Es paspēru eļļas lampiņu un grāmatu zem plaukta, noslēpdama pierādījumus. Mēs skrējām pa tumsā slīgstošajām akmens trepēm un izbrāzāmies ārā. Gaiss bija svaigs un smaržoja pēc lietus.
Liza mani aizkavēja, līdz bija droši. Mēs pārslīdējām pāri pagalmam, izlavījāmies pa tumšo tuneli un izgājām uz ielas. Ēkas apspīdēja saule. Līza parāva sānis divas vaļīgas finiera plāksnes, un mēs ielīdām Midzenī. Viņa vadīja mani garām artistu bariņiem. To nabadzīgās mantas bija izmētātas gaiteņos, it kā būdas būtu apgrieztas kājām gaisā. Kāds zēns stāvēja, atbalstījies pret sienu; viņam asiņoja acis. Visi mums aiz muguras sačukstējās.
Es ieniru Midzenī. Tur jau gaidīja Džuliāns ar viras bļodiņu uz ceļa. Mums ienākot būdā, viņš pacēla skatienu.
- ’brīt!
Es apsēdos. Vai priecājies mani redzēt?
- Laikam jau. Viņš pasmaidīja. Kaut vai tāpēc, ka tas man atgādina, cik ļoti noderētu modinātājpulkstenis.
- Vai tev nevajadzētu atrasties iekšā?
- Jau grasījos tīties, bet tagad atnāci tu, un aiziedams es justos tā, it kā būtu palaidis garām visu ballīti.
- Jūs abi! Līza glūnēja uz mums. Komandantstunda jāuztver ļoti nopietni, Džul! Jūs abus kārtīgi noslānīs.
Es izlaidu pirkstus caur mitrajiem matiem. Pēc cik ilga laika mūs atradīs?
- Drīz. Kuru katru brīdi visas istabas pārbaudīs vēlreiz. Meitene apsēdās. Varbūt vienkārši ej prom?
Līzas augums bija saspringts līdz pēdējam muskulim.
- Viss kārtībā, Līza, es viņu mierināju. Es pārdzīvošu brāzienu.
- Kaulrači ir nežēlīgi. Viņi neklausīsies. Un es tev jau tagad pasaku, ka Aizbildnis tevi nogalinās, ja…
- Man vienalga. Līza saķēra galvu. Es paskatījos uz Džuliānu. Viņš vairs nebija ģērbies kā jauniņais; tagad viņam mugurā bija rožaina tunika. Kas tev bija jādara?
- Našira jautāja, kas es esmu, puisis atbildēja. Sacīju, ka zīlēju pēc plaukstas līnijām, bet bija acīm redzams, ka no viņas rokām neko nesaprotu. Našira ieveda kādu nereģu meiteni un lika viņu piesiet pie krēsla. Es atcerējos par Sebu un palūdzu, vai drīkstu izmantot ūdeni, lai tajā ieskatītos.
- Vai tu esi hidromants?
- Nē, bet es negribu, lai viņa zina, kas es esmu. Tas vienkārši bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Džuliāns paberzēja pakausi. Viņa piepildīja zelta bļodu un lika man meklēt kaut kādu tur Antuaneti Kārteri.
Es saraucu pieri. Antuanete Kārtere bija četrdesmito gadu sākuma īru slavenība. Atcerējos viņu kā tievu pusmūža dāmu tikpat trauslu, cik noslēpumainu. Viņai bija savs televīzijas raidījums “Toni’s Truths”, ko rādīja katru ceturtdienas vakaru. Tajā viņa pieskārās cilvēku rokām un apgalvoja, ka redzot viņu nākotni, ko pēcāk pavēstīja dobjā, labi nostādītā balsī. Pēc 2046. gadā notikušā Iebrukuma, kad Īriju ieņēma Saiona, raidījumu atcēla, un Kārtere nogāja pagrīdē. Viņa joprojām vadīja nelegāla pamfleta izdošanu, tā nosaukums bija “Stingy Jack". Pamfletā Kārtere nosodīja drausmīgās Saionas izdarības.
Džeksons mums pārējiem nezināmu iemeslu dēļ bija palūdzis kādu skrīveri, vārdā Leons (viņš specializējās ziņu nosūtīšanā ārpus Saionas), sazināties ar Kārteri. Par turpmāko es neko nezināju. Leons bija prasmīgs, bet viņam bija vajadzīgs laiks, lai tiktu garām Saionas drošības sistēmām.
- Viņa ir bēgle, es sacīju. Kādreiz viņa dzīvoja Īrijā.
- Nu, tagad viņas Īrijā vairs nav.
- Ko tu redzēji? Man nepatika Džuliāna sejas izteiksme.
- Ko tu Naširai pateici?
- Tu nepriecāsies. Redzēdams manu sejas izteiksmi, puisis nopūtās. Teicu, ka redzu saules pulksteņus. Atcerējos, ka Karls teicās tos redzējis, un iedomājos: izklausīsies ticami, ja atkārtošu viņa sacīto.
