- Jūs teicāt, ka esmu jūsu skolniece, nevis verdzene, es atgādināju. Gribu zināt, kurp mēs dodamies.
- Tālāk.
- Kāpēc?
Atbilde atkal izpalika.
Nakts kļuva arvien aukstāka nedabiski auksta. Šķiet, aizritēja vairākas stundas, lidz viņš apstājās un kaut kur rādija.
- Tur.
Sākumā es nepamanīju. Kad acis aprada, nespodrajā mēnesgaismā kļuva redzamas dzīvnieka aprises. Tam bija četras kājas, zīdains kažoks, sniegbalta pakakle un garajā, šaurajā purnā spīguļoja tumšas acis un neliels, melns deguns. Es prātoju, kura no mums izskatās vairāk izbrīnīta.
Stirna. Stirnas es pēdējo reizi biju redzējusi Īrijā, kad vecvecāki mani bija aizveduši uz Gaitī kalniem. Mani sagrāba gluži bērnišķš satraukums.
- Viņa ir skaista, es teicu.
Aizbildnis piegāja pie stirnas. Tā bija piesieta pie mietiņa. Viņu sauc Nuala.
- Tas ir Iru vārds.
- Jā, saīsinājums no “Fionnuala”. Tas nozīmē baltie pleci jeb gaišie pleci.
Paskatījos vēlreiz. Stirnai abās kakla pusēs bija pa lielam, baltam plankumam. Kas viņai deva vārdu? Saionā bija riskanti saukt mājdzīvniekus vai bērnus īru vārdos. Par to cilvēku varēja sākt turēt aizdomās par simpatizēšanu Mollijas dumpja dalībniekiem.
- Es.
Viņš noņēma stirnai kaklasiksnu. Nuala viņam piebikstīja ar purnu. Gaidīju, ka viņa metīsies bēgt, bet tā palika stāvam un lūkojamies augšup uz Aizbildni. Viņš uzrunāja dzīvnieku savādā valodā, glāstīja tā balto pakakli, un stirna, šķiet, patiešām klausījās. Tā bija kā apburta. Vai tu gribētu viņu pabarot? Aizbildnis izslīdināja no piedurknes sarkanu ābolu.
- Viņa tos ļoti kāro.
Vīrietis pameta man ābolu. Nuala pievērsa skatienu man un viegli paraustīja degunu. Uzmanīgi, Aizbildnis brīdināja. Viņu ir iztrūcinājis atvērtais aukstais punkts netālu.
Negribēju stirnu nobiedēt bet, ja Aizbildnis viņu nebiedēja, kā lai es to spētu? Pastiepu roku, sniedzot viņai ābolu. Stirna apošņāja augli. Aizbildnis vēl kaut ko pateica, un viņa to paķēra.
- Piedod viņai. Viņa ir ļoti izsalkusi. Viņš papliķēja dzīvnieka kaklu un iedeva tam vēl vienu ābolu. Man reti ir izdevība viņu apraudzīt.
- Bet viņa taču dzīvo Magdalēnā.
- Jā, tomēr man ir jāuzmanās. Pilsētas robežās nav atļauts turēt dzīvniekus.
- Kāpēc tad jūs viņu turat?
- Kompānijas pēc. Un tev.
- Man? es brīnījos.
- Viņa tevi gaidīja. Refalts apsēdās uz plakana akmens, ļaudams Nualai aizklīst uz koku pusi. Tu esi sapņu staigātāja. Ko tev tas nozīmē?
Viņš mani bija te atvedis pabarot stirnu mazuli!
- Es esmu uz viena viļņa ar ēteru, es sacīju.
- Pastāsti vairāk.
- Es spēju no attāluma sajust citas sapņavas. Un ētera aktivitāti kopumā.
- Tieši tā. Tas ir tavs iedzimtais talants, tas, kas ir visa pamatā: paaugstināta jutība pret ēteru, uztvere, kāda vairumam gaišreģu nepiemīt. Tā nāk no tavas sudraba saites; tā ir elastīga. Tā ļauj tev pārvietot garu prom no tavas sapņavas centra paplašināt pasaules uztveri. Vairums gaišreģu, to darot, sajuktu prātā. Bet toreiz, kad mēs trenējāmies pļavā, es tevi mudināju grūst savu garu pret manu sapņavu. Uzbrukt tai. Viņa acis kvēloja tumsā. Tev piemīt potenciāls darīt kaut ko vairāk nekā tikai sajust ēteru. Tu vari to ietekmēt. Tu vari ietekmēt apkārtējos cilvēkus.
Es neatbildēju.
- Iespējams, tu jaunākos gados spēji nodarīt cilvēkiem pāri. Varbūt varēji iespaidot viņu sapņavas. Varbūt viņi pamanīja kaut ko neparastu: kādam sāka asiņot deguns, citam aizmigloties redze…
-Jā-
Viņš jau zināja. Nebija nekādas jēgas to noliegt.
