Abi vīrieši cieši raudzījās viens uz otru. Suhaīls klusi ieņurdējās, pagriezās un prom bija. Aizbildnis noskatījās viņam pakal. Pēc mirkļa viņš saņēma mani aiz pleca un iestūma istabā.
Mājoklī izskatījās tieši tāpat kā vienmēr: aizkari bija nolaisti, pavardā kurējās uguns. Gramofonā čirkstēja “Mr. Sandman”. Gulta izskatījās tik silta! Man gribējās apgulties, bet es negrasījos viņa priekšā izrādīt vājumu. Bija jāpaliek stāvam kājās. Aizbildnis aizslēdza durvis un apsēdās klubkrēslā. Es gaidīju, joprojām juzdamās grīļīga pēc sitiena.
- Panāc šurp!
Man nebija izvēles. Aizbildnis paskatījās uz mani; attālums starp mums bija neliels, bet viņš pat sēdus bija gandrīz manā augumā. Viņa acis bija patumšas un dzidras kā šartrē liķieris.
- Vai tev ir pēdējā vēlēšanās, Peidža?
Es neatbildēju.
- Man ir vienalga, ko tu par mani domā, bet šajā pilsētā ir zināmi noteikumi, kuriem tev jāpakļaujas. Viens no tiem ir komandantstundas ievērošana.
Es joprojām klusēju. Nesagādāšu viņam to prieku mani nobiedēt.
- Tas sarkanais mundieris, viņš turpināja. Kā viņš izskatījās?
- Tumši blonds. Drusku pāri par divdesmit. Mana balss čerkstēja. Tur bija vēl viens puisis, kas izskatījās viņam līdzīgs, Sešpadsmit. Un meitene Katrīna.
Runājot manas iekšas sagrāba salti krampji. Jutos kā noziedzniece, tā pienesot ziņas refam. Bet tad iztēlojos Līzas seju un viņas skumjas, un mana apņemšanās kļuva stiprāka.
- Es viņus pazīstu. Aizbildnis nolūkojās ugunī. Abi vīrieši ir brāļi abi ir mediji. XX-49-16 un XX-49-17. Viņi šeit ieradās, kad bija vēl ievērojami jaunāki nekā tu. Viņš salika plaukstas kopā. Es gādāšu, lai viņi vairs nekad neko tev nenodara.
Man vajadzētu viņam pateikties, bet es to nedarīju.
- Apsēdies, refs mudināja. Tava aura atjaunosies.
Es ieslīgu klubkrēslā viņam iepretim. Man sāka sūrstēt ribas un kājas. Aizbildnis mani uzlūkoja.
- Vai esi izslāpusi?
- Nē, es atteicu.
- Izsalkusi?
- Nē.
- Tu noteikti esi izsalkusi. Tā pļura, ko vāra artisti, nodara vairāk ļauna nekā laba.
- Es neesmu izsalkusi.
Tā nebija taisnība. Virums sastāvēja gandrīz tikai no ūdens, un mans vēders ilgojās pēc kaut kā bieza un silta. Žēl gan. Aizbildnis pamāja uz naktsgaldiņu. Liku tev šo to sagatavot.
Ēdienu es ievēroju jau tobrīd, kad ienācu istabā. Biju domājusi, ka šķīvis paredzēts Aizbildnim, bet tad atcerējos, no kā refaīti pārtiek. Protams, šī maltīte nebija viņam.
Es nepakustējos, un Aizbildnis ķērās pie lietas pats. Viņš ielika šķīvi man klēpī līdz ar smagiem sudraba galda piederumiem. Paskatījos lejup uz ēdienu. No skata vien man sareiba galva un iesmeldzās rīkle. Mīksti vārītas, pārgrieztas olas ar iztecējušu karstu, zeltainu dzeltenumu. Stikla šķīvītī kārdināja pērļu grūbas ar ciedru riekstiem un lielām, melnām pupām, kas spīguļoja kā oniksa lāses. Mizots, brendijā konservēts bumbieris. Ķekars sulīgu, sārtu vīnogu. Pilngraudu maize ar sviestu.
- Ņem!
Es sažņaudzu rokas dūrēs.
- Tev ir jāēd, Peidža.
Man tā gribējās mest izaicinājumu, triekt šķīvi taisni šim ģīmī, bet galva reiba un mutē plosījās slāpes, un viss, ko es vēlējos, bija apēst to nolādēto ēdienu. Paņēmu karoti un ieliku mutē mazliet grūbu. Pupas bija siltas, rieksti trausli un saldi. Ķermeni pārņēma atvieglojums, un sāpes vēderā sāka atlaisties.
Aizbildnis atgriezās savā vietā. Viņš klusēdams noskatījās, kā es ēdu. Jutu viņa caururbjošā un kvēlojošā skatiena smagumu. Kad biju paēdusi, noliku šķīvi uz grīdas. Uz mēles kavējās viegli dedzinošais brendijs.
- Paldies, es sacīju.
