- Aplūko cerības gruvešus.
Es ieskatījos tuvāk. Metālā bija ieskrāpēti vārdi:
KRITUŠAJIEM
2039. GADA 28. NOVEMBRĪ
- 2039, es sacīju. XVIII Kaulu raža.
Gads pirms manas dzimšanas.
- Todien novembra svētku laikā notika sacelšanās. Deivids ar lukturīti izgaismoja svētnīcu. Grupiņa refu sadumpojās pret Sargasiem. Viņu pusē bija vairums cilvēku. Viņi mēģināja nogalināt Naširu un evakuēt cilvēkus uz Londonu.
- Kuri refi tie bija?
- To neviens nezina.
- Kas notika?
- Kāds cilvēks viņus nodeva. XVIII-39-7. Viens vājš posms pamatos un viss plāns sagruva. Našira vainīgos refus spīdzināja. Tā, ka palika rētas. Visus cilvēkus nogalināja emlti. Klīst baumas, ka, izņemot Augļotāju, esot izdzīvojuši tikai divi no tiem nodevējs un sīkais.
- Sīkais?
- Augļotājs man visu izstāstīja. Viņu apžēlojuši, jo viņš bijis tāds dzeltenais mundieris, kurš nedumpojās. Uz ceļiem izlūdzies sevi saudzēt. Augļotājs man teica, ka togad šurp esot atveduši mazu bērnu četrus piecus gadus vecu. XVlII-39-0.
- Kāda velna pēc vest šurp bērnu? Man vēderā iegūla ledus klucis. Bērni nevar cīnīties pret dūcējiem.
- Nav ne jausmas. Viņš domā, ka šamie esot gribējuši pamēģināt, vai bērns izdzīvos.
- Protams, ne! Četrgadīgs bērns nevar dzīvot tādā zaņķi.
- Tieši tā.
Man sagriezās iekšas. Bērns nomira.
- Augļotājs zvēr, ka līķi neesot atraduši. Viņam bija jāaizvāc līķi, Deivids stāstīja. Tas piederēja pie vienošanās par paša izdzīvošanu. Viņš apgalvo, ka meitenīti neesot atradis, bet šis te gan vēsta ko citu.
Puisis uzspīdināja lukturīti vienai no veltēm. Tas bija netīrs rotaļu lācītis ar pogu acīm. Ap kaklu tam bija zīmīte. Es pacēlu to pie gaismas.
XVIII-39-0
Neviena dzīve nav veltīga
Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai tālas zvanu skaņas. Es noliku lācīti atpakaļ starp ziediem.
- Kas šo visu izveidoja? Runāt bija sāpīgi. Kas radija šo svētnīcu?
- Artisti. Un rētainie. Noslēpumainie refi, kuri sacēlās pret Naširu.
- Vai viņi vēl ir dzīvi?
- To neviens nezina. Bet es sliecos domāt, ka ne. Kāpēc lai Našira ļautu šiem staigāt pa pilsētu, zinot, ka viņi ir nodevēji?
Man drebēja pirksti. Paslēpu tos piedurknēs.
- Esmu gana redzējusi, es sacīju.
Deivids mani pavadīja atpakaļ uz Magdalēnas mītni. Līdz rītausmai vēl bija vairākas stundas, bet es vairs negribēju nevienu satikt. Ne šonakt.
Kad kļuva redzams tornis, pagriezos pret Deividu. Nezinu, kāpēc tu ar mani runāji, es sacīju, bet paldies tev par to!
- Par ko?
- Par to, ka parādīji man svētnīcu.
- Nav par ko. Viņa seja slēpās ēnās. Tu drīksti uzdot vēl vienu jautājumu. Bet tikai tad, ja varēšu atbildēt mazāk nekā minūtes laikā.
Es padomāju. Man vēl bija ļoti daudz jautājumu, bet viens man nelika mieru jau vairākas dienas.
- Kāpēc tās sauc par Kaulu ražām?
Puisis pasmaidīja.
- Nezinu, vai esi to dzirdējusi, bet bone savulaik nozīmēja “labs” jeb “laimīgs”. No franču vārda bonne. Ielās to vēl savureiz var dzirdēt. Tāpēc to tā nosauca: par Labo ražu, par Laimīgo ražu. Viņi to uzskata par sava atalgojuma saņemšanu, par lielisku noteikumu līgumā ar Saionu. Cilvēkiem, protams, ir cits viedoklis. Viņiem bone nozīmē tikai kaulus [7] . badu. Nāvi. Tāpēc mūs sauc par kaulračiem. Jo mēs palīdzam vest cilvēkus nāvē.
