Nekā.
Apsēdos uz gultas. Viņš bija uzsvēris, ka nedrīkstu viņam pieskarties, ka nevajag palīdzēt, ja kaut kas tamlīdzīgs atgadās, bet šoreiz ievainojums izskatījās daudz, daudz ļaunāks. Refaīta krekls bija viscaur izmircis. Mēģināju Aizbildni pagriezt, bet viņš bija par smagu. Pašlaik pārbaudīju elpošanu, kad viņa roka pēkšņi šāvās uz priekšu un sagrāba manu delmu.
- Tu. Viņa balss bija piesmakusi un vāra. Ko tu te dari?
- Es tikai…
- Kas redzēja tevi ienākam?
Es nekustējos. Naktssardze.
- Vai vēl kāds?
- Nē.
Aizbildnis atbalstījās uz elkoņa. Vēl aizvien cimdotā roka pieskārās plecam. Ja jau esi te, viņš sacīja, tad vari palikt un noskatīties, kā es miršu. Tev tas patiks.
Viņš viscaur drebēja. Mēģināju izdomāt, ko tādu naidpilnu varētu pateikt, bet sanāca gluži kas cits: Kas ar jums notika?
Vīrietis neatbildēja. Es lēnām pasniedzos pie viņa krekla. Viņa tvēriens sažņaudzās ciešāk. Ievainojumiem vajag gaisu, es sacīju.
- To es zinu.
- Nu tad rīkojieties!
- Nemāci mani, kas darāms. Varbūt es mirstu, bet man nav jāpakļaujas tavām pavēlēm. Tev ir jāpakļaujas manējām.
- Kādas ir jūsu pavēles?
- Ļaut man mierīgi nomirt.
Bet pavēlei pietrūka spara. Es pagrūdu viņa cimdoto roku nost no pleca, atklājot apgrauztu miesu.
Dūcējs.
Aizbildņa acis aizsvilās tā, it kā tajās būtu notikusi kāda bīstama ķīmiska reakcija. Vienu mirkli man šķita, ka viņš mani nogalinās. Mans gars prātā cīnījās, tā vien gribēdams uzbrukt.
Tad pirksti ap manu delmu atlaidās. Es nopētīju Aizbildņa seju. Sameklē man ūdeni. Balss bija tik tikko dzirdama.
- Un… un sāli. Paskaties skapītī.
Man nebija citas izvēles kā vien paklausīt. Aizbildņa skatiena pavadīta, es atslēdzu vitrīnu un atvēru durvis. Izņēmu koka serdenes sālstrauku, zelta bļodiņu un ūdens karafi, kā arī kaudzīti drāniņu. Viņš pārrāva saites krekla augšpusē. Krūtis spīdēja sviedros.
- Atvilktnē ir pāris cimdu, viņš sacīja, pamādams uz rakstāmgaldu. Uzvelc tos.
- Kāpēc?
- Vienkārši uzvelc.
Es sakodu zobus, bet paklausīju.
Atvilktnē blakus cimdiem makstī gulēja tīrs nazis ar melnu spalu. To ieraugot, es saminstinājos. Uzgriezusi Aizbildnim muguru, uzvilku cimdus. Es pat neatstātu pirkstu nospiedumus. Ar īkšķi izstūmu nazi no maksts.
- Es to nemēģinātu.
Viņa balss lika man apstāties.
- Refaīti tik viegli nemirst, viņš klusītēm sacīja. Ja tu to nazi iedurtu man sirdī, tā nepārstātu sisties.
Klusums sabiezēja. Es jums neticu! atcirtu. Es varētu jūs uzšķērst. Jūs esat par vāju, lai aizbēgtu.
- Ja gribi riskēt, tad tik uz priekšu. Bet pajautā sev vienu: kāpēc mēs sarkanajiem mundieriem ļaujam nēsāt ieročus? Vai mēs būtu tik dumji, lai apbruņotu savus cietumniekus, ja jūsu ieroči spētu mūs nogalināt? Viņa skatiens svilināja man muguru. Daudzi ir to mēģinājuši. Tagad viņu vairs nav starp dzīvajiem.
Man pār roku pārskrēja saltas tirpas. Es ieliku nazi atpakaļ atvilktnē. Nesaprotu, kāpēc man būtu jums jāpalīdz, es sacīju. Iepriekšējā reizē jūs nebijāt īpaši pateicīgs.
- Es aizmirsīšu, ka grasījies mani nogalināt.
Vecais pulkstenis tikšķēja vienā ritmā ar manu sirdi. Beidzot es palūkojos pār plecu. Viņš skatījās pretī, gaismai viņa acis pamazām izdziestot.
Es lēnām šķērsoju istabu un saliku paņemtos priekšmetus uz naktsgaldiņa. Kas to izdarīja? es jautāju.
- Tu zini, kas. Aizbildnis sakostiem zobiem atspiedās pret gultas galvgali. Tu izpētīji.
- Emīts.
