Man vaigos iesitās karstums.
- Esmu pārliecināts, ka mis Anvila var atļaut Peidžai dažas minūtes palikt te. Niks veltīja direktorei neatvairāmu smaidu. Man ļoti gribētos mazliet pabūt ar viņu.
- Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, doktor Nīgord, bet Peidža pēdējā laikā ļoti daudz laika pavada pie medmāsas. Viņai ir jāiet uz visām stundām. Direktore pagriezās pret viņu un pieklusināja balsi: īriete. Tās skuķes bieži vien pašas izlemj, cik daudz viņām jāstrādā.
Mans redzeslauks it kā sašaurinājās. Galvā parādījās tāds spiediens, it kā tā tūlīt grasītos eksplodēt. Direktorei no deguna sāka tecēt asins urdziņa.
- Jūs asiņojat, mis, es sacīju.
- Ko? Direktorei paskatoties uz leju, asinis nopilēja uz viņas blūzes. Vai, kas… skat, ko es tagad esmu izdarījusi! Viņa aizsedza degunu. Nestāvi un neblenz, Peidža! Sadabū man kabatlakatiņu.
Man iesāpējās galva. Pelēks tīkls pārvilkās pār acīm, aizmiglojot redzi. Niks cieši raudzījās manī; viņš pasniedza direktorei paciņu salvešu. Varbūt jums vajadzētu apsēsties, kundze. Viņš uzlika plaukstu sievietei uz muguras. Es jums pēc mirkļa pievienošos.
Tiklīdz direktore bija prom, Niks pagriezās pret mani.
- Vai tavā klātbūtnē cilvēkiem bieži asiņo deguns?
Viņš runāja klusi. Pēc mirkļa vilcināšanās es pamāju ar galvu.
- Vai viņi ir to pamanījuši?
- Par pretdabisku es vēl neesmu nosaukta. Es meklēju viņa acis. Vai tu zini, kāpēc tā notiek?
Niks pameta skatienu pār plecu. Varbūt, viņš sacīja.
- Pastāsti man. Lūdzu!
- Doktor Nīgord? Mis Briskina pabāza galvu pa skolotāju istabas durvīm. Priekšniecība gribētu ar jums aprunāties.
- Es jau nāku. Kad skolotāja bija prom, Niks man ausī pateica; Es pēc dažām dienām atgriezīšos. Nepiesakies universitātē, Peidža. Vēl ne. Uzticies man!
Viņš paspieda manu roku un tad nozuda tikpat ātri, cik bija parādījies. Strauji pukstošu sirdi, kaistošiem vaigiem un nosvīdušām plaukstām es paliku auklējam pie krūtīm piespiestās grāmatas. Nebija nevienas tādas dienas, kad es nebūtu domājusi par Niku un nu viņš bija atgriezies. Es saņēmos un devos uz stundu, vēl aizvien redzēdama un domādama tikai ar grūtībām. Viņš bija atcerējies manu vārdu. Viņš zināja, ka esmu tā pati mazā meitene, kuru viņš bija izglābis.
Es nedomāju, ka viņš patiešām atgriezīsies. Nevarēja taču būt, ka tagad, kad Niks bija guvis panākumus, es viņam vēl būtu svarīga. Taču pēc divām dienām viņš mani sagaidīja pie skolas vārtiem. Torīt bija noticis kaut kas savāds. Biju vaļā acīm sapņojusi par sudrabotu automašīnu. Sapnis manu acu priekšā uzplauka franču valodas stundā, un pēc tam man apšķebināja dūšu. Tagad tā pati automašīna stāvēja ārā; Niks ar saulesbrillēm uz deguna sēdēja šofera sēdeklī. Es kā mēnessērdzīga piegāju pie automobiļa loga, nostāk no pārējām meitenēm. Niks izliecās ārā no mašīnas.
- Peidža?
- Man šķita, ka tu neatgriezīsies, es sacīju.
- Tā asiņojošā deguna dēļ?
-Jā-
- Tieši tāpēc es te esmu. Viņš nostūma brilles pašā deguna galā tā, ka redzēju nogurušās acis. Ja gribi zināt vairāk, es tev varu pastāstīt; bet ne šeit. Vai brauksi man līdzi?
Pametu skatienu pār plecu. Neviena no skolniecēm nepievērsa mums uzmanību. Labi, es piekritu.
- Paldies!
Niks aizveda mani no skolas. Ceļā uz centrālo Iecirkni viņš ik pa laikam žigli uzmeta man acis. Es klusēju. Pamanījusi sevi sānskata spoguli, atskārtu, ka esmu pietvīkusi. Man tik ļoti gribējās ar viņu parunāties, bet es nespēju izdabūt nevienu sakarīgu teikumu. Pēc brīža Niks bilda: Vai esi stāstījusi tēvam par to, kas notika tajā laukā?
- Nē.