- Vilcienā kaut kas mainījās, Aizbildnis turpināja. Tava dzīvība bija briesmās. Tu baidījies, ka tevi arestēs. Un tas spēks, kas tev piemīt, toreiz tas izpaudās pirmo reizi tavā dzīvē.
- Kā jūs to uzzinājāt?
- Pienāca ziņojums, ka esot nogalināts zemsargs bez asinsizliešanas, bez ieročiem, bez vismazākās zīmes uz ķermeņa. Našira uzreiz zināja, ka to ir pastrādājis sapņu staigātājs.
- Tas varēja būt poltergeists.
- Poltergeisti vienmēr atstāj zīmes. Tev tas būtu jāzina.
Bija tāda sajūta, it kā rētas man uz rokas kļūtu par dažiem
grādiem aukstākas.
- Našira gribēja tevi dabūt dzīvu, Aizbildnis stāstīja.
- NSD arestus veic neveikli un vardarbīgi, un tāpat rīkojas arī daļa mūsu sarkano mundieru. Apmēram puse aizturēšanu beidzas ar aizturamā nāvi. Ar tevi tā nedrīkstēja notikt. Tevi nedrīkstēja aiztikt. Tāpēc Našira sūtīja virsuzraugu gaišreģu sagādes speciālistu.
- Kāpēc?
- Jo viņa grib uzzināt tavu noslēpumu.
- Nekāda noslēpuma nav. Es esmu tas, kas esmu.
- Ari Našira grib to pašu. Viņa ilgojas pēc retām spējām, ari pēc tavām.
- Kāpēc tad viņa tās nepaņem? Toreiz, kad viņa noslepkavoja Sebu, viņa būtu varējusi nogalināt arī mani. Kamdēļ tik ilgi jāgaida?
- Jo Našira grib saprast, cik lielas spējas tev piemīt. Taču viņa negaidīs mūžīgi.
- Es jums nekādus trikus nerādīšu, es sabozos. Es vēl neesmu artiste!
- Es tevi nelūdzu man rādīt trikus. Kam tas vajadzīgs? Tavu talantu es redzēju toreiz kapelā. Tu ar garu iebruki Aludras prātā. Es to redzēju pļavā, kad tu uzbruki manam prātam. Bet saki man, Aizbildnis paliecās uz priekšu, acīm tumsā karsti kvēlojot, vai tu būtu spējusi kādā no mums iemiesoties?
Iestājās saspringts klusums, ko pārtrauca tikai pūces griezīgā ūjināšana. Skaņa lika man paskatīties. Es paraudzījos uz mēnesi, kas šūpojās dūmakainā mākoņu kausā. Vienu mirkli es atkal biju Džeksa birojā toreiz, kad pirmo reizi ierunājāmies par iemiesošanos.
“Manu meitenīt,” viņš toreiz sacīja, “tu esi bijusi lieliska. Nē spoža! Tu visādā ziņā un neapšaubāmi esi paturama, zīmogs, kas teju, teju atvērsies, bet tagad es tev gribētu dot jaunu uzdevumu. Uzdevumu, kas pārbaudīs tavas spējas, taču arī piepildīs tevi.” Džekss mani palūdza iekļūt viņa prātā un pārbaudīt, vai varēšu pārņemt kontroli pār viņa ķermeni. Šī doma mani satricināja. Es negribīgi pamēģināju, bet Džeksa prāts bija tik sarežģīts, ka tas izrādījās neiespējami. “A, nu labi,” viņš noteica, pakšķinādams cigāru. “Bija vērts pamēģināt, mana burvīgā. Bet nu taisies, ka tiec! Ir jāliek kārtis un jāspēlē spēles.”
Varbūt es būtu to spējusi. Varbūt tad, ja patiešām gribētu, es būtu varējusi iemiesoties Džeksa ķermenī un nospiest to nolādēto cigāru, bet tieši šī spēja mani biedēja. Kādu kontrolēt tā bija nopietna atbildība, man par nopietnu. Pat neņemot vērā solīto algas pielikumu. Es biju ar mieru klīst pa Londonas prātu, bet ne jau sagrābt kontroli pār to. Ne par kādu naudu pasaulē!
- Peidža?
Izniru no atmiņām. Nē, es atbildēju. Es nebūtu varējusi iemiesoties Aludrā. Un jūsos ari ne.
- Kāpēc ne?
- Es nespēju iemiesoties cilvēkos. Un pavisam noteikti nespēju iemiesoties refos.
- Vai tu to gribētu?
- Nē. Jūs nevarat mani piespiest.
- Man nav nodoma tevi piespiest. Es tikai piedāvāju tev iespēju, kā jūs mēdzat izteikties, “paplašināt apvārsni”.
- Radot sāpes.
- Ja iemiesošanos izpilda veikli, tai nevajadzētu radīt nekādas sāpes. Es negaidu, lai tu iemiesojies cilvēkā. Šonakt noteikti ne.