- Karlam?
- Nezinu, kā viņus sauc. Nu, šis iekviecas kā sivēns un mēģina tam radījumam iedurt. Nekas nenotiek. Puisis aplūkoja sava smēķa gruzdošo galu. Uguns sāka izdzist, bet es šo vēl redzēju. Mēģināju izmantot pret viņu bildi. Domāju par baltu gaismu un centos to uzlīmēt dūcēja sapņavai, lai šo apžilbinātu. Pēc mirkļa attapos ar tādu sajūtu, it kā man brauktu pāri galvai, un ēterā viss izskatījās tā, it kā būtu izlijusi nafta. Viss bija tumšs un pagalam. Visi tuvumā esošie gari mēģina aizmukt no tās jezgas. Divdesmit un Četrpadsmit ņem kājas pār pleciem. Trīsdesmit bļauj pakaļ, ka šie dabūšot dzeltenos mundierus, bet tie abi ir pārāk noraustījušies, lai atgrieztos. Desmit met nazi un trāpa Pieci. Tas pakrīt. Nieka divās sekundēs viņam uzklūp dūcējs. Uguns nodziest. Piķa melna tumsa. Pieci sāk saukt pēc palīdzības.
Visi ir kļuvuši akli. Es izmantoju ēteru, lai saprastu, kur tas neradījums ir palicis. Pieci ēd nost. Viņš jau ir miris. Sagrābju neradījumu aiz čupra un atrauju no līķa. Man rokās paliek tāda beigta, slapja miesa. Lops metas virsū man. Tumsā redzu baltas acis; šis blenž uz mani. Jau nākamajā brīdi es aizlidoju pa gaisu, asiņodams kā aizkauta cūka.
Deivids pavilka lejup tuniku un paknibināja nost apsēju. Zem tā bija četras dziļas vātis. Āda apkārt krāsojās pienainā, asiņu izvagotā pelēkumā. Izskatās pēc poltergeista brūcēm, es sacīju.
- Nemāku spriest. Puisis sakārtoja pārsēju. Tātad nevaru pakustēties. Neradījums jož man virsū un pilina uz manis asinis. Desmit pirms tam mēģināja palīdzēt Pieci, bet nu pieceļas. Viņam ir sargeņģelis vienīgais gars, kas nav aizmucis. Viņš met to virsū dūcējam. Es tajā pašā brīdī sūtu vēl vienu attēlu uz šamā sapņavu. Tas iebļaujas. Pa īstam iebļaujas. Sāk līst projām ar kaut kādu drausmīgu skaņu, vilkdams līdzi gabalu no Pieci. Tikmēr Divdesmit Viens ir aizdedzinājis zaru. Viņš met to pakaļ dūcējam. Es saožu degošu miesu. Pēc tam es atslēdzos. Pamodos Orielā vienos apsējos.
- Un jums visiem piešķīra sarkanās tunikas.
- Divdesmit un Četrpadsmit ne. Šie dabūja dzeltenās. Un viņiem bija jāsavāc tas, kas bija palicis pāri no Pieci.
Dažas minūtes mēs klusējām. Es spēju domāt tikai par Pieci; viņu tajā mežā apēda dzīvu. Es nezināju viņa īsto vārdu, bet cerēju, ka kāds būs norunājis atvadvārdus. Cik drausmīga aiziešana!
Pametu skatienu tālāk. Redzēju nelielu gaismu no šejienes tā nebija lielāka par sveces liesmu.
- Kas tas ir?
- Sārts.
- Kam tas?
- Tur dedzina dūcēju līķus. Vai arī cilvēku līķus atkarībā no tā, kas uzvarējis. Puisis aizmeta smēķi. Man šķiet, kaulus izmanto kaut kādai pareģošanai.
Tajā brīdī, kad viņš to pateica, man turpat gar acīm noplīvoja pelnu plēksnīte. Es to notvēru uz pirksta. Pravieši pieskārās ēteram ar dabas zīmju palīdzību caur ķermeni, caur dabā sastopamo, caur elementiem. Džeksona acīs tā bija viena no zemākajām kārtām. Varbūt uguns viņus pievilina, es prātoju. Viņi taču teica, ka šī pilsēta esot bāka.
- Tā ir ētera bāka, Četrdesmit. Te ir daudz reģu un garu, un refū. Padomā kā darbojas ēters?
- Kā, pie velna, tu par to tik daudz zini? Es pagriezos pret Deividu. Tu neesi no sindikāta. Kas tu tāds esi?
- Skaitlis. Tāpat kā tu.
Es apklusu un griezu zobus.
- Tev vēl ir jautājumi, viņš pēc klusuma mirkļa sacīja.
- Vai esi pārliecināta, ka gribi tos uzdot?
- Nemaz nesāc.
- Ko tad?
- Teikt man priekšā, ko es gribu zināt. Es gribu atbildes. Vārdi izlauzās ātri un dedzīgi. Gribu zināt visu par vietu, kurā man jādzīvo atlikušais mūžs. Vai tu nespēj to saprast?
Mēs pāri balustrādei nolūkojāmies uz Istabu. Es pūlējos pārāk neatspiesties uz akmeņiem, baidoties, ka tie var sadrupt.
