- Pagaidi vien, kad par šito padzirdēs tava uzraudze!
- Nu pasaki viņai! Es tevi izaicinu!
Drebošām rokām saraustīju uz leju tuniku. Sarkanais pacēla rokas, lai aizstāvētos. Džuliāns gāza viņam pa žokli. Asinis pašķīda uz puiša tunikas, iekrāsojot to par toni tumšāku. Viņam no mutes izsprāga zoba gabaliņš.
Katrīna atvēzējās. Viņas plaukstas virspuse ķēra Līzas vaigu, un meitenei pār lūpām izlauzās kliedziens. Tas mani iztrūcināja. Tieši tāpat bija kliedzis Sebs tikai šoreiz nebija par vēlu. Es uzrausos kājās no grīdas, nolēmusi apstrādāt Katrīnu, bet Sešpadsmit mani sagrāba aiz vidukļa. Viņš bija medijs, bet neizmantoja garus. Viņš gribēja asinis.
- Suhaīl! viņš ieaurojās.
Jezgā bija sanācis noskatīties bariņš artistu. To vidū stāvēja viens baltais mundieris. Es viņu pazinu; tas bija tas puika ar sapītajiem matiem, mēļotājs. Meklē rokā Suhaīlu, sīkais ņerga! Katrīna pavēlēja. Viņa bija sagrābusi Līzu aiz matiem. Sameklē viņu -fiksi\
Zēns nepakustējās. Viņam bija lielas, tumšas acis ar garām skropstām. Tās tagad nebija iekaisušas. Es papurināju galvu.
- Nē, viņš teica.
Sešpadsmit iegaudojās: Nodevējs!
Daži artisti aizbēga, to padzirdot. Es grūdu Sešpadsmit prom; man zem tunikas lija sviedri. Ar acs kaktiņu pamanīju kaut kādu spīdumu.
Krāsns. Apstulbusi palūkojos uz liesmām, kas lodāja pa dēļiem.
Līza izrāvās no Katrīnas tvēriena un pagrūda Sešpadsmit. Džuliāns aizvilka viņu prom no mums.
Būdu piepildīja plāna dūmu migliņa. Līza sāka vākt savas kārtis, pirksti kašāja kopā kavu. Katrīna piespieda viņas galvu pie grīdas, neļaujot pakustēties. Līzai paspruka slāpēts kliedziens.
- Eu, paskaties! Katrīna parādīja man kārti. Man šķiet, šitā bija tavējā. Četrdesmit!
Attēlā bija redzams uz mutes gulošs vīrietis, kuru bija caurdūruši desmit zobeni. Līza mēģināja paņemt kārti. Nē! Tā nebija…
- Aizver žaunas! Katrīna piespieda viņu pie zemes. Es locījos Sešpadsmit tvērienā, bet viņš bija sagrābis mani aiz skausta. Tu nekam nederīgā šļupstētāja kuce! Domā, tev ir grūta dzīve? Domā, ir grūti dancot, kamēr mūs tur ārā dzīvus aprij dūcēji?
- Tev nebija jāatgriežas, Keitij…
- Aizveries! Katrīna trieca Līzas galvu pret grīdu. Viņa bija tā pārskaitusies, ka nelikās ne zinis par uguni. Es katru nakti esmu mežā un redzu, kā cilvēkiem norauj rokas un tas viss tikai tāpēc, lai emīti netiktu te iekšā un nevarētu pārplēst tavu nevienam nevajadzīgo rīkli! Viss tikai tāpēc, lai tu varētu te tupēt kā tāda Ērkšķrozīte un spēlēties ar kārtīm un bantēm.
Es vairs nekad nebūšu tāda kā tu vai dzirdi? Refi mani ieraudzīja ko VAIRĀK!
Džuliāns izvilka Sešpadsmit ārā. Es mēģināju paķert kārtis, bet Katrīna mani apsteidza. Laba doma, Četrdesmit, viņa teica, no niknuma jau gandrīz histēriska. Lai tā dzelteno mundieru pabira dabū mācību!
Viņa iemeta visu kavu ugunī.
Efekts bija tūlītējs. Līza izgrūda drausmīgu, asinis stindzinošu kliedzienu. Nekad nebiju dzirdējusi, ka cilvēciska būtne izdod tādu skaņu. Man mati saslējās stāvus. Kārtis dega kā sausas lapas. Meitene mēģināja vienu satvert, bet es apķēru viņas roku. Ir par vēlu, Līz!
Taču viņa neklausījās. Līza bāza pirkstus liesmās, atkal un atkal šņukstēdama: Nē, nē!
Aprijusi izlijušo parafīnu, uguns drīz apdzisa. Liza palika turpat; nometusies ceļos, viņa skatījās uz nodeguļiem. Meitenes plaukstas bija apdegušas spīdīgi sarkanas, seja bija pelēcīga un lūpas krāsojās violetas. Viņa šūpojās uz papēžiem, izšņukstēdama salauztas sirds skumjas. Es piekļāvu viņu sev klāt, truli raudzīdamās liesmās. Līzas sīkais augumiņš cilājās elsās.
