- Jūs nedrīkstat to ņemt! Es riebumā pavirzījos tālāk no viņa. Jūs jau atņēmāt man brīvību. Jums nav nekādu tiesību uz manu auru.
- Es nepaņēmu tik daudz, lai mazinātu tavu talantu. Es no cilvēkiem barojos nelielās devās, dodot laiku atjaunoties. Citi nav tik pieklājīgi. Un piemini manus vārdus, Aizbildnis norotīja piedurkni atpakaļ, tu negribētu, lai man tavā klātbūtnē sāktos pusdziņa.
Pavēros viņam sejā. Viņš mierīgi stāvēja, ļaudamies manam pētošajam skatienam.
- Jūsu acis. Es ielūkojos refaltam tieši redzokļos, vienlaikus juzdamās aizgrābta un pretīguma pārņemta. Tāpēc tās mainās!
Viņš to nenoliedza. Viņa acis vairs nebija dzeltenas, bet tumši, viegli vizoši sarkanas. Manas auras krāsā. Nebiju to domājis kā apvainojumu, viņš bilda, bet tā tam ir jābūt.
- Kāpēc? Tāpēc, ka jūs tā sakāt?
Aizbildnis devās uz priekšu, neko neatbildējis. Es sekoju. Man metās šķērmi no domas, ka viņš var no manis baroties.
Pēc vairāku minūšu gājiena mans uzraugs apstājās. Mums apkārt virmoja plāna, zilgana migliņa. Es saslēju gaisā apkakli. Tu to jūti, refaits sacīja. Aukstumu. Vai esi kādreiz iedomājusies par to, kāpēc šeit agrā pavasari ir salna?
- Te ir Anglija. Šeit ir auksti.
- Bet ne jau tik auksti. Patausti! Viņš saņēma manu roku un novilka vienu cimdu. Man pirkstos ieknieba spelgonis. Netālu ir aukstuma punkts.
Paņēmu savu cimdu atpakaļ. Aukstuma punkts?
- Jā. Tādi izveidojas, kad kāds gars ilgi dzīvo vienuviet un rada atvērumu starp ēteru un miesisko pasauli. Vai nekad neesi ievērojusi, cik auksti kļūst garu tuvumā?
- Laikam jau. Gari nudien uzdzina drebuļus, bet es nekad nebiju par to domājusi.
- Gariem nevajadzētu mitināties starp pasaulēm. Lai sevi uzturētu, viņi uzsūc siltuma enerģiju. Ap I Šeolu ir ļoti daudz aukstuma punktu šeit ir ievērojami augstāka ētera aktivitāte nekā citadelē. Tieši tāpēc emitus pievilinām mēs, nevis Londonas nereģu populācija. Aizbildnis norādīja uz cieti nomīdītu zemes posmu mums priekšā. Kā tev šķiet, kā lai atrod aukstuma punkta epicentru?
- Vairums reģu saskatītu garus, es sacīju. Viņiem ir trešā acs.
- Bet tev nav.
- Nē.
- Pastāv veidi, kā to var izdarīt ari neredzīgie. Vai esi dzirdējusi par rabdomantiju?
- Esmu dzirdējusi, ka tā esot bezjēdzīga, atbildēju.. Džekss man to bija sacījis daudzas reizes. Rabdomanti apgalvo, ka varot atrast atpakaļceļu no jekburas vietas. Viņi saka: ja gadās apmaldīties, varot mest nūmas un gari parādīšot pareizo virzienu. Tā nenotiek.
- Varbūt tā ari ir, tomēr tas nav “bezjēdzīgi”. Neviens gaišredzības paveids nav bezjēdzīgs.
Man vaigos iesitās karstums. Es pati patiesībā neuzskatīju, ka rabdomanti būtu bezjēdzīgi, bet tā man allaž bija sacījis Džekss. Nevarēja strādāt pie Džeksona Hola un šādos jautājumos nebūt ar viņu vienisprātis.
- Kāpēc tad tas ir derīgi? es jautāju. Aizbildnis paskatījās uz mani. Jums ir mani jāmāca. Māciet!
- Nu labi. Ja tu gribi mācīties. Viņš atsāka iet. Vairums rabdomantu domā, ka viņu nūmas krītot norāda uz mājām vai uz apslēptu mantu uz to, ko nu viņi grib atrast. Tāpēc viņi beigu beigās sajūk prātā jo nūmas rāda nevis uz zeltu, bet uz vistuvākā aukstuma punkta epicentru. Dažreiz rabdomanti mēro vairākas jūdzes, tā arī neatrazdami meklēto. Tomēr kaut ko viņi atrod: slepenas durvis. Tikai nezina, kā tās atvērt.
Aizbildnis apklusa. Es drebinājos. Gaiss bija retināts un auksts. Es elpoju dziļāk un ar lielāku piepūli. Dzīvajiem ir grūti izturēt aukstuma punktus, viņš sacīja. Ņem!