-Jā-
Apstiprinājums lika sastingt asinīm manās dzīslās. Klusēdama samaisīju bļodiņā sāli un ūdeni. Aizbildnis mani vēroja. Samērcējusi un izgriezusi drāniņu, es pieliecos pie viņa labā pleca. Ieraugot un saožot brūci, parāvos atpakaļ.
- Tā ir nekrotiska, es sacīju.
Brūce bija pietumsusi pūstošā, strutainā pelēkumā. Vīrieša āda kvēloja tik karsta kā ogle. Minēju, ka viņa temperatūra ir aptuveni divas reizes augstāka par parasto cilvēku temperatūru tik augsta, ka jutu karstumu pat cauri cimdiem. Miesa ap kodumu sāka atmirt. Man vajadzēja kaut ko, kas samazinātu temperatūru. Hinīna zāļu, ko mūsu temperatūras samazināšanai parasti lietoja Niks, nebija. Hinīnu bija viegli nospert skābekļa bāros tur to izmantoja fluorescences radīšanai -, bet es šaubījos, ka šeit to atradīšu. Būs jāpaļaujas uz sālsūdeni un veiksmi.
Iespiedu brūcē mazliet ūdens. Muskuļi uz Aizbildņa rokas saspringa un dzīslas izspiedās.
- Piedodiet, man izspruka, bet tad es nožēloju, ko biju pateikusi. Viņam nebija žēl noskatīties, kā mani iezīmē, un nebija žēl, kad nomira Sebs. Viņam nekad nebija žēl.
- Runā, refaīts sacīja.
Uzmetu viņam skatienu. Ko?
- Man sāp. Uzmanības novēršana palīdzētu.
- Varētu domāt, ka jūs interesē mans sakāmais. Vārdi izbira ātrāk, nekā paguvu apdomāties.
- Mani interesē, viņš apgalvoja. Aizbildnis bija sasodīti mierīgs, ņemot vērā viņa stāvokli. Mani interesē cilvēks, ar kuru dzīvoju vienās telpās. Zinu, ka esi slepkava, te es saspringu, bet tevī ir jābūt kaut kam vairāk. Ja ne, tad es esmu kļūdījies, tevi izvēloties.
- Es jūs nelūdzu sevi izvēlēties.
- Bet es to izdarīju.
Turpināju skalot ievainojumu, apkopdama to mazliet par raupju. Neredzēju nekādu iemeslu būt pret viņu saudzīgai.
- Esmu dzimusi Īrijā, es sacīju, pilsētiņā ar nosaukumu Klonmela. Mana māte bija angliete. Viņa aizbēga no Saionas.
Vīrietis tik tikko manāmi pamāja. Es turpināju: Kopā ar tēvu un vecvecākiem dzīvoju Goldenveilā dienvidu pienkopības apgabalā. Tur bija skaisti. Ne tā kā Saionas citadelēs. Es izgriezu drāniņu un atkal to samērcēju. Bet tad Eibels Meifilds kļuva alkatīgs. Viņš gribēja Dublinu. Toreiz sākās Mollijas dumpji. Meifīlda slaktiņš.
- Meifīlds, Aizbildnis noteica, lūkodamies uz logu. Jā, viņu es atceros. Nepatīkams tips.
- Jūs esat viņu saticis?
- Es esmu saticis visus Saionas vadītājus kopš 1859. gada.
- Bet tad jau jums jābūt vismaz divsimt gadus vecam. -Jā-
Es mēģināju drošu roku turpināt darbu.
- Mēs domājām, ka esam drošībā, stāstīju, tomēr vardarbība sāka izplatīties arī dienvidos. Mums bija jādodas prom.
- Kas notika ar tavu māti? Aizbildnis lūkojās man acīs.
- Vai viņa palika tur?
- Viņa nomira. Placentas atslāņošanās. Es apsēdos.
- Kur ir nākamais kodums?
Vīrietis pavēra kreklu. Brūce turpinājās pāri viņa krūtīm. Nevarēju noteikt, vai to atstājuši zobi vai nagi, vai kaut kas cits. Kad ar mitru drānu pieskāros saplosītajai ādai, viņa muskuļi saspringa. Turpini, viņš mudināja.
Tātad es nemaz nebiju tik garlaicīga. Mēs pārcēlāmies uz Londonu, kad man bija astoņi gadi, es sacīju.
- No brīva prāta?
- Nē. Manu tēvu togad iesauca SĪpZO. Nospriedu, ka Aizbildņa klusēšana nozīmē, ka viņš šo saīsinājumu nezina.
- Tas nozīmē: Saionas īpašā Pētniecības un Zinātnes Organizācija.
- To es zinu. Kāpēc viņu iesauca?
- Tēvs bija tiesu pataloganatoms. Kādreiz viņš daudz strādāja Īrijas policijā. Saiona viņam lika atrast zinātnisku izskaidrojumu tam, kāpēc cilvēki kļūst par gaišreģiem. Un kāpēc gari pēc nāves neaiziet. Es pat pašas ausīs izklausījos rūgtuma pilna. Tēvs domā, ka tā ir slimība. Domā, ka to var izārstēt.