- Tātad viņš nespēj sajust, ka esi gaišredzīga.
- Viņš ir neredzīgs. Kā gan lai viņš to spētu?
Aizbildnis par to neizteica komentārus. Vai tev šis talants ir jau kopš dzimšanas?
- Pilnībā ne. Auras un garus es spēju sajust jau no bērna kājas. Tad man pieskārās poltergeists. Es apsēdos un noslaucīju pieri. Cik daudz jums ir atlicis?
- To es īsti nezinu. Sāls aizkavē nenovēršamo, bet ne uz ilgu laiku. Viņš to pateica visai nevērīgi. Kad tev attīstījās spēja pārvietot savu garu?
Runāšana mani nomierināja. Nolēmu teikt taisnību, kaut vai tāpēc, ka viņš droši vien par mani visu zināja. Našira zināja, ka esmu no Īrijas, viņiem noteikti ir pieejama daudzveidīga informācija. Varbūt mani pārbauda grib redzēt, vai es melošu.
- Pēc tam kad man pieskārās poltergeists, es sāku sapņot vienu un to pašu sapni vismaz man šķita, ka tas ir sapnis. Es uzlēju viņam uz pleca mazliet ūdens. Es sapņoju par puķu lauku. Jo tālāk tajā skrēju, jo tumšāks tas kļuva. Ik nakti es aizgāju mazliet tālāk, līdz kādu dienu nonācu pie pašas malas un nolēcu. Tad es kritu. Ķēros pie brūces apkopes.
- Es iekritu ēterā, izkritu no sava ķermeņa. Pamodos ātrajā palīdzībā. Tēvs sacīja, ka es esot kā mēnessērdzīga ienākusi dzīvojamā istabā un tad piepeši pārstājusi elpot. Man teica, ka es esot nokļuvusi komā.
- Bet tu izdzīvoji.
-Jā. Un manām smadzenēm nebija nekādu bojājumu. Smadzeņu nāve ir mana… stāvokļa riskantā puse, es sacīju. Man nepatika Aizbildnim stāstīt par sevi, bet laikam taču būtu labāk, ja viņš to zinātu. Ja viņš mani piespiedīs palikt ēterā pārāk ilgi bez dzīvību uzturoša aprīkojuma, manas smadzenes būs tik sabojātas, ka tās vairs nevarēs izdziedināt. Man paveicās.
Aizbildnis noskatījās, kā iztīru brūci viņa plecā. Tas man liek domāt, ka drošības dēļ tu neej ēterā pārāk bieži, viņš teica, bet šķiet, ka visu tur labi pazīsti.
- Instinkts. Es novērsos. Jūsu temperatūra bez zālēm nekritīsies.
Savā ziņā es nemeloju. Manas spējas bija instinktīvas, bet es negrasījos Aizbildnim izpaust, ka mani ir izaudzinājis un trenējis reģukungs, kurš mani pievienoja dzīvību uzturošai aparatūrai.
- Tas poltergeists, viņš bilda. Vai tas atstāja rētas?
Es novilku vienu cimdu un pastiepu kreiso roku. Aizbildnis aplūkoja rētas. Es viņam to ļāvu. Tas bija neparasti, ka topošu reģi tik vardarbīgi ietekmē ēters.
- Man šķiet, ka mani jau bija plaisa, kaut kas tāds, kas ielaida ēteru iekšā, es sacīju. Tas poltergeists mani vienkārši… uzšķērda.
- Vai tā tev šķiet? viņš jautāja. Ka ēters ielaužas tevī?
- Un kā tad šķiet jums?
- Par savu viedokli es neko nesaku. Bet daudzi gaišreģi uzskata, ka viņi ielaužas ēterā, nevis otrādi. Viņiem šķiet, ka tas ir kā traucēt mirušos. Viņš nenogaidīja atbildi. Es jau agrāk esmu redzējis, ka tā notiek. Bērni jutīgi uztver piepešas izmaiņas savā gaišredzībā. Ja viņi saskaras ar ēteru, iekams aura ir pilnīgi attīstījusies, tā var kļūt nestabila.
Es atrāvu roku. Es neesmu nestabila.
- Tavas spējas tādas ir.
To nu es nevarēju apstrīdēt. Jau biju nogalinājusi ar savu garu. Ja tas nav nestabili, tad es nezinu, kas ir.
- Manās brūcēs ir nekrozes paveids, Aizbildnis sacīja,
- bet tas skar tikai refaītus. Cilvēka organisms spēj tai pretoties. Gaidīju, ka viņš paskaidros. Refaītu nekrozi var uzveikt ar cilvēku asinīm. Ja asinis nesajaucas, cilvēks pēc kodiena var izdzīvot. Viņš norādīja uz manu delmu. Kāda pinte tavu asiņu izglābtu man dzīvību.
Man aizžņaudzās rīkle. Jūs gribat dzert manas asinis. -Jā-
- Kas jūs tāds esat vampīrs?
- Nekad nebūtu domājis, ka kāds Saionas pilsonis varētu būt lasījis par vampīriem.
