Džeksons plati iepleta acis. Viņam tas pats defekts bija abās acīs.
- Man nekā tāda nav, es sacīju. Es tātad esmu gaišreģe, bet man nav trešās acs?
- Augstākajās kārtās bieži ir sastopams redzes trūkums. Lai sazinātos ar gariem, tev nav nepieciešams tos ieraudzīt. Džeksons man uzmeta apmierinātu skatienu. Tu auras un klejotājus sajūti, bet neuztver vizuāli.
- Patiesībā tas nav nekāds trūkums. Niks papliķēja man pa roku. Tava sestā maņa bez vizuālās palīdzības būs daudz jutīgāka.
Kaut arī restorānā bija silti, man visā ķermeni izpletās aukstums. Es skatījos te uz vienu, te otru vīrieti, uz abu atšķirīgajām sejām. Kāda gaišreģe es esmu?
- Tieši to mēs gribam noskaidrot. Es gadu gaitā esmu klasificējis septiņas gaišreģu kārtas. Man šķiet, ka tu, meitenīt, esi no visaugstākās un tādējādi piederi pie viena no retākajiem gaišreģu veidiem mūsdienu pasaulē. Ja man izrādīsies taisnība, viņš izvilka no dārgās ādas somas mapi, tad es gribētu, lai tu paraksti darba līgumu. Džeksona acis raudzījās manējās. Es uz šī čeka varētu uzrakstīt visdažādākos skaitļus, Peidža. Cik vajadzēs, lai tevi paturētu?
Mana sirds dauzījās kā negudra. Iesākumam vajadzēs dzērienu.
Džeksons atlaidās krēslā.
- Nik, viņš sacīja, pasūti jaunajai lēdijai meksu! Viņa paliek.
14.SAULE AUST
Dažas turpmākās naktis mēs ar Aizbildni nesarunājāmies; arī treniņi nenotika. Ik nakti es gāju prom, tiklīdz bija noskanējis zvans, un pa ceļam uz refaītu pat nepaskatījos. Viņš uz mani noraudzījās, bet ne reizi neaizkavēja. Man gandrīz vai gribējās, lai viņš to darītu vienkārši tāpēc, lai es varētu izgāzt dusmas.
Kādu nakti es mēģināju aiziet apraudzīt Līzu. Ārā lija, un es ilgojos pēc krāsniņas siltuma. Taču es nespēju. Nespēju pēc tā, kas bija noticis starp mani un Aizbildni. Es nespētu skatīties viņai acīs pēc nu jau otrās reizes, kad biju palīdzējusi ienaidniekam.
Drīz es atradu jaunu paslēptuvi, vietu, ko varēju saukt par savu, slēgtu arku Hauksmoras kāpnēs. Šķiet, šī ēka reiz bija bijusi majestātiska, bet nu tās grandiozie apmēri būvi vērta traģisku tā bija auksta un smagnēja un malās drupa, gaidot laikus, kuri varbūt vairs nekad nepienāks. Šī vieta kļuva par manu slēpni. Es turp devos katru nakti. Dažreiz, ja vien nepatrulēja kaulrači, iezagos pamestajā bibliotēkā un pārnesu uz savu stūri kaudzi grāmatu. Bibliotēkā bija tik daudz nelegālu romānu, ka es sāku prātot, vai tikai Saiona tās visas nesūta uz šejieni. Džeksons būtu gatavs pārdot savu dvēseli, lai tikai
varētu piekļūt tādam krājumam. Ja viņam būtu dvēsele, ko pārdot.
Kopš asinsnolaišanas bija pagājušas četras naktis. Joprojām nesapratu, kāpēc biju viņam palīdzējusi. Kas tie bija par nekrietniem trikiem? Man kļuva nelabi, jau domājot vien, ka manas asinis ir viņā. Nespēju izturēt domas par to, ko biju izdarījusi.
Logs bija vaļā. Ja kāds te nāks, es to dzirdēšu. Neļaušu nevienam man pielavīties kā toreiz 1-5. Kādā grāmatplauktā biju atklājusi sējumu ar nosaukumu “Skrūves pagrieziens” [9] . Lietus gāza kā ar spaiņiem; biju izlēmusi palikt iekšā bibliotēkā. Apgūlos zem kāda galda un aizdedzināju nelielu eļļas lampiņu, lai varētu saskatīt lappuses. Ārā valdīja klusums. Vairums artistu bija sākuši vingrināties Divsimtgades svinībām. Klīda baumas, ka ieradīšoties pats Lielinkvizitors. Tam, kā mēs vadām savas dienas jaunajā dzīvē, bija jāatstāj uz viņu iespaids, citādi viņš varēja lauzt īpašo vienošanos. Kaut gan nekādas īpašās izvēles jau viņam nebija. Taču mums vienalga bija jāparāda, ka esam noderīgi kaut vai izklaidei. Ka mēs esam vērti kaut nedaudz vairāk par to, ko izmaksātu mūsu nobendēšana ar naitkaindu.