Es novērsos. Našira meklēja Džeksonu. Agrāk vai vēlāk viņa izpētīs, kur tie saules pulksteņi atrodas.
- Piedod! Es varētu iespert pats sev pa pakaļu. Džuliāns paberzēja pieri. Kāpēc tie pulksteņi ir tik svarīgi?
- To es nevaru tev teikt. Atvaino! Bet, lai kas arī notiktu, es pametu skatienu uz būdas durvīm, Našira vairs nekad nedrīkst par tiem kaut ko dzirdēt. Tas pakļautu briesmām dažus manus draugus.
Līza savilka ap pleciem segu. Peidža, viņa bilda, man šķiet, tavi draugi mēģināja ar tevi sazināties.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Gomeisa mani uz bridi aizveda uz Pili. Meitenes vaibsti sastinga. Biju savā cellē un kārtoju kavu, lai nolasītu viņam kārtis, un pēkšņi mani piesaistīja Pakārtais. Kad paņēmu kārti, tā izrādījās apvērsta. Es ieraudzīju ēteru. Tur bija kāda vīrieša seja. To redzot, man bija jādomā par sniegu.
Niks. Zīlnieki, ieraugot Niku, allaž teica, ka viņš līdzinoties sniegam. Ko viņš atsūtīja?
- Telefona attēlu. Man šķiet, viņš mēģina noskaidrot, kur tu esi.
Telefons. Nu protams viņš jau nezināja, kur es atrodos. Banda nezināja, ka mani ir notvērusi Saiona, kaut gan nu jau noprata ko nelāgu. Niks gribēja, lai es viņam piezvanu un pasaku, ka viss ir kārtībā.
Viņam noteikti bija vajadzīgas vairākas dienas, lai ēterā atrastu īsto ceļu. Ja viņš mēģinās vēlreiz, seansa laikā, tad varbūt varēs man atsūtīt ziņu. Es nespēju saprast, kāpēc Niks to bija nosūtījis Līzai. Viņš pazina manu auru; to varēja atrast daudz vieglāk. Varbūt pie vainas bija tabletes vai kaut kāda iejaukšanās no refu puses. Taču tam nebija nozīmes. Niks bija mēģinājis mani atrast. Viņš nepadosies.
Manās domās ielauzās Džuliāna balss. Vai tu patiešām pazīsti citus lēcējus, Peidža? Kad es paskatījos, puisis tikai paraustīja plecus. Biju domājis, ka septītā kārta ir visretākā.
Lēcēji. Daudznozīmīgs vārds. Lēcēji bija tāda pati gaišreģu kārta kā zīlnieki un pareģi. Es piederēju pie šīs kategorijas tās reģi spēja ietekmēt ēteru vai tajā iekļūt. Džekss lielo reģu šķirošanu bija uzsācis trīsdesmitajos gados, kad bija aptuveni manā pašreizējā vecumā. Viss sākās ar “Pretdabiskuma lietderību”, kas gaišreģu pagrīdē izplatījās kā mēris. Tajā Džeksons nošķīra septiņus gaišredzības paveidus: zīlniekus, praviešus, medijus, sensorus, fūrijas, sargus un lēcējus. Pēdējie trīs saskaņā ar viņa rakstīto bija krietni pārāki par citiem. Šāds skatījums bija kā svaiga vēsma pastāvošajos uzskatos par gaišredzību, jo tā nekad iepriekš nebija iedalīta kategorijās, taču “zemākās” kārtas to neuztvēra labvēlīgi. Rezultāts bija bandu cīņas divu asiņainu gadu garumā. Džeksa izdevēji pamfletu visbeidzot atsauca, bet joprojām atradās tādi, kas uz viņu turēja ļaunu prātu.
- Jā, es atbildēju. Tikai vienu. Viņš ir orākuls.
- Tev laikam ir augsts rangs sindikātā.
- Diezgan.
Līza ielēja man bļodiņu viruma. Ja arī viņai bija kāds viedoklis par pamfletu, meitene to neizpauda. Džul, viņa ieminējās, vai varu dažas minūtes aprunāties ar Peidžu?
- Protams, Džuliāns atsaucās. Skatīšos, vai nenāk sarkanie.
Puisis izgāja no būdas. Līza skatījās uz krāsniņu. Kas noticis? es jautāju. Viņa savilka ciešāk segu.
- Peidža, meitene sacīja. Es baidos par tevi.
- Kāpēc?
- Man vienkārši ir nelāga priekšnojauta par to pasākumu nu, par Divsimtgades svinībām. Es varbūt neesmu orākuls, bet vienalga šo to redzu. Viņa paņēma kāršu kavu. Vai ļausi man nolasīt tev kārtis? Man dažreiz rodas vēlme nolasīt tās konkrētiem cilvēkiem.
Es vilcinājos. Kārtis līdz šim biju turējusi rokās, tikai spēlējot taroči. Ja tu tā vēlies.