Vārdi paši izlēca uz mēles. Tad jau es drīzāk miršu!
- 0, mirt tu vari, ja vēlies! Cik saprotu, sapīpējoties pārāk daudz violetās asteres, cilvēks paliek ieslēgts savā sapņavā un viņa ķermenis sačokurojas no ūdens trūkuma. Aizbildnis pameta ar galvu uz durvīm. Ej, ja tā vēlies! Mirsti! Vairs nekad mani nesastopi. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc paildzināt tavas ciešanas.
- Vai asinsvaldniece dusmosies?
- Iespējams.
- Vai jums tas ir vienalga?
- Našira ir mana saderinātā, nevis uzraudze. Viņa nekādi nevar ietekmēt to, kā es attiecos pret saviem cilvēkiem.
- Un kā jūs plānojat pret mani attiekties?
- Kā pret savu skolnieci. Nevis verdzeni.
Es aizgriezu galvu un sakodu zobus. Es negribēju būt viņa skolniece. Negribēju kļūt tāda kā viņš, vērsties pret savējiem un spēlēt viņa laukuma pusē.
Es atsāku sajust ēteru. Maņas viegli iekņudējās. Ja jūs pret mani izturēsieties kā pret skolnieci, es teicu, tad es gribu pret jums izturēties kā pret skolotāju, nevis kungu.
- Taisnīga prasība. Bet skolotājiem ir jāizrāda cieņa. To es no tevis sagaidu. Un sagaidu, ka tu katru nakti vienu stundu pieklājīgi pavadīsi kopā ar mani.
- Kāpēc?
- Tev piemīt potenciāls pēc vēlēšanās pārvietoties starp ēteru un miesisko pasauli, viņš paskaidroja, bet, ja tu neiemācīsies palikt mierā pat ienaidnieka klātbūtnē -, tas būs grūti. Un šajā pilsētā tu necik ilgi nedzīvosi.
- Un jūs to negribētu.
- Nē. Es uzskatu, ka būtu briesmīgi izšķiest tik unikālu dzīvi. Tev ir liels potenciāls, bet tev ir vajadzīgs skolotājs.
No viņa vārdiem man sažņaudzās kuņģis. Man bija skolotājs. Man bija Džeksons Hols.
- Es gribētu par to padomāt, sacīju.
- Protams. Aizbildnis piecēlās kājās, un es jau atkal pabrīnījos par to, cik viņš ir garš. Es viņam nesniedzos pat līdz plecam. Atceries: tev ir izvēle. Bet kā skolotājs es iesaku padomāt par to, kurš tev iedeva šo te. Sašūpojis roku, viņš man pameta smago mugursomu. Vai viņš gribētu, lai tu mirsti velti, vai ari lai cīnies?
Pa torņa jumtu bungāja krusas graudi. Es berzēju rokas virs parafīna lampas; lūpas un pirksti bija nejutīgi no aukstuma.
Bija jāapsver Aizbildņa piedāvājums. Es negribēju strādāt kopā ar viņu, bet man bija jāiemācās šeit izdzīvot vismaz tik ilgi, kamēr būšu izpētījusi, kā lai tieku atpakaļ uz Londonu. Atpakaļ pie Nika un atpakaļ pie Džeksa. Atpakaļ pie izvairīšanās no sargiem un atpakaļ pie noziegumiem. Atpakaļ pie garu nokrāpšanas Dīdionam Vaitam, atpakaļ pie Hektora un viņa rokaspuišu kaitināšanas. To es gribēju. Mana talanta apgūšana varbūt palīdzēs izkļūt no šejienes.
Džeksons vienmēr bija apgalvojis, ka būt par sapņu staigātāju nozīmējot ko vairāk nekā tikai pastiprinātu sestās maņas jutību. Man piemita potenciāls iekļūt jebkur, pat citu sapņavās. To es biju pierādījusi, nogalinot tos abus zemsargus. Varbūt Aizbildnis man varētu parādīt vēl vairāk bet es negribēju, ka viņš ir mans skolotājs. Mēs ar viņu bijām dabiski ienaidnieki; nebija nekādas jēgas izlikties, ka tā nav. Tomēr viņš manī bija tik daudz ko ievērojis manu stāju, to, ka esmu saspringta, piesardzīga. Džekss man nemitīgi uzbāzās, lai es atslābinoties, lai ļaujoties straumei. Tomēr tas nenozīmēja, ka drīkstu uzticēties vīram, kurš mani turēja ieslēgtu šajā aukstajā, tumšajā istabā.
Lampas blāvajā gaismā es iztukšoju mugursomu. Vairums mantu vēl bija turpat: šļirces, piederumi, pat ierocis. Munīcijas, protams, nebija, un visas šļirces bija tukšas. Telefons bija konfiscēts. Trūka vēl tikai viena: “Par pretdabiskuma lietderīgumu”.
