- Ko tad jūs gribat?
Aizbildnis palūkojās pāri laukam. Es sekoju viņa skatienam. Stirna pašlaik ar kāju bikstīja kaut kādas puķes un vēroja, kā tās klana galviņas. Nuala, es sacīju.
-Jā-
Skatījos, kā dzīvnieks noliec galvu un aposta zāles kušķi. Nekad nebiju apsvērusi iespēju vingrinoties izmēģināt iemiesošanos dzīvniekos. Zvēru prāts ļoti atšķīrās no cilvēku prāta ne tik sarežģīts, ne tik apzināts -, bet varbūt tāpēc būs grūtāk. Varbūt manu cilvēka garu pat nebūs iespējams ietilpināt dzīvnieka ķermenī. Ja man būs dzīvnieka sapņava vai es domāšu kā cilvēks? Bija jāraizējas ari par ko citu: vai stirnai sāpēs? Vai tā pretosies manai ienākšanai vai ari uzreiz mani ielaidīs?
- Nezinu, es vilcinājos. Viņa ir pārāk liela. Var gadīties, ka es nespēšu viņu kontrolēt.
- Es atradīšu kaut ko mazāku.
- Ko tieši jūs gribat panākt? Aizbildnis neko neatbildēja, un es turpināju: Ņemot vērā apgalvojumu, ka jūs man piedāvājat izdevību, jūs tomēr esat visai uzstājīgs.
- Es gribu, lai tu izmanto šo izdevību. To es nenoliedzu.
- Kāpēc?
- Jo es gribu, lai tu izdzīvo.
Bridi es skatījos Aizbildnim acīs, mēģinot viņu izprast. Es to nespēju. Refaītu sejās bija kas tāds, kas neļāva uzminēt viņu emocijas. Nu labi, es piekritu. Kādu mazāku dzīvnieku. Kukaini, grauzēju, varbūt putnu. Kaut ko tādu, kas nebūtu īpaši jutīgs.
- Lai notiek!
Aizbildnis grasījās aizgriezties, bet tad apstājās. Paskatījies uz manu pusi, viņš kaut ko izņēma no kabatas; tas bija piekariņš tievā ķēdītē. Uzliec šo, viņš sacīja.
- Kāpēc?
Bet Aizbildnis jau bija prom. Es apsēdos uz neliela laukakmens malas un centos apvaldīt gaidpilnās trīsas. Džekss šobrīd piekrītoši mātu ar galvu, bet es nebiju pārliecināta, ka to pašu darītu arī Niks.
Paskatījos lejup uz piekariņu. Tas bija aptuveni tik garš kā mans īkšķis un izveidots spārnu formā. Es pārlaidu tam pirkstu, un ēterā kaut kas viegli ietrīsuļojās. Karulis laikam bija sublimēts. Es pārvilku ķēdīti pāri galvai.
Nuala pēc brīža atgriezās; viņai bija apnikusi zāle. Es sēdēju, cieši piespiedusies pie akmens; manas rokas bija dziļi iebāztas jakas kabatās. Tagad bija neparasti auksts; elpa veidoja baltus garaiņus. Sveika, es uzrunāju stirnu. Nuala apošņāja manus matus, it kā mēģinot saprast, kas tas ir, un tad nometās uz zemes man blakus. Ielikusi galvu man klēpī, stirna tā kā apmierināti, šņācoši nopūtās. Novilku cimdus un noglāstīju viņas ausis. Dzīvnieka vilna smaržoja pēc muskusa. Jutu stirnas spēcīgos, nerimtīgos sirdspukstus. Nekad nebiju bijusi tik tuvu savvaļas dzīvniekam. Mēģināju iztēloties, kā ir būt šai mazajai stirnai: stāvēt uz četrām kājām, nepieradinātai dzīvot mežā.
Bet es nebiju nepieradināta. Vairāk nekā desmit gadus biju nodzīvojusi Saionas citadelē. Manī vairs nebija ne kripatas mežonīgās dabas. Laikam tāpēc es pievienojos Džeksam. Lai turētos pie tā, kas bija atlicis no mana vecā “es”.
Pēc mirkļa nolēmu pamēģināt, kas notiks. Aizvēru acis un ļāvu garam aizklīst. Nualas sapņava bija ļoti caurlaidīga, tik plāna un trausla kā burbulis. Cilvēki gadu gaitā ap sevi uzslēja vairākus aizsardzības slāņus, bet dzīvniekiem tādu emocionālo bruņu nebija. Teorētiski es varēju stirnu kontrolēt. Pavisam vieglītēm piebikstīju viņas sapņavai.
Nuala iesprauslājās, kā sajūtot briesmas. Es glāstīju stirnas ausis un kušināju viņu. Piedod, es atvainojos. Es tā vairs nedarīšu. Pēc mirkļa stirna atkal ielika galvu man klēpī, bet viņas ķermenis trīsēja. Stirna nezināja, ka es viņai biju nodarījusi pāri. Pabāzu pirkstus dzīvniekam zem zoda un maigi pakasīju pakakli.