Tāpēc es pavaicāju: Vai varu uzdot savus jautājumus?
- Šī nav nekāda galda spēle, Četrdesmit. Neesmu te nācis uzspēlēt “Divdesmit jautājumus”. Atvedu tevi šurp, lai paskatītos, vai tiešām tu esi sapņu staigātāja.
- Pati personīgi, es atteicu.
- Izklausās, ka tā nav vienmēr. Dažreiz tu no tās personības izlec laukā. Viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām.
- Tevi nomedīja centrālajā Iecirknī. Sindikāta iekšējā svētnīcā. Tu laikam neuzmanījies.
- Uzmanījos gan. Man tikai nepaveicās. Nenovērsdamās lūkojos viņam pretī. Kas šiem vajadzīgs no sindikāta?
- Tas patur visus labos reģus sev. Paslēpj visus saistītājus un sapņu staigātājus, un orākulus visas augstākās kārtas, ko Našira grib savā kolonijā. Tas viņiem ir vajadzīgs no sindikāta, Četrdesmit. Tāpēc viņi parakstīs to jauno Aktu.
- Kas tajā teikts?
- Naširai ir grūtības dabūt pienācīgus reģus. Tos visus sargā bandas. Kamēr nav izdomāts, kā izformēt reģukungus Londonā, vienīgā iespēja tikt pie labākiem kadriem ir izplesties. Aktā solīts, ka divu gadu laikā tiks nodibināta II Šeola, kuras raža nāks no Saionas Parīzes citadeles. Puisis pārvilka pirkstus brūcei uz krūtīm. Un kas tad apturēs refaītus? Emīti mūs nogalinās, ja to mēģināsim.
Mani pārņēma savāds saltums.
Našira sindikātu uzskatīja par apdraudējumu. Tas man bija jaunums. Reģukungus es pazinu kā baru melīgu, savtīgu egoistu vismaz galvenie bija tieši tādi. Pretdabiskās Asamblejas tikšanās nebija notikušas jau vairākus gadus; reģukungiem viņu sektoros bija ļauts darīt visu, kas ienāk prātā, jo Hektors bija pārāk aizrāvies ar maukām un azartspēlēm, lai tos savaldītu. Un tomēr tālu I Šeolā refaītu asinsvaldniece baidījās no šiem noziedzīgajiem salašņām.
- Tu tagad esi viens no viņas uzticamajiem sekotājiem. Uzmetu skatienu Deivida sarkanajai tunikai. Vai tu viņiem palīdzēsi?
- Es neesmu uzticams, Četrdesmit. Es tikai viņiem tā saku. Puisis pavērās mani. Vai esi kādreiz redzējusi refu asiņojam?
Nezināju, ko lai atbild.
- Viņu asinis sauc par ektoplazmu. Tā ir Augļotāja lielākā apsēstība. Refi ir tādi kā ētera iemiesojumi. Viņu asinis ir ēters šķidrā veidā. Skatoties uz ektoplazmu, tu redzi ēteru. To iedzerot, tu kļūsti par ēteru. Tāpat kā viņi.
- Vai tas nenozīmētu, ka nereģi varētu lietot ēteru? Viņiem vajadzētu tikai pieskarties drusciņai ektoplazmas.
- Pareizi! Teorētiski tukšačiem ektoplazma būtu tāds kā auras aizvietotājs. īslaicīgs, protams. Blakusefekti ilgst tikai aptuveni piecpadsmit minūtes. Un tomēr ja padarbotos ar zinātni un visu mazliet nogludinātu, esmu gatavs saderēt, ka jau pēc dažiem gadiem varētu sākt tirgot “tūlītējas gaišredzības” tabletes. Viņš nolūkojās uz pilsētu. Kādu dienu tā notiks, Četrdesmit. Mēs eksperimentēsim ar tiem izdzimteņiem, nevis otrādi.
Refi bija rīkojušies muļķīgi, iedodot šim puisim sarkano mundieri. Bija skaidrs kā diena, ka viņš tos ienīst.
- Vēl viens jautājums, Deivids sacīja.
- Labi. Es mirkli klusēju, bet tad iedomājos par Lisu.
- Ko tu zini par XVIII Kaulu ražu?
- Es jau prātoju, vai tu par to pajautāsi. Viņš pavirzīja sāņus kādu līstīti, atsedzot izsistu logu. Nāc! Es tev kaut ko parādīšu. Sekoju puisim iekšā pa logu.
Telpā bija gari. Vēlējos, kaut varētu redzēt, cik; man šķita aptuveni astoņi vai deviņi. Gaisā jautās pelējuma smārds ar šķebinošu vītušu ziedu piesmaku. Stūrī bija ierīkota svētnīca. Tur bija primitīvs metāla ovāls, kam apkārt saliktas pieticīgas veltes: sveču gali, salauzti vīraka kociņi, savītis timiāna zariņš, zīmītes ar vārdiem. Pašā vidū bija neliels gundegu un liliju pušķis. Smarža dvesa no lilijām. Tās gan bija svaigas. Deivids izvilka kabatas lukturīti.