Refaīts man pasniedza sudraba blašķi ar skrūvējamu vāciņu. Noskatījos uz to.
- Tas ir tikai ūdens, Peidža.
Es iedzēru. Biju pārāk izslāpusi, lai atteiktos. Viņš paņēma blašķi atpakaļ un to noglabāja. Ūdens noskaidroja manas domas.
Zemes laukums mums blakus bija sasalis ciets kā krams, it kā būtu dziļa ziema. Sakodu klabošos zobus. Par aukstumu vainojamais gars turpat vien plivinājās. Kad tas bija tālāk no mums, Aizbildnis notupās ledus laukuma malā, izņēma nazi un pielika to sev pie rokas. Es spēru soli uz priekšu. Ko jūs darāt?
- Atveru durvis.
Viņš iegrieza sev plaukstas locītavā. Uz ledus nopilēja trīs ektoplazmas pilieni. Aukstuma punkts vidū ieplaisāja, un gaisā savērpās balti mutuļi. Man apkārt pulcējās apveidi. Balsis. Sapņotāj, sapņotāji Aizspiedu ausis ar rokām, bet tas īpaši nelīdzēja. Sapņotāj, neej tālāk! Griezies atpakaļ! Tad es pacēlu acis, un man apkārt atkal bija tumsa.
- Peidža?
- Kas notika? Mana galva šķita viegla un mazliet sāpēja.
- Es atvēru aukstuma punktu.
- Ar savām asinīm.
- Jā-
Aizbildņa roka nu jau vairs neasiņoja. Acīs vēl kavējās sarkana nokrāsa. Mana aura joprojām iedarbojās uz viņa brūcēm. Tātad aukstuma punktus ir iespējams “atvērt”? es vaicāju.
- Tu to nevari. Es gan.
- Jo aukstuma punkti ved uz ēteru. Es pieklusu. Vai tos var izmantot, lai nokļūtu nēterpasaulē?
- Jā. Tā mēs nokļuvām šeit. Iztēlojies, ka starp ēteru un jūsu pasauli dzīvības pasauli ir divi plīvuri. Starp šiem plīvuriem atrodas nēterpasaule vidusceļš starp dzīvību un nāvi. Kad rabdomanti atrod aukstuma punktu, viņi atrod paņēmienu, kā pārvietoties starp plīvuriem. Kā iekļūt manās mājās refaītu valstībā.
- Vai cilvēki var tur nokļūt?
- Pamēģini!
Es uz viņu paskatījos. Aizbildnis pamāja ar galvu uz aukstuma punkta pusi, un es spēru soli uz ledus. Nekas nenotika.
- Neviena miesiska viela nevar izdzīvot aiz plīvura, Aizbildnis paskaidroja. Tavs ķermenis nevar iziet pa vārtiem.
- Un rabdomanti?
- Viņiem vēl ir miesa.
- Kāpēc tad tas punkts bija jāatver?
Saule bija nozudusi. Jo ir pienācis īstais brīdis, viņš atbildēja, lai tu ieraudzītu nēterpasauli. Iekšā tu neiesi. Bet redzēsi.
Man uz pieres izsprāga sviedri. Es nokāpu nost no ledus. Visapkārt sāku just garus.
- Nakts ir garu laiks. Aizbildnis paskatījās uz mēnesi.
- Šobrīd plīvuri ir pavisam plāni. Iedomājies, ka aukstuma punkti ir tādi kā plīsumi audumā.
Es vēroju aukstuma punktu. Tam piemita kaut kas tāds, kas darīja manu garu nemierīgu.
- Peidža, tev šonakt būs divi uzdevumi, Aizbildnis sacīja, pagriezdamies pret mani. Abi pārbaudīs tava veselā saprāta robežas. Vai tu man ticēsi, ja sacīšu, ka tev tas palīdzēs?
- Diez vai, es atcirtu, bet ķeramies klāt!
16.NODARBE
Aizbildnis man nepateica, kurp mēs dodamies. Viņš veda mani pa citu taku prom Magdalēnas atklātajā teritorijā. Es visapkārt jutu garus gan gaisā, gan ūdeni; tie bija to mirušo gari, kuri reiz bija šeit staigājuši. Es viņus nedzirdēju, bet, tā kā nepilnas jūdzes attālumā bija atvērts aukstuma punkts, garu klātbūtne bija jūtama tikpat spēcigi kā tad, ja viņi būtu dzīvi.
Neviļus turējos Aizbildņa tuvumā. Es jutu: ja kāds no gariem izrādītos ļaundabīgs, uzraugs to spētu atvairīt efektīvāk nekā es.
Mums dodoties tālāk, prom no Magdalēnas laternām, tumsa sabiezēja arvien melnāka. Aizbildnis klusēja; mēs šķērsojām mitru pļavu, kur maura vietā kuploja līdz ceļiem saaugusi zāle un nezāles. Kur mēs ejam? es jautāju. Mani zābaki un zeķes jau bija izmirkuši.
Aizbildnis neatbildēja.