- Kāpēc?
- Tu man piekodināji nestāstīt.
- Labi. Tas ir sākums. Nika rokas sažņaudza stūri. Es tev stāstīšu daudz ko tādu, ko tu nesapratīsi, Peidža. Tu neesi tāda, kāda biji pirms tās dienas, un tev ir jāzina, kāpēc.
Es skatījos tikai uz ceļu. Tas viņam nebija man jāstāsta. Es jau ilgi pirms notikuma magoņu laukā zināju, ka esmu citāda. Sajust cilvēkus spēju jau no bērna kājas. Dažreiz, kad kāds pagāja man garām, mani pārņēma tādas trīsas, it kā es būtu pieskārusies strāvai. Taču kopš tās dienas viss bija mainījies. Nu es spēju ne tikai sajust cilvēkus, bet arī nodarīt viņiem pāri. Varēju likt tiem asiņot, varēju izraisīt galvassāpes un acu aizmiglošanos. Dažreiz stundā iemigu un pamodos, izmirkusi aukstos sviedros. Medmāsa mani pazina labāk nekā jebkurš visā skolā.
Manī kaut kas norisinājās, un šis kaut kas gribēja izkļūt laukā pasaulē. Galu galā pasaule to ieraudzīs.
- Es tev varu palīdzēt kontrolēt notiekošo, Niks sacīja.
- Varu tevi pasargāt.
Reiz viņš jau bija mani pasargājis. Vai es tev joprojām varu uzticēties? Vēroju puiša seju es nekad to nebiju aizmirsusi. Niks mani uzlūkoja.
- Vienmēr, viņš atbildēja.
Mēs iegājām kādā lētā kafejnīcā Silkstrītā un malkojām kafiju. Tā bija pirmā reize, kad šo dzērienu nobaudīju, un klusībā nodomāju, ka tas garšo pēc dubļiem. Kādu brīdi mēs runājām par manu dzīvi. Izstāstīju par savu skolu un par tēva darbu; taču ne jau tāpēc mēs bijām šurp atnākuši, un abi to zinājām.
- Peidža, Niks sacīja, tu esi dzirdējusi par pretdabiskumu. Negribu tevi biedēt, bet tev ir pazīmes.
Man aizžņaudzās rīkle. Viņš taču strādāja Saionas labā!
- Neuztraucies. Viņš uzlika plaukstu uz manējās. Manas asinis atsila. Es tevi nenodošu. Es tev palīdzēšu.
- Kā?
- Es gribētu, lai tu atnāc parunāties ar kādu manu draugu.
- Kas viņš tāds ir?
- Cilvēks, kuram es uzticos. Cilvēks, kurš par tevi ļoti interesējas.
- Vai viņš ir…?
- Jā. Un es ari. Puisis paspieda manu roku. Tu pirms kāda brīža redzēji nomoda sapni. Tu redzēji manu automašīnu. Es apstulbusi blenzu uz viņu. Tas ir mans talants, Peidža. Es spēju sūtīt attēlus. Es varu cilvēkiem likt kaut ko ieraudzīt.
- Es… Man bija izkaltusi mute. Es ar viņu satikšos.
Atstāju ziņu tēva sekretārei, pavēstot, ka būšu mājās vēlu.
Niks mani aizveda uz nelielu franču restorānu Voksholā. Mūs sagaidīja garš smalkas miesasbūves vīrietis, kuram droši vien bija tuvu pie četrdesmit. Vīrieša acīs zalgoja tāda kā nemierpilna inteliģence. Viņam bija vaskaini bāla āda, kupli, tumši mati un palsas, neiecietīgas lūpas. Vaigukauli izcēlās tik asi, ka uz tiem varētu asināt zīmuļus. Svešiniekam ap kaklu bija zeltaina kaklasaite un mugurā melna, izšūta veste ar kabatas pulksteni.
- Tu noteikti esi Peidža, viņš sacīja zemā, viegli uzjautrinātā balsī. Džeksons Hols.
Vīrietis pastiepa kaulainu roku. Es to satvēru.
- Sveicināti, es sacīju.
Viņa rokasspiediens bija auksts un stingrs. Niks apsēdās man blakus.
Kad pienāca viesmīlis, Džeksons Hols nepasūtīja neko ēdamu tikai glāzi meksa jeb bezalkoholiskā vīna. Tas bija dārgs padzēriens. Viņam bija izsmalcināta gaume.
- Man jums ir piedāvājums, mis Mahounij. Džeksons Hols saskalināja savu meksu. Vakar pie manis atnāca doktors Nīgords. Viņš mani informēja, ka jūs spējot izraisīt zināmas… medicīniskas anomālijas citos cilvēkos. Vai tas ir tiesa?
Es uzmetu skatienu Nikam.
- Pastāsti! Viņš man uzsmaidīja. Džeksons nav no Saionas.