- Izskatās, ka esam nonākuši pata situācijā, viņš sacīja. Tev ir talants atrast mani delikātā stāvoklī. Būtu domājis, ka tu izbaudīsi manus vājuma brīžus, tomēr tu man dod savas asinis. Tu tīri manas brūces. Kādi ir tavi motīvi?
- Man varētu savajadzēties pakalpojumu. Un man nepatīk noskatīties, kā kāds mirst. Es neesmu tāda kā jūs.
- Tu pārāk vienkārši spried.
- Jūs noskatījāties, kā Našira viņu nogalina. Man vajadzētu baidīties izrunāt tādus vārdus, bet man par to bija nospļauties. Jūs noskatījāties. Jūs noteikti zinājāt, ko viņa darīs.
Aizbildnis neatbildēja. Es aizgriezos.
- Varbūt es esmu nobaltēts kaps, viņš bilda.
- Kas?
- Liekulis. Man patīk tas izteiciens, viņš turpināja. Tu varbūt domā, ka esmu ļauns, bet es tomēr turu doto vārdu. Vai tu turi savējo?
- Uz ko jūs mērķējat?
- Vēsts par šīs nakts notikumiem nekad nedrīkst atstāt šo istabu. Es gribētu zināt, vai tu to paturēsi noslēpumā.
- Kāpēc lai es to darītu?
- Jo izstāstīšana tev neko nelīdzētu.
- Tā es tiktu no jums vaļā.
Man šķita, ka viņa skatiens pārvēršas.
- Jā. Tu tiktu no manis vaļā, Aizbildnis sacīja, taču tava dzīve nekļūtu labāka. Ja tevi neizmestu uz ielas, tev varbūt piešķirtu citu uzraugu, un ne visi ir tik liberāli kā es. Pēc tiesas un taisnības man par dažiem taviem izteicieniem pēdējās dienās būtu vajadzējis tevi slānīt līdz nāvei. Bet es saprotu, ka tu esi vērtīga. Citi to nesapratīs.
Atvēru muti, lai kaut ko atcirstu, taču vārdi izčākstēja nepateikti. Nekādi nevarēju apgalvot, ka viņš man būtu nodarījis pāri. Viņš vēl nekad nebija pacēlis pret mani ne pirkstu.
- Tātad jūs gribat, lai glabāju jūsu noslēpumu. Paberzēju plaukstas locītavu. Un kas man par to tiks?
- Es mēģināšu tevi pasargāt. Šeit var mirt neskaitāmos veidos, un tu nekādi no tiem neizvairies.
- Beigu beigās man būs jāmirst. Es zinu, ko Našira no manis grib. Jūs nevarat mani nosargāt.
- Beigās varbūt ari ne, bet es pieļauju, ka tu gribi izdzīvot savās pārbaudēs.
- Kāda tam jēga?
- Tu vari viņai parādīt, cik spēcīga esi. Tu neesi nekāds dzeltenais mundieris. Vari iemācīties cīnīties.
- Es negribu cīnīties.
- Gribi gan. Cīņa ir tavā dabā.
Stūra pulkstenis nosita stundu.
Būt par refa sabiedroto nebija pareizi. Tomēr tas ievērojami palielinātu manas izdzīvošanas izredzes. Viņš varētu man palīdzēt sagādāt vajadzīgo, palīdzētu man izdzīvot. Varbūt gana ilgi, lai aizbēgtu no šejienes.
- Nu labi, es sacīju, es nevienam neteikšu. Bet jūs man vienalga esat parādā pakalpojumu. Pacilāju savu roku. Par asinīm.
Tajā pašā brīdī, kad to pateicu, vaļā atsprāga istabas durvis. Telpā iebrāzās sieviete. Pleione Sualocīna. Viņa vispirms nopētīja telpā valdošo nekārtību, uzmeta skatienu man un visbeidzot pavērās uz Aizbildni. Neko neteikusi, viņa pameta tam vakuuma trauku. Aizbildnis to ar vienu roku noķēra. Es paskatījos.
Asinis. Cilvēka asinis. Tās apzīmēja ar nelielu, pelēku trīsstūri. Paskatījos uz numuru: NXIV. Nereģis nr. 14.
Sebs.
Es palūkojos uz Aizbildni. Viņš pielieca galvu, it kā mums būtu kopīgs noslēpums. Mani pārņēma pilnīgs riebums. Es piecēlos, joprojām juzdamās vārga no asins zuduma, un metos augšup pa kāpnēm uz savu cietumu.
13.VINA attĒls
Niku Nīgordu es pirmoreiz satiku, kad man bija deviņi gadi. Nākamreiz viņu ieraudzīju, būdama sešpadsmitgadniece.
