmit. Tu redzi, ka esmu sarkanais mundieris, un domā, ka man ar tevi nevajadzētu sarunāties. Vai tā tev teica tavs uzraugs?
- Nē. Tā vienkārši ir.
- Redzi nu! Tāda arī ir šīs vietas jēga izskalot mums smadzenes. Likt mums justies kā zemākiem radījumiem. Kā tu domā, kāpēc cilvēkus gadiem ilgi tur Tauerā? Kad es neko neatbildēju, Deivids pašūpoja galvu. Padomā pati, Četrdesmit! Spīdzināšana slīcinot, izolācija, dienām ilga mērdēšana badā. Pēc tam cilvēks pat tādos apstākļos kā šie jūtas kā paradīzē. Viņam bija zināma taisnība. Tev vajadzētu paklausīties, ko gvelž virsuzraugs! Šis domā, ka refiem vajadzētu pār mums valdīt, ka viņiem vajadzētu kļūt par jaunajiem monarhiem.
- Kāpēc lai šis tā domātu?
- Tāpēc, ka viņš ir ideoloģiski apstrādāts.
- Cik ilgi viņš te jau ir?
- Cik varu spriest, tikai kopš XIX Kaulu ražas, bet viņš ir uzticams kā suns. Viņš mēģina sameklēt sindikāta labos reģus.
- Tātad viņš ir sagādnieks.
- Viņš nav ļoti spējīgs. Našira grib jaunu. Tādu, kas spētu sajust ēteru augstākā līmenī.
Es jau grasījos jautāt vēl, bet aprāvos. Caur plāno, pelēcīgo dūmaku ieraudzīju apaļu ēku ar milzīgu kupolu. Tā masīva un traucējoša kluknēja pamestā laukumā iepretim Sizerēna mītnei. Logos atspīdēja nespodra dzintardzeltena gaisma.
- Kas tas ir? Es palūkojos augšup uz celtni.
- Artisti to dēvē par Istabu. Mēģināju noskaidrot, kam tā paredzēta, bet šķiet, ka nevienam nepatīk par to runāt. Cilvēkiem tur nav atļauts iet iekšā.
Deivids devās uz priekšu, uz ēku pat nepaskatījies. Es skrēju, lai viņu panāktu. Tu teici, ka viņš mēģina dabūt reģus no sindikāta, es sacīju. Kāpēc?
- Neuzdod pārāk daudz jautājumu, Četrdesmit.
- Domāju, ka tieši tāda ir šī randiņa jēga.
- Varbūt. Vai ari tu man vienkārši esi iepatikusies. Tā, esam klāt!
Mūsu mērķis izrādījās sena baznīca. Reiz tā noteikti bija bijusi ļoti krāšņa, bet nu pamazām pārvērtās drupās. Logos nebija stiklu, no zvanu torņa bija palicis vien karkass, un dienvidu lievenis bija aizsists koka dēļiem. Es pacēlu vienu uzaci.
- Vai tā ir laba doma?
- Esmu to darījis jau iepriekš. Turklāt, viņš palīda zem dēļa, spriežot pēc tā, ko man stāstīja virsuzraugs, tu esi radusi pie nedrošām būvēm. Viņš palūkojās man pār plecu.
- Ātri! Pelēkais uzraugs!
Es ieslīdēju starp dēļiem. Tieši laikā, jo garām ieejai pagāja Grafiass un aiz viņa trīs izkāmējuši nereģi. Sekoju Deividam cauri baznīcai. Liels gabals griestu bija iegāzies iekšā kapelā. Koka sijas un betons bija nolīdzinājuši solus līdz ar zemi, un visu grīdu klāja stikla lauskas. Lēniem soļiem soļoju pa gruvešiem. Kas te notika?
Deivids neatbildēja. Līdz augšai ir simt divdesmit četri pakāpieni, viņš sacīja. Vai esi gatava?
Puisis nozuda, iekams paguvu atbildēt. Sekoju viņam uz kāpnēm.