Nu man bija pavisam auksti. Daļēji man bija gribējies palikt te ārā. Tagad gribējās doties prom.
- Kā tu to visu zini? jautāju. Refi taču tev noteikti neko nestāstīja.
- Baidos, ka jautājumi ir beigušies. Es jau tāpat esmu pateicis par daudz.
- Varbūt tu melo.
- Nemeloju.
- Es varētu par tevi izstāstīt refiem. Nelikos mierā.
- Varētu viņiem pateikt, ko tu zini.
- Tad tev būtu ari jāpasaka, ko zini tu pati. Deivids man uzsmaidīja, un es sapratu, ka esmu zaudējusi. Vari man palikt parādā pakalpojumu par informāciju. Ja nevēlies norēķināties uzreiz.
- Kā?
Atbilde kļuva skaidra, kad viņš pieskārās manai sejai. Roka piespiedās pie mana gurna. Es saspringu.
- To ne, es sacīju.
- Nu izbeidz. Viņa roka slīdēja augšup un lejup pa manu vidukli un seja tuvojās manējai. Tu izvēmi tableti, vai?
- Tu gribi samaksu? Es viņu skarbi atgrūdu. Ej ellē, sarkanais!
Deivids nenolaida no manis skatienu.
- Izdari man pakalpojumu, viņš sacīja. Šo es atradu Mertona mītnē. Paraugi, vai varēsi tur kaut ko saprast. Tu esi gudrāka, nekā biju domājis. Viņš kaut ko iespieda man saujā. Aploksni. Saldus sapņus, Četrdesmit!
Puisis aizgāja. Es bridi stāvēju, juzdamās pavisam stīva un nosalusi, un tikai tad atspiedos pret sienu. Man nevajadzēja turp doties kopā ar viņu. Es taču zināju, ka nedrīkst tumsā iet līdzi svešiniekiem. Kur ir mani instinkti?
Vienā naktī biju uzzinājusi par daudz. Līza nebija pieminējusi, ka refi refi daļēji bijuši atbildīgi par sacelšanos XVIII Kaulu ražā. Varbūt viņa to nezināja.
Rētainie. Man vajadzētu viņus meklēt uzmeklēt tos, kuri bija mums palīdzējuši. Vai arī nelēkt acīs un dzīvot savu jauno dzīvi. Tas bija droši. Tas bija viegli.
Es gribēju Niku. Es gribēju Džeksu. Gribēju atpakaļ savu veco dzīvi. Jā, es biju noziedzniece, toties atrados draugu vidū. Mans favorītes stāvoklis bija mani pasargājis no tādiem cilvēkiem kā Deivids. Manā teritorijā neviens nebija uzdrošinājies man pieskarties.
Bet te nebija mana teritorija. Te man nebija varas. Pirmo reizi man gribējās aizsardzību, kādu dāvāja Magdalēnas mītnes akmens mūri. Man gribējās drošību, kādu nodrošināja Aizbildņa klātbūtne kaut arī man tā riebās. Iebāzu papīru kabatā un devos uz durvīm.
Ienākot Dibinātāja tornī, domāju, ka atradīšu istabu tukšu. Bet es atradu asinis.
Refu asinis.
12.DRUDZIS
Istabā valdīja haoss. Visur mētājās stikla lauskas, salauzti instrumenti, aizkari bija pa pusei norauti no stangas, un akmens plākšņu grīdu izraibināja vizoši dzeltenzaļi traipi, kas bija iesūkušies ari paklājā. Es pārkāpu pāri stikliem. Uz rakstāmgalda stāvošā svece bija nodzēsta. Tāpat arī parafīna lampas. Valdīja stindzinošs aukstums. Visapkārt varēja just ēteru. Es kustējos piesardzīgi, būdama gatava mest garu virsū iespējamam uzbrucējam.
Aizkari ap gultu bija aizvilkti. Aiz tiem jautās kāda sapņa va. Refs, es nodomāju.
Piegāju pie gultas. Nonākusi tādā attālumā, ka varētu aizsniegt aizkarus, es mēģināju racionāli saprast, ko tagad varētu darīt. Zināju, ka aiz aizkariem ir Aizbildnis, bet man nebija ne jausmas, kādā stāvoklī viņš varētu būt. Viņš varēja būt ievainots, aizmidzis, miris. Nebiju pārliecināta, ka vēlos noskaidrot, kā īsti ir.
Saņēmu dūšu. Saliekusi pirkstus, satvēru smago audumu un pavilku aizkarus vaļā.
Aizbildns gulēja nekustīgi kā mironis, atgāzies gultā. Es iekāpu iekšā un papurināju viņu. Sargātāj?