Bez kārtīm Līza vairs nevarēs nodibināt saikni ar ēteru. Viņai būs jābūt stiprai, lai pārdzīvotu tādu šoku.
Katrīna sagrāba manu plecu. Tas nebūtu noticis, ja tu būtu nākusi mums līdzi. Viņa noslaucīja asiņaino degunu.
- Celies!
Paskatījos uz meiteni un ar savu garu pavisam viegli pieskāros viņas prātam. Viņa parāvās nost.
- Nenāc klāt, es bildināju.
Dūmi koda acīs, bet es nenovērsos. Katrīna mēģināja smieties, bet viņai sāka asiņot deguns. Tu esi krople! Kas tu tāda esi kaut kāda fūrija?
- Fūrijas nespēj ietekmēt ēteru.
Viņas smiekli aprāvās.
Ārā atskanēja slāpēts kliedziens. Suhaīls ienāca būdā, pagrūzdams malā visus pārbiedētos artistus. Viņš uzlūkoja postažu dūmus, nekārtību. Katrīna nometās uz viena ceļa un nolieca galvu.
Stāvēju gluži nekustīgi. Suhaīls pasniedzās un, sagrābis mani aiz matiem, pievilka manu seju pie savas. Tu, viņš draudēja, šodien mirsi.
Viņa acis sarkani iekvēlojās.
Tā es atskārtu, ka viņš runā nopietni.
15.MŪra kriŠana
Dienas sargs tikai nobollja acis, kad Suhaīls gāja garām, aiz rokas vilkdams mani sev līdzi. Mana rīkle bija jēla un vaigus izraibināja asiņu švīkas. Suhaīls uzrāva mani pa kāpnēm un piedauzīja pie Aizbildņa durvīm. Arktūr!
Es izdzirdēju slāpētu zvanīšanu. Līza bija sacījusi, ka Aizbildnis mani nogalināšot par to, ka nebiju atgriezusies rītausmā. Ko viņš teiks par pretošanos arestam?
Durvis atvērās. Tajās kā tumšs apveids pret nespodri izgaismoto telpu nostājās Aizbildnis. Viņa acis bija kā divi sīki gaismas punktiņi. Paliku stāvam kā iemieta. Auras izsūkšana man bija izraisījusi tādu kā lēkmi. Es nespēju sajust ēteru. Nespēju sajust neko. Ja viņš tagad mēģinās mani nogalināt, es nevarēšu pakustināt ne pirkstu, lai to nepieļautu.
- Mēs viņu atradām. Suhaīls pavilka mani uz priekšu. Šī slēpās Midzeni. Tā dumpīgā kverple mēģināja izraisīt ugunsgrēku.
Aizbildnis skatījās te uz mani, te uz Suhaīlu. Pierādījumi bija redzami kā uz delnas: Suhaīla acis, mani asinīm notrieptie vaigi.
- Tu no viņas barojies, viņš sacīja.
- Man ir tiesības baroties no cilvēkiem.
- No šī ne. Tu paņēmi daudz par daudz. Asinsvaldniece nepriecāsies par tādu savaldības trūkumu.
Neredzēju Suhaīla seju, bet iztēlojos, ka viņš pavīpsnā.
Iestājās klusums; es sausi, rejoši ieklepojos. Mans augums viscaur drebēja. Aizbildņa skatiens noslīdēja pie plīsuma manā tunikā.
- Kas to izdarīja?
Es klusēju. Viņš pieliecās tā, ka bija manā acu augstumā.
- Kas to izdarīja? No viņa balss man pārskrēja saltas tirpas. Kāds sarkanais mundieris?
Tik tikko manāmi pamāju ar galvu. Aizbildnis paskatījās uz Suhaīlu. Tu savā uzraudzībā ļauj sarkanajiem mundieriem brīvi izvarot cilvēkus?
- Mani neinteresē viņu paņēmieni.
- Mēs negribam, ka viņi vairojas, Suhaīl. Mums nav ne laika, ne līdzekļu noņemties ar grūtniecību.
- Tabletes viņus sterilizē. Turklāt viņu dzimumattiecības ir virsuzrauga pārziņā.
- Tu darīsi tā, kā es likšu.
- Šaubu nav. Suhaīls pablenza uz mani ar savām saltajām, sarkanajām acim. Bet atgriezīsimies pie galvenā. Lūdz savam kungam piedošanu, Četrdesmit.
- Nē, es sacīju.
Viņš man iekrāva. Es atsprāgu sāņus un ietriecos sienā. Man gar acīm aizņirbēja raibas ainas. Lūdz savam kungam piedošanu, XX-59-40!
- Jums būs man jāiesit daudz stiprāk.
Viņš pacēla roku, lai tā darītu. Pirms Suhaīls paguva man iesist, Aizbildnis satvēra viņa roku. Es tikšu ar viņu galā zem četrām acīm, viņš paziņoja. Ne jau tev pienākas viņu sodīt. Pamodini virsuzraugu un tiec galā ar šo jezgu. Es nepieļaušu, ka šāds notikumu pavērsiens traucē saules stundas.