Bija 2056. gada pavasara semestris, un mums, III-5 Augstas Raudzes Meiteņu skolas vienpadsmitās klases skolniecēm, bija sācies dzīves nozīmīgākais posms. Mēs varējām vēl divus gadus palikt skolā un gatavoties iestājai universitātē vai arī beigt mācības un meklēt darbu. Pūlēdamās pārliecināt tās, kuras vēl nebija izlēmušas, skolas direktore bija noorganizējusi vairākas iedvesmojošu cilvēku lekcijas: pie mums nāca SSD aģenti, mediju stāstnieki un pat kāds Ārčonas politiķis migrācijas ministrs. Tā diena bija veltīta medicīnas zinātnei. Mūs visas divsimt sadzina zālē; bijām ģērbušās melnajos skolnieču kostīmos, baltajās blūzēs un sarkanām lentēm matos. Uz paaugstinājuma uzkāpa ķīmijas skolotāja mis Briskina.
Labrīt, meitenes! viņa mūs uzrunāja. Man prieks jūs visas redzēt šajā spirgtajā, agrajā rītā. Daudzas no jums ir izteikušas interesi par karjeru zinātniskās pētniecības jomā… es neko tamlīdzīgu nebiju paudusi, …tāpēc šai vajadzētu būt vienai no tām lekcijām, kas izraisa visvairāk
pārdomu. Atskanēja pašķidri aplausi. Mūsu viesim jau ir bijusi ārkārtīgi aizraujoša karjera. Mani tas nepārliecināja.
- 2046. gadā viņš pārnāca uz šejieni no Saionas Stokholmas Universitātes, pabeidza studijas Londonā un tagad strādā SĪpZO vislielākajā pētniecības institūcijā centrālajā Iecirknī. Mēs jūtamies patiesi pagodināti, ka šodien viņš ir šeit pie mums. Priekšējās rindas saviļņojās pacilātās trīsās. Lūdzu, saņemiet mūsu runātāju dr. Niklasu Nīgordu!
Mana galva spēji pacēlās. Tas bija viņš.
Niks.
Viņš it nemaz nebija mainījies. Puisis izskatījās tieši tāds, kādu viņu atcerējos: garš, maigiem sejas vaibstiem, izskatīgs. Joprojām jauns, kaut arī acīs bija jaušams trauksmainas pieaugušo dzīves smagums. Nikam bija melns uzvalks un sarkana kaklasaite kā visām Saionas amatpersonām. Mati bija atglausti atpakaļ ar pomādi tā, kā bija populāri Stokholmā. Kad viņš pasmaidīja, klases vecākās savos krēslos iztaisnojās.
- Labrīt, dāmas!
- Labrīt, doktor Nīgord!
- Paldies, ka mani šodien ielūdzāt. Viņš sakārtoja savus papīrus ar tām pašām rokām, kas bija sašuvušas manu ievainoto roku toreiz, kad biju deviņus gadus veca. Niks paskatījās tieši uz mani un pasmaidīja. Man krūtīs salēcās sirds. Es ceru, ka šī saruna būs apgaismojoša, taču neapvainošos, ja jūs iesnaudīsieties.
Smiekli. Vairums amatpersonu tā nejokojās. Nespēju atraut no Nika acis. Septiņus gadus biju prātojusi, kur viņš varētu būt, un nu viņš bija atnācis uz manu skolu. Attēls no manām atmiņām. Viņš pastāstīja par saviem pretdabiskuma cēloņu pētījumiem un par pieredzēto studenta gados divās dažādās Saionas citadelēs. Niks jokoja un rosināja klausītājas piedalīties, uzdodams tikpat daudzus jautājumus, cik uzdeva viņam pašam. Viņam pat izdevās izvilināt direktores smaidu. Kad atskanēja zvans, es viena no pirmajām izgāju no zāles un devos uz gaiteni tās aizmugurē.
Man bija viņš jāatrod. Septiņus gadus es biju mēģinājusi saprast, kas notika tajā magoņu laukā. Nekāda suņa tur nebija. Viņš bija vienīgais, kurš man varēs pateikt, kas atstājis aukstās rētas uz manas rokas. Vienīgais, kurš varēs sniegt atbildes.
Es gāju pa gaiteni un paspraucos garām dažām astotklasniecēm. Tur viņš bija; Niks pašlaik stāvēja pie skolotāju istabas un sarokojās ar direktori. Mani ieraugot, puisim iemirdzējās acis.
- Sveika! viņš sacīja.
- Doktor Nīgord… es tik tikko spēju parunāt. Jūsu stāstītais bija… ļoti iedvesmojošs.
- Paldies! Niks vēlreiz pasmaidīja un ar acīm ieurbās manējās. Viņš zināja. Viņš atcerējās. Kā tevi sauc?
Jā, viņš zināja. Man iekņudējās plaukstas.
- ŠI ir Peidža Mahounija, direktore atsaucās, uzsvērdama manu uzvārdu. Manu ļoti īrisko uzvārdu. Viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, ievērojot vaļīgo lenti un neaizpogāto žaketi. Tev jāiet uz klasi, Peidža. Mis Anvila pēdējā laikā ir ļoti neapmierināta ar tavu apmeklējumu.