Man pār muskuļiem pāskrēja salta tirpoņa. Ja Aizbildnis to būtu iedevis Naširai, viņa jau būtu mani izsaukusi uz nopratināšanu. Refaīti to pamfletu noteikti bija redzējuši jau agrāk, taču ne jau manu eksemplāru.
Atgūlos uz matrača, uzmanīdamās, lai neuzgultos sasitumiem, un uzvilku palagus līdz zodam. Salūzušās atsperes dūrās man plecos. Nedaudzu minūšu laikā biju saņēmusi vairākus sitienus pa galvu un jutos nogurusi. Paskatījos cauri restēm uz ārpasauli, vēlēdamās, kaut atbilde varētu iespīdēt caur tām, bet, protams, nekas nenotika. Tur bija redzama tikai neizbēgamā krēsla.
Kad norietēja saule, nozvanīja vakara zvans. Nu jau tas šķita gluži pierasts kā modinātājpulksteņa signāls. Kamēr apģērbos, biju nonākusi pie lēmuma. Es mēģināšu atkal trenēties ar viņu, ja vien spēšu to paciest. Būs jāsamierinās ar sarunu stundu, bet gan jau tikšu galā. Visu stundu varēšu melot.
Aizbildnis mani gaidīja pie durvīm. Viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām.
- Vai esi pieņēmusi lēmumu?
Turējos pa gabalu no viņa. Jā, es sacīju. Es trenēšos ar jums. Ja mēs vienosimies, ka neesat mans kungs.
- Tu esi gudrāka, nekā biju paredzējis. Aizbildnis man pasniedza melnu jaku ar sārtiem apsējiem uz piedurknēm.
- Uzvelc. To tev vajadzēs nākamajai pārbaudei.
Es uzvilku iedoto apģērba gabalu un aizsprādzēju ciet. Jakai bija bieza, silta odere. Aizbildnis pastiepa roku. Viņam rokā bija trīs tabletes. Es tās nepaņēmu. Kam ir zaļā?
- Tā nav tava darīšana.
- Es gribu zināt, kam tā paredzēta. Nevienam citam tādu nedod.
- Tāpēc, ka tu atšķiries no pārējiem. Viņš neatrāva roku. Es zinu, ka tu nedzer savas tabletes. Man nav nekādu problēmu iebarot tev tās ar varu.
- To es gan gribētu redzēt!
Aizbildņa acis nopētīja manu seju. Man iekņudējās āda.
- Negribu, ka tik tālu nonāk, viņš sacīja.
Es šo cīņu zaudēšu. Sauciet to par noziedznieces instinktu. Šī bija tāda pati situācija kā toreiz ar Dīdionu un Annu Neilori; gluži kā kārtējā diena melnajā tirgū. Bija jautājumi, kuros Aizbildnis piekāpās; šis nebija no tiem. Es sev pateicu, ka rītdienas zaļo tableti aiznesīšu Augļotājam.
Noskaloju tabletes ar glāzi ūdens. Aizbildnis saņēma manu zodu savā cimdotajā plaukstā.
- Tam ir iemesli.
Es atrāvos. Refs bridi manī noskatījās un tad atvēra durvis. Sekoju viņam lejā pa līkumotajām kāpnēm uz krustejām.
Pagalmu sargāja groteskas akmens statujas. Gaisa temperatūra bija pazeminājusies, statujas klāja plāna sarmas kārtiņa. Sakrustoju rokas, lai saglabātu siltumu. Aizbildnis izveda mani ārā no mītnes, bet ne uz ielas. Viņš mani veda cauri dzelzs vārtiem un pāri gājēju tiltiņam, kas izliecās pār sma-, ragdzaļu upi, uz Magdalēnas otru pusi. Asais mēness sirpis meta atspīdumus zaļajā ūdenī. Krusa bija pārklājusi zemi ar ledus kārtu un mitējusies.
Ejot pa taku, Aizbildnis uzrotīja krekla piedurkni. Vecākā brūce asiņoja. Tur sāka veidoties rēta, bet ievainojums vēl nebija pilnībā sadzijis.
- Vai viņi ir indīgi? es jautāju. Tie dūcēji.
- Emīti pārnēsā infekciju, ko dēvē par pusdziņu. Ja to neārstē, tā izraisa prāta aptumšošanos un nāvi. Viņi rij jebkādu gaļu gan svaigu, gan satrūdējušu.
Manu acu priekšā vāts sāka sadzīt. Kā jūs to panākat? es vaicāju, savā ziņkārībā pavisam aizmirsdamās. Tā dzīst!
- Es izmantoju tavu auru.
Es sastingu. Ko?
- Nu jau tu noteikti zini, ka refaīti pārtiek no auras. Man ir vieglāk to uzņemt tad, kad devējs to nenojauš.
- Jūs no manis tikko barojāties?
- Jā. Viņš nopētīja manu seju. Tu izskaties dusmīga.