- Paldies! Līza nolika kavu starp mums. Vai tev jau agrāk kāds ir kaut ko nolasījis? Kāds zīlnieks vai pravietis?
- Nē. Man daudzreiz bija jautāts, vai vēlos, lai to dara, bet es nekad nebiju jutusies pārliecināta par to, ka būtu labi ielūkoties nākotnē. Niks mēdza dot mājienus, bet es viņam parasti neļāvu stāstīt sīkumus.
- Labi. Dod man roku!
Es pastiepu labo plaukstu. Iiza to satvēra. Meitenes seju pārņēma saspringtas koncentrēšanās izteiksme, un viņa pieskārās kavai. Paņēmusi septiņas kārtis, viņa tās ar attēliem uz leju salika uz grīdas.
- Es izmantoju elipses izklājumu. Nolasu auru, tad paņemu septiņas kārtis un tās skaidroju. Ne visi šejienieši vienādi interpretē vienu un to pašu kāršu nozīmi, tāpēc pārāk nedusmojies, ja dzirdēsi kaut ko tādu, kas tev nepatiks. Līza palaida manu roku vaļā. Pirmā norādīs uz tavu pagātni. Es redzēšu daļu tavu atmiņu.
- Tu redzi atmiņas?
Iiza atļāvās viegli pasmaidīt. Viņa joprojām lepojās ar to.
- Kāršu lasītāji gan izmanto priekšmetus, bet patiesībā mēs neiederamies nevienā kategorijā. Tas bija atzīts pat tajā gabalā “Par gaišredzības lietderīgumu”. Es uzskatu, ka tas ir labi.
Viņa apgrieza pirmo kārti. Kausiņu piecnieks, meitene sacīja. Līzas plaksti aizvērās. Maza būdama, tu kaut ko pazaudēji. Tur ir vīrietis ar kastaņbrūniem matiem. Viņa kausi ir izlijuši.
- Tas ir mans tēvs, es sacīju.
- Jā. Tu stāvi viņam aiz muguras un runā ar viņu. Viņš neatbild. Viņš skatās uz kādu attēlu. Līza acīm ciet apgrieza nākamo kārti. Tā gulēja ačgārni. Tā ir tagadne, viņa sacīja. Nūju kungs, otrādi. Meitenes sārtās lūpas savilkās. Viņš tevi kontrolē. Tu pat tagad nespēj izrauties no viņa tvēriena.
- Aizbildnis?
- Nedomāju vis. Bet viņam ir vara. Viņš no tevis pārāk daudz gaida. Tev no viņa ir bail.
Džeksons.
- Nākamā ir nākotne. Līza apgrieza kārti. Viņa spēji ievilka elpu. Nelabais. Šī kārts nozīmē bezspēcības, ierobežojumu, baiļu enerģiju, bet tu pati esi tai atdevusies. Ir kāda ēna, ko Nelabais reprezentē, bet es neredzu tās seju. Lai kāda vara šim cilvēkam pār tevi būtu, tu spēsi izbēgt. Viņš liks tev domāt, ka esi ar viņu saistīta uz mūžu, bet tā nebūs. Tu tikai domāsi, ka tā ir.
- Vai tu domā partneri? Man krūtīs iegūla aukstums.
- Puisi? Vai ari tas ir Aizbildnis?
- Varētu būt. Nezinu. Meitene piespieda sevi pasmaidīt. Neuztraucies! Nākamā kārts tev pateiks, kas darāms, kad pienāks īstais bridis.
Es palūkojos uz ceturto kārti.
- Mīlētāji?
- Jā. Līzas balss kļuva monotona. Es neko daudz neredzu. Tur ir spriedze starp garu un miesu. Pārāk liela spriedze. Viņas pirksti zagās pēc nākamās kārts. Arējās ietekmes.
Nezināju, vai vēl spēšu daudz izturēt. Pagaidām Līza bija pateikusi tikai vienu pozitīvu lietu, un pat tā sāpēs. Bet es pavisam noteikti nebiju gaidījusi Mīlētājus.
- Nāve, ačgārni. Nāve reģiem ir parasta parādība. Visbiežāk tā parādās pagātnes vai tagadnes pozīcijās. Bet šeit, turklāt vēl otrādi… neesmu pārliecināta. Meitenes acis zem plakstiņiem notrīsēja. Tādā attālumā mana redze sāk migloties. Viss ir neskaidri. Zinu, ka pasaule ap tevi mainīsies un tu darīsi visu, kas tavos spēkos, lai tam pretotos. Pati nāve nāks dažādos veidos. Kavējot pārmaiņas, tu paildzināsi savas ciešanas.
Sestā kārts. Tavas cerības un bailes. Līza pacēla kārti un pārlaida tai īkšķi. Zobenu astotnieks.
Uz kārts bija attēlota sieviete paslietu zobenu ielokā. Viņai bija aizsietas acis. lizas āda vizēja sviedros. Es tevi redzu. Tev ir bail. Meitenes balss iedrebējās. Es redzu tavu seju. Tu nevari paspert ne soli ne uz vienu pusi. Tu vari palikt uz vietas un ieslodzīta vai arī sajutīsi zobenu radītās sāpes.