Man negribējās to teikt, bet kaut kas bija jāsaka. Aizbildņa pirksti bungoja pa krēsla paroci.
- Es gribētu šonakt turpināt tavu apmācību, viņš paziņoja. Vai tev ir kādi iebildumi?
- Man nav izvēles.
- Un ja nu būtu?
- Bet man nav, es atcirtu. Tāpēc tas nav svarīgi.
- Es runāju hipotētiski. Ja tev būtu izvēle, ja tu pati varētu noteikt savu likteni, vai tu labāk turpinātu trenēties ar mani vai ari uzreiz kārtotu nākamo pārbaudījumu?
Manas lūpas jau gribēja izrunāt asu atbildi, bet es iekodu mēlē, tā ari to neizteikusi. Nezinu, es sacīju.
Aizbildnis sabikstīja uguni. Tā noteikti ir dilemma. Tava morāle saka “nē”, bet izdzīvošanas instinkts mudina teikt “jā”.
- Es jau tāpat protu cīnīties. Esmu stiprāka nekā izskatos.
- Jā, esi. Tavu spēku pierāda bēgšana no virsuzrauga. Un, protams, ari tavs talants ir liels ieguvums pat refalti negaida, ka viņu sapņavās ienāks kāds gars. Tavā pusē ir pārsteiguma elements. Aizbildņa acis dejoja liesmas. Bet vispirms tev ir jāpārvar savas robežas. Ne velti tev ir tik grūti atstāt ķermeni. Tu kontrolē katru savu kustību. Tavi muskuļi pastāvīgi ir saspringti un gatavi mesties bēgt, it kā tu justu briesmas pat gaisā, ko elpo. Tajā ir sāpīgi noskatīties vēl ļaunāk nekā redzēt, kā medī briedi. Briedis vismaz var bēgt pie sava bara. Aizbildnis paliecās uz priekšu. Kur ir tavs bars, Peidža Mahounija?
Man nebija ne jausmas, kā lai atbildu. Sapratu, ko viņš domā, bet mans bars, mans draugu pulks bija Džekss un pārējie bandas locekļi. Taču par viņu eksistenci es nedrīkstēju bilst ne pušplēsta vārda. Man tāds nav vajadzīgs, es sacīju.
- Esmu vientuļais vilks.
Aizbildni tas nepiemuļķoja. Kas tev iemācīja kāpt pa ēku sienām? Kas tev iemācīja šaut? Kas tev palīdzēja ielūkoties tālāk ēterā un izkustināt savu garu no tā dabiskās vietas?
- Es to iemācījos pati.
- Mele!
Viņš pasniedzās sev zem krēsla. Man krūtīs kaut kas sažņaudzās. Tur atradās mana ārkārtas gadījumu mugursoma. Viena siksna bija gandrīz noplīsusi.
- Tajā naktī, kad tu bēgi no virsuzrauga, tu būtu varējusi iet bojā. Tā nenotika tikai tāpēc, ka brīdī, kad zaudēji samaņu, šī soma ieķērās veļas auklā un apturēja tavu krišanu. Kad par to padzirdēju, sāku par tevi interesēties personiski.
Viņš atvēra somas rāvējslēdzēju. Mans žoklis saspringa. Tur iekšā bija manas mantas, nevis viņējās.
- Hinīns, Aizbildnis uzskaitīja, pārlūkodams somas saturu. Adrenalīns kopā ar deksedrīnu un kofeīnu. Pamata medicīniskie piederumi. Miegazāles. Pat šaujamierocis! Viņš pacilāja manu pistoli. Tonakt tu biji apbrīnojami labi apgādājusies, Peidža. Tādu mantu nebija nevienam citam.
Man pār ribām pārskrēja trīsas. No pamfleta nebija ne miņas. Vai nu viņš bija to kaut kur paslēpis, vai arī tas bija nonācis citās rokās.
- Tavā identifikācijas kartē norādīts, ka tu strādā par skābekļanti apkalpotāju skābekļa bārā. Cik virsuzraugs man ir stāstījis par Saionas citadelēm, tāds darbs esot slikti
apmaksāts. Tas mani vedina domāt, ka neesi šis mantas pirkusi pati. Viņš apklusa. Kurš tad?
- Nav jūsu darīšana.
- Vai tās nozagi tēvam?
- Es jums vairs neko neteikšu. Mana toreizējā dzīve jums • nepieder.
Šķiet, Aizbildnis bridi apsvēra šo paziņojumu; tad viņš paskatījās uz mani.
- Tev taisnība, viņš sacīja, bet tagad tava dzīve ir manējā.
Es iecirtu nagus krēslā.
- Ja tev nav principiālu iebildumu pret izdzīvošanu, rit mēs atsāksim trenēšanos. Taču tavā apmācībā būs iekļauts vēl viens aspekts. Viņš ar galvu pamāja uz manu krēslu. Katru vakaru tu vismaz stundu pavadīsi tajā krēslā un sarunāsies ar mani.