Es saspringu. Velna milti! Tikai augsta ranga sindikāta locekļiem varēja būt pieeja literatūrai, kurā figurē vampīri vai jebkādas citas pārdabiskas būtnes. Manā gadījumā pie vainas bija lēts šausmu gabals “Voksholas vampi”, ko bija sarakstījis kāds anonīms medijs no Grabstrītas. Viņš sadomāja dažnedažādus stāstus, izmantojot vairāku tautu folkloras pamatu, lai kaut kā kompensētu interesantas literatūras trūkumu Saionas piedāvājumā. Viņa darbu vidū bija, piemēram, “Tēja ar taseogrāfu” un “Feju fiasko”. Tas pats rakstnieks bija uzcepis ari dažas pieklājīgas lubenes par reģiem, piemēram, “Džeikobsailendas mistērijas”. Nu es vēlējos, kaut nekad nebūtu tās lasījusi.
Aizbildnis, šķiet, uztvēra manu klusēšanu kā nemiera pazīmi. Es neesmu ne vampīrs, ne ari kāds cits radījums, par kādiem varbūt esi lasījusi, viņš apgalvoja. Es neēdu ne miesu, ne asinis. Man nav nekādas patikas to lūgt. Bet es mirstu un sagadīšanās pēc ir tā, ka tavas asinis šajā gadījumā, ņemot vērā manu ievainojumu raksturu, var mani izdziedināt.
- Jūs neizskatāties un neizklausāties tā, it kā mirtu.
- Tici man. Tā ir.
Es negribēju zināt, kā viņi ir noskaidrojuši, ka cilvēka asinis spēj cīnīties pret šo infekciju. Es pat nezināju, vai tā ir taisnība.
- Kāpēc lai es jums uzticētos? es jautāju.
- Jo es tevi paglābu no pazemojuma, no uzstāšanās kopā ar virsuzrauga nerru grupu. Ja tev vajadzīgs kāds viens iemesls.
- Un ja nu man vajag divus?
- Es būšu tev parādā pakalpojumu.
- Jebkādu?
- Jebkādu tikai nelūdz savu brīvību.
Vārds man uz lūpām izdzisa. Viņš jau bija paredzējis, ko lūgšu. Man vajadzēja zināt, ka lūgt brīvību būs par daudz gribēts, taču Aizbildņa pakalpojums varētu izrādīties nenovērtējams.
Es pacēlu no grīdas stikla lausku kādas pudeles gabalu un pāršķēlu ādu uz plaukstas locītavas. Es pastiepu to vīrietim, un viņš samiedza acis.
- Ņemiet, mudināju. Iekams neesmu pārdomājusi.
Aizbildnis ilgi, pētoši vērās man sejā. Tad saņēma manu
roku un pievilka sev pie mutes.
Viņa mēle pārslidēja pār vaļējo brūci. Bija sajūtams viegls spiediens; viņš piekļāva lūpas pie griezuma un sažņaudza manu roku, lai izspiestu asinis. Dzerot Aizbildnim pulsēja rīkle. Viņš dzēra rimtā ritmā. Nebija nekādas piepešas asinskāres, nekādas drudžainas steigas. Viņš rīkojās tā, it kā šī būtu medicīniska procedūra klīniski, atsvešināti, nekā lieka.
Kad Aizbildnis atlaida manu roku, es apsēdos uz gultas. Tas bija pārāk strauji. Viņš noguldīja mani spilvenos. Lēnām.
Uzraugs devās uz vannasistabu, jau tagad atguvis spēkus, un atgriezās ar glāzi auksta ūdens. Viņš ieslidināja roku man zem muguras un piecēla sēdus, turot mani elkoņa līkumā. Es padzēros. Ūdens bija saldināts.
- Vai Našira zina par šo visu? es pajautāju.
Vīrieša seja pietumsa.
- Var gadīties, ka viņa tev jautās par manu prombūtni. Un maniem ievainojumiem, viņš sacīja.
- Tātad nezina.
Atbildes nebija. Aizbildnis iekārtoja mani uz smagiem samta spilveniem, parūpēdamies, lai būtu atbalstīta galva. Nelabums sāka pāriet, bet man no rokas vēl pilēja asinis. To redzot, viņš pasniedzās pie naktsgaldiņa un paņēma rullīti marles saites. Tā bija mana. Es atpazinu saitīti, ar ko biju marli apsējusi. To viņš noteikti bija paņēmis no manas mugursomas. Mani sagrāba saltums, iedomājoties, ka tā bijusi viņam rokās. Es atcerējos pazudušo pamfletu. Vai tas bija pie refaīta? Vai viņš bija to lasījis?
Aizbildnis saņēma manu roku. Viņa lielās, cimdotās plaukstas saudzīgi pārklāja brūci ar sterili baltu pārsēju. Laikam tas bija viņa paņēmiens, kā man pateikties. Kad caur marli vairs nesūcās asinis, viņš nostiprināja apsēju ar saspraudi un uzlika roku man uz krūtīm. Es nenovērsu skatienu no viņa sejas.