Izņēmu Deivida doto aploksni. Tajā bija saplēsts, nodzeltējis fragments no piezīmju grāmatiņas. Biju to izpētījusi jau vairākas reizes. Papīrs izskatījās tā, it kā uz tā būtu uzkritusi svece, stūri bija sacietējuši no vaska un pašā vidū bija izdedzis liels caurums. Lapas stūri aizņēma izplūdusi skice savulaik tur laikam bija attēlota kāda seja, bet nu zīmējums bija izbalojis un nesaprotams. Varēja salasīt tikai pa kādam vārdam.
Refaīti ir… radījumi. Tur, kur … robežās … spēj … neierobežotu laiku, bet …jauna forma, kas… izsalkuši, nekontrolējami un … enerģija, kas ietver nozīmīgo … sarkans zieds, vienīgais paņēmiens … daba … un tikai tad var…
Es vēlreiz mēģināju salikt vārdus kopā un saskatīt tajos kaut kādu kopsakaru. Nebija grūti izprast saikni starp fragmentiem par izsalkumu un enerģiju, bet es nespēju iedomāties, ko varētu nozīmēt sarkans zieds.
Aploksnē bija vēl kaut kas. Izbalojis dagerotips. Tam stūri bija ieskrāpēts gadskaitlis 1842. Ilgi raudzījos uz attēlu, bet nespēju tur neko saskatīt tikai baltus pleķus uz melna fona. Iebāzu aploksni atpakaļ tunikā un paskrubināju gabalu aizdara. Kad man nogura acis, nopūtu eļļas lampu un saritinājos embrija pozā.
Mans prāts bija kā mudžeklis, no kura ārā vīdēja daudzi gali. Aizbildnis un viņa ievainojumi. Pleione, kas viņam atnesa Seba asinis. Deivids un viņa interese par manu labklājību. Un Našira ar savām visuredzošajām acīm.
Piespiedu sevi domāt tikai par Aizbildni. Iedomājoties par Seba asinīm pudelē, ar etiķeti, gatavām lietošanai man joprojām nāca vēmiens. Cerēju, ka asinis bija iegūtas, zēnam vēl dzīvam esot, nevis no līķa. Un Pleione! Viņa atnesa asinis, tātad zināja, ka Aizbildnim sāksies nekroze, vai ari vismaz zināja, ka tāda varētu sākties. Viņai acīmredzot bija jāgādā par to, lai viņš dabūtu cilvēka asinis, iekams nav par vēlu. Pleione aizkavējās, un Aizbildnis dzēra manas asinis. Bija skaidrs, ka Pleione zina, ar ko viņš nodarbojas lai kas tas arī būtu.
Aizbildnim bija noslēpums. Un man arī bija. Es slēpu savu saistību ar pagrīdes pasauli saikni, par kuru Našira, bez šaubām, gribēja izdibināt. Es varēju sadzīvot ar Aizbildņa klusēšanu, ja viņš varēja sadzīvot ar manējo.
Viegli aptaustīju pārsieto roku. Brūce kā negribēja, tā negribēja dzīt. Manās acīs tā bija tikpat riebīga kā iededzinātā zīme. Ja paliks rēta, es nekad neaizmirsīšu to kaunu un bailes, ko sajutu tobrīd, kad sev iegriezu. Šīs bailes bija loti līdzīgas tām, kuras mani pārņēma, kad pirmo reizi saskāros ar garu pasauli. Bailes no tā, kas esmu. Kas es varētu būt.
Laikam biju iesnaudusies. Asas sāpes vaigā lika man atjēgties.
- Peidža!
Mani purināja Līza. Manas acis bija apsarkušas un pietūkušas.
- Peidža, ko tu te, ellē ratā, dari? Ir jau rīts! Tevi meklē kaulrači.
Es miegaini pavēros viņā. Kāpēc?
- Tāpēc, ka Aizbildnis viņiem lika tevi meklēt. Tev jau pirms stundas vajadzēja būt atpakaļ Magdalēnā.
Meitenei bija taisnība. Debesis jau kļuva zeltainas. Līza uzrāva mani kājās. Labi gan, ka tevi neatrada te! Te nedrīkst nākt.
- Bet kā tu mani atradi?
- Es pati kādreiz šurp nācu. Līza satvēra mani aiz pleciem un ieskatījās tieši acīs. Tev ir jālūdz Aizbildņa piedošana. Ja tu lūgsies, varbūt viņš tevi nesodīs.
Gandrīz iesmējos. Man jālūdzas?
- Tā ir vienīgā iespēja.
- Es viņam neko nelūgšu.
- Viņš tevi sitīs.
- Es vienalga nelūgšos! Kaulračiem būs mani pie viņa jāaizved. Es paskatījos ārā pa logu. Vai tev būs nepatikšanas, ja mani atradīs tavā kaktā?
- Tas būs labāk, nekā ja viņi tevi uzies šeit. Līza saķēra mani aiz rokas. Nāc! Drīz viņi te meklēs.