Tas noteikti bija visnegatīvākais izklājums, kādu Līza jebkad bija redzējusi. Es nevarēju sagaidīt, kad ieraudzīšu pēdējo kārti.
- Un gala iznākums. Līza pasniedzās pēc pēdējās kārts izklājumā. Noslēdzošā kārts.
Es aizvēru acis. Ēters trīsuļoja.
Kārti es tā arī neieraudzīju. Būdā iebruka trīs cilvēki, un Līza iztrūkās. Kaulrači bija mani atraduši.
- Skat, skat, skat! Izskatās, ka esam uzoduši bēgli. Un viņas slēpēju. Viens no iebrucējiem saķēra Līzu aiz rokas un uzrāva viņu kājās. Vai lasīji savai viešņai kārtis?
- Es tikai…
- Tu tikai izmantoji ēteru. Privātām vajadzībām. Naidpilnie vārdi nāca no kādas sievietes mutes. Tu drīksti lasīt tikai savam uzraugam. Viens!
Es piecēlos kājās. Man šķiet, ka jums esmu vajadzīga es.
Visi trīs pagriezās un paskatījās uz mani. Meitene šķita mazliet vecāka par mani; viņai bija gari, pinkaini mati un plata piere. Abi jaunekli noteikti bija brāli tik līdzīgi viņi izskatījās.
- Tiesa. Tu esi tā, kas mums ir vajadzīga. Garākais jauneklis pagrūda Līzu malā. Vai nāksi ar labu, Četrdesmit?
- Tas atkarīgs no tā, kurp jūs mani gribat vest.
- Uz Magdalēnu, tu bālais ķēms! Jau ir rīts.
- Es aiziešu pati.
- Mēs tevi pavadīsim. Tāda ir pavēle. Meitene man uzmeta ļoti nepatīkamu skatienu. Tu esi pārkāpusi noteikumus.
- Vai jūs mani aizturēsiet?
Līza papurināja galvu, bet es viņu ignorēju. Skatījos tai meitenei tieši virsū. Viņa sakoda zobus.
- Tev būs tas gods, Sešpadsmit!
Uzrunātais bija īsākais no abiem jaunekļiem, bet viņš bija drukns. Viņš pasniedzās un sagrāba mani aiz plaukstas locītavas. Es zibens ātrumā pagriezu roku pa labi. Uzbrucēja pirksti noslīdēja. Ar dūri iebelzu šim pa rīkli, uzgrūžot virsū brālim.
- Es teicu, ka aiziešu pati.
Sešpadsmit saķēra savu rīkli. Otrs puisis metās man virsū. Es izvairījos no viņa rokas un atvēzējusies iespēru pa neaizsargāto vēderu. Mans zābaks iegrima mīkstos taukos, aizsitot uzbrucējam elpu. Meitene pārsteidza mani nesagatavotu; viņa sagrāba mani aiz matiem un parāva. Mana galva ietriecās metāla sienā. Sešpadsmit sēcoši iesmējās; viņa brālis piespieda mani pie zemes.
- Man šķiet, tev jāieborē kaut cik cieņas, viņš rūca un elsdams ar plaukstu aizspieda man muti. Tavam uzraugam nebūs iebildumu, ja es tev došu ašu mācību. Viņa jau tāpat nekad nav uz vietas.
Puisis ar brīvo roku gramstījās man ap krūtīm. Viņš rēķinājās ar vieglu medījumu, bezpalīdzīgu meitēnu. Nevis ar favorīti. Ar pieri iebelzu šim tieši pa degunu. Viņš nolamājās. Meitene saķēra manas rokas. Es viņai iekodu, un viņa iekliedzās: Tu sīkā padauza!
- Nost no viņas, Katrīn! Līza saķēra meitenes tuniku, atraujot viņu no manis. Kas tev lēcies? Vai Krezs tevi pataisījis tik nežēlīgu?
- Es kļuvu pieaugusi. Negribu būt tāda kā tu un nīkt savos mēslos. Katrīna viņai uzspļāva. Tu esi nožēlojama! Nožēlojama artistu paklīdene!
Manam uzbrucējam stipri asiņoja deguns, bet viņš nepadevās. Puiša asinis pilēja man sejā. Viņš parāva manu tuniku, pārplēšot vīli. Es grūdu viņu nost; mans gars jau lauzās ārā no ķermeņa. Visiem spēkiem apspiedu vēlmi uzbrukt tā, ka acīs izsprāga asaras.
Pēkšņi man blakus uzradās Džuliāns. Viena puiša acs bija pieplūdusi asinīm un vaigā rēgojās svaiga brūce. Tie viņu laikam bija piekāvuši, lai tiktu iekšā būdā. Džuliāns apmeta roku puisim ap kaklu. Vai tā jūs, kaulrači, ķerat kaifu? Tā bija pirmā reize, kad redzēju viņu saniknotu. Jums patīk, ka meitenes pretojas?
- Ar tevi ir cauri, Divdesmit seši, uzbrucējs izgrūda.