Kad Aizbildnis atgriezās, es jau biju iesnaudusies. Viņš mani pamodināja, viegli pieskaroties vaigam. Nuala pacēla galvu, bet refaīts viņai pateica ko nomierinošu, un stirna atkal iemiga.
- Nāc, viņš sacīja. Esmu tev atradis jaunu ķermeni.
Aizbildnis apsēdās uz laukakmens. Es satriekta skatījos,
kāds viņš izskatās mēnesnīcā: nevainojami veidoti, izteiksmīgi vaibsti un vizoša āda. Kas tas ir? es jautāju.
- Paskaties pati!
Viņa rokas imitēja tādu kā krātiņu; pirkstu gali tik tikko saskārās. Es ieraudzīju trauslu kukaini varbūt taureni, varbūt naktstaureni. Tumsā bija grūti saprast, kas tieši tas ir.
- Tas gulēja ziemas miegā, Aizbildnis sacīja. Un joprojām ir miegains. Man šķita, ka tā būs vieglāk.
Tātad taurenis. Lidonis viņa saujā raustījās.
- Aukstuma punkti dzīvniekus biedē. Refaīta balss bija klusa, mazliet rūcoša. Viņi sajūt atvērto ceļu uz nēterpasauli.
- Kāpēc jūs to atvērāt?
- Tad jau redzēsi. Viņš pacēla skatienu un ielūkojās man acis. Vai gribi izmēģināt iemiesošanos?
- Pamēģināšu, es sacīju.
Aizbildņa acis iegailējās karstāk kā divas ogles.
- Jūs to droši vien jau zināt, es sacīju, bet, kad es pametīšu savu ķermeni, tas kritis. Es būtu pateicīga, ja jūs to uztvertu.
Man šie vārdi bija grūstin jāizgrūž. Riebās lūgt viņam pakalpojumu, pat ja tas bija gluži neliels un pašsaprotams.
- Protams, Aizbildnis sacīja.
Es novērsos pirmā.
Dziļi ievilkusi elpu, izkustināju garu. Manas maņas tūlīt atslāba, un es saskatīju savu sapņavu. Jau jutu ēteru. Sajūtas kļuva spēcīgākas, man ejot uz magoņu lauka malu, kur sākās tumsa. Tur bija ēters; tas mani gaidīja.
Es lēcu.
Redzēju sudraba saiti, kas atrisa no manas sapņavas, rādot atgriešanās ceļu. Aizbildņa sapņava bija turpat tuvumā. Taurenis tai blakus izskatījās kā niecīgs punktiņš, kā smilšu grauds līdzās marmora bumbiņai. Es ieslīdēju kukaiņa prātā. Nebija jūtama nekāda saraušanās, nekādas piepešas izbailes.
Es attapos sapņu pasaulē. Košā, okerdzeltenas gaismas pielietā pasaulē. Taurenis vadīja savas dienas, sūcot nektāru no ziediem, un visas lidoņa atmiņas veidoja puķu krāšņās krāsas. No visām pusēm vēdīja ambrozija smarža, lavandas, zāles un rožu aromāts. Es soļoju pa rasaino sapņavu, dodamās uz visgaišāko daļu. No ziedos slīgstošiem kokiem gaisā savērpās putekšņi un ieķērās man matos. Vēl nekad nebiju jutusies tik brīva. Nebija nekādas pretošanās; nebija nojaušami pat visvājākie aizsardzības mehānismi. Tas bija tik nesāpīgi, viegli un skaisti, it kā es būtu atbrīvojusies no smagām važām. Es jutos dabiski. Tieši to mans gars ilgojās darīt klejot svešās zemēs.
Tas nespēja paciest mūžīgo ieslodzījumu vienā ķermenī. Tas juta ilgas pēc klejojumiem.
Nonākusi līdz saules zonai, es ieraudzīju meklēto: pavisam sīciņu, rožainu pūciņu taureņa garu. Savilku lūpas un uzpūtu, un gars aizkūleņoja uz prāta tumšākajiem nostūriem.
Tagad bija jāpaveic īstais pārbaudījums. Ja manas aplēses bija pareizas un Džeksa skaidrojums patiess, ienākšana saules zonā man ļaus pārņemt kontroli pār manu jauno ķermeni.
Līdzko biju ienākusi gaismas lokā, visu sapņavu pārplūdināja spožs mirdzums; zeltaini stari vēlās man pāri, piepildīja acis un ādu, un asinis. Tā mani apžilbināja. Pasaule kļuva par dimanta lauskām, par spilgtu krāsu zvaigzni.
Brīdi nekas nenotika. Mans ķermenis pazuda, es neko nejutu. Un tad es pamodos.
Vispirms iestājās panika. Kur manas rokas, kur kājas? Kāpēc es neredzu? Paga, nē, es redzu, tikai… tikai viss ir koši violets un zāle tik zaļa, ka acis sūrst. Mani kuslie locekļi notrīsēja. Bija tāda sajūta kā smadzeņu drudža laikā, tikai daudz ļaunāk. Es biju saspiesta, smaku un kliedzu bez lūpām un balss. Un kas man tur tāds abos sānos? Mēģināju pakustēties, un dīvainie veidojumi nodrebēja kā pirmsnāves krampjos.