Es biju pieradusi kāpt. I Iecirknī biju uzkāpusi simtiem ēku. Vairums pakāpienu šeit bija neskarti; šķita, ka esam uzkāpuši augšā vienā acumirklī. Manus matus sagrāba stiprs vējš un atglauda tos no sejas. Bija jūtama spēcīga, piesātināta deguma smaka. Deivids ar rokām atbalstījās pret akmens balustrādi.
- Man te patīk. Viņš izvilka no piedurknes balta papīra rullīti un ar sērkociņu to aizdedzināja. Stratēģiski izdevīga vieta.
Mēs stāvējām uz balkona tieši zem grūstošā zvanu torņa. Margu pa daļai nebija, un turpat bija zīme, kas brīdināja par būves nestabilitāti. Es pavēros augšup zvaigznēs. Tu izturēji savu otru pārbaudi, es teicu. Ja gribi runāties, pastāsti man par emītiem.
Puisis aizvērtām acīm izpūta dūmus. Viņam bija notraipīti pirksti. Ko tieši tu gribi zināt?
- Kas viņi tādi ir?
- Nav ne jausmas.
- Tu taču kādu noteikti redzēji.
- Neko daudz es neredzēju. Mežā ir tumšs. Zinu, ka tas līdzinājās cilvēkam. Visādā ziņā emītam bija galva un rokas, un kājas, bet tas kustējās kā dzīvnieks. Vēl tas smirdēja kā miskaste. Un pēc tādas arī izklausījās.
- Kā var izklausīties pēc miskastes?
- Miskaste izklausās pēc mušām, Četrdesmit. Bzzzz.
Dūcējs.
- Un aura? es nerimos. Vai emltam bija aura?
- Es tādu neredzēju. Bija sajūta, it kā ēters sagrūtu, Deivids stāstīja. It kā tam ap sapņavu būtu melnais caurums.
Izklausījās, ka ar tādu radījumu es negribētu satikties. Paskatījos lejup uz pilsētu. Vai tu to nogalināji?
- Mēģināju. Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, puisis nospieda savu zilās asteres smēķi. Mūs turp aizsūtīja bariņā; visi bijām rožainie mundieri. Bija divas grupas. Līdzi nāca divi sarkanie Trīsdesmit un Divdesmit pieci. Katram iedeva nazi un sacīja, lai meklējam dūcēju, kā vien mākam. Trīsdesmit uzreiz pateica, ka naži esot domāti tikai tam, lai mēs justos drošāk. Tam radījumam vislabāk varot sadzīt pēdas caur ēteru.
Viens no ražīgajiem bija rabdomants, tāpēc mēs uztaisījām dažus zaru komplektiņus. Trīsdesmit mums iedeva pudeli asiņu no viena tipa, kurš bija sakosts tā mēs viņu varējām izmantot kā jautātāju. Iemērcām zarus asinīs, un rabdomants tos uzmeta. Zari rādīja uz rietumiem. Mēs visu laiku tik metām zarus un mainījām virzienu. Dūcējs, protams, arī kustējās, tāpēc mēs nekur netikām. Divdesmit Viens ierosināja atvilināt to pie mums. Mēs iekūrām uguni un sarīkojām seansu, izsaucot no meža garus.
- Vai to tur ir daudz?
- Kā tad! Sarkanie teica tie esot tie paši idiņi, kas mēģinājuši aizmukt pāri mīnu laukam.
Es apspiedu trīsas.
- Dažas minūtes pasēdējām. Gari pagaisa. Izdzirdējām skaņas. No meža sāka lidot ārā mušas un rāpoja man pa rokām. Tad kā no zila gaisa uzradās šis kaut kāds milzīgs, uzblīdīs neradījums. Pēc divām sekundēm šis bija sagrābis mutē Deviņpadsmit matus. Gandrīz norāva līdzi arī ādu, Deivids piemetināja. Šī kliedz, sākas haoss. Tas tur izrauj viņai kušķi matu un metas virsū Viens.