Ātrāk nekā paguvu attapties, jau biju izrāvusi sevi no taureņa un atgriezusies savā ķermenī. Es viscaur drebēju un aizgūtnēm kampu gaisu. Noslīdēju no laukakmens un uz visām četrām nokritu zemē.
- Peidža?
Es sāku rīstīties. Muti piepildīja nejauka skābes garša, bet laukā nekas nenāca. V-vairs nekad tā nedarīšu, es stomījos.
- Kas notika?
- Nekas. Tas bija… tas bija tik viegli, b-bet tad… Manas krūtis smagi cilājās; es atvēru jakas rāvējslēdzēju. Es to nespēju!
Aizbildnis klusēja. Viņš skatījās, kā es susinu no pieres sviedrus, mēģinādama apvaldīt histēriju. Tu to izdarīji, viņš sacīja. Tu to izdarīji, kaut arī tas bija sāpīgi. Taureņa spārni sakustējās.
- Kad es to darīju, man bija tāda sajūta, ka miršu.
- Bet tu to izdarīji.
Atspiedos pret akmeni. Cik ilgi es tur biju?
- Varbūt pusminūti.
Labāk, nekā biju gaidījusi, bet vienalga nožēlojami. Džeksons smiedamies salauztu ribu. Žēl, ka liku jums vilties, es noteicu. Varbūt neesmu tik veikla kā citi sapņu staigātāji.
Aizbildņa vaibsti bija skarbi. Nē, tu esi gan, viņš sacīja. Bet, ja tu pati tam neticēsi, nesasniegsi savu pilno potenciālu.
Viņš pavēra sauju, un taurenis aizlidoja prom tumsā. Tas vēl bija dzīvs. Es nebiju to nogalinājusi.
- Jūs dusmojaties, es sacīju.
- Nē.
- Kāpēc tad jūs tā skatāties?
- Kā tad? Refaīta acis raudzījās salti.
- Nekā, es atteicu.
Aizbildnis paņēma nastiņu sausas malkas, kas bija atbalstīta pret laukakmeni. Skatījos, kā viņš sasit divus akmeņus un ar dzirksteli aizdedz sauso iekuru. Es aizgriezos. Lai pavārās savā sulā. Nebiju šurp nākusi, lai spēlētu leļļu teātri ar faunu.
- Mēs te dažas stundas atpūtīsimies. Aizbildnis neskatījās uz mani. Tev pirms nākamās pārbaudes ir jāpaguļ.
- Vai tas nozīmē, ka šo daļu esmu izturējusi?
- Protams, esi. Tu iemiesojies taurenī. Tas bija viss, ko tev lūdzu. Viņš vēroja liesmas. Neko vairāk.
Aizbildnis atvēra kādu saini un izklāja vienkāršu, melnu guļammaisu. Te būs, refaīts sacīja. Man kaut kas ir jāizdara. Šeit tu kādu laiku būsi drošībā.
- Vai jūs iesiet atpakaļ uz pilsētu?
-Jā-
Atlika vien paklausīt, kaut ari man nepatika doma par gulēšanu šeit, kur gaisā plivinājās tik pulka garu. Tagad to bija vēl vairāk, un kļuva aukstāks. Novilku slapjos zābakus un zeķes, ko noliku žāvēties pie uguns, un, iekārtojusies guļammaisā, aizvilku rāvējslēdzēju. Silti nebija pat ar jaku un vesti, bet vienalga labāk.
Aizbildnis ar pirkstiem bungoja pa celi un raudzījās tumsā. Viņa acis kvēloja kā divas ogles, meklējot briesmas. Es pagriezos un palūkojos uz mēnesi. Cik tumša izskatās pasaule! Cik tumša un cik auksta.
17.GRIBA
Pasteidzies, Pipa! Nāc!
Brālēns Finns pavilka stiprāk manu roku. Man bija seši gadi, un mēs atradāmies Dublinas aizsērējušajā sirdi; visapkārt klaigāja cilvēki. Finn, es netieku līdzi! es saucu, bet viņš mani ignorēja. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad brālēns manī neklausījās.
Bija spirgts 2046. gada februāra rīts, ziemas saule lēja zeltainu gaismu pār Laifijas upi, un mums bija jābūt kino. Es skolas brīvdienās ciemojos pie tantes Sandras. Viņa bija piekodinājusi Finnam mani pieskatīt, kamēr pati būs darbā, jo brālēnam nebija jāiet uz skolu. Es biju gribējusi noskatīties kādu filmu un tad paēst Temple Bar, bet Finns sacīja, ka mums esot jāizdara kas cits: jāapskata Mollijas Melounas statuja. Viņš sacīja, ka tas esot svarīgi. Tik svarīgi, ka to nevarot laist garām. ŠI esot ļoti īpaša diena. Mēs rakstīsim vēsturi, Pipa, viņš solīja, paspiezdams manu mazo plaukstu dūrainī.
Kad brālēns to sacīja, es viegli saraucu degunu. Vēsture bija paredzēta skolai. Man ļoti patika Finns viņš bija garš un asprātīgs, un gudrs un, kad gadījās lieka sīknauda, pirka man saldumus -, bet Molliju es biju redzējusi simtiem reižu. Un zināju no galvas visus viņas dziesmas vārdus.
Mēs tuvojāmies statujai; apkārt visi dziedāja. Palūkojos augšup uz sarkani pietvīkušajiem cilvēkiem; viņi izskatījās pa pusei nobijušies un pa pusei priecīgi satraukti. Finns skaļi dziedāja man līdzi, un es pievienojos, kaut arī nesapratu, kāpēc mēs visi dziedam. Varbūt te notika ielas svētki.
Turējos Finnam pie rokas, kamēr viņš aprunājās ar draugiem no Trīsvienības koledžas. Tie visi bija ģērbušies zaļās drēbēs un vicināja lielus plakātus. Es pratu lasīt pietiekami labi, lai saburtotu lielāko daļu vārdu, bet tur bija ari viens man nepazīstams: SAIONA. Tas bija rakstīts uz visiem plakātiem. Tie zibēja gar acīm augstu gaisā, ar uzrakstiem gan iru, gan angļu valodā. NOST AR MEIFĪLDU! ĒIRE GO BRĀCH! [10] dublina saka nĒ! es paraustīju finnu aiz piedurknes.
- Finn, kas te notiek?
- Nekas, Peidža, paklusē brītiņu… SAIONU NOST! SAIONU RATĀ! SAIONA PROM NO DUBLINAS KRATĀS!
Mēs atradāmies netālu no statujas; pūlis mūs stumdīja un grūstīja. Man Mollija vienmēr bija patikusi. Man šķita, ka viņai ir laipna seja. Bet šodien statuja izskatījās citādi. Kāds viņai galvā bija uzmaucis maisu un kaklā uzmetis virvi. Man acīs izsprāga asaras.
- Finn, man tas nepatīk.
- SAIONU NOST! SAIONU RATĀ! SAIONA LAUKĀ NO DUBLINAS KRATĀS!
- Es gribu mājās.
Finna draudzene sarauktu pieri palūkojās lejup uz mani. Keja. Man viņa vienmēr bija patikusi. Viņai bija brīnumskaisti mati tumši kastaņbrūni ar vara spīdumu un cirtaini kā atsperes un bālas, vasarraibumainas rokas. Finns viņai bija uzdāvinājis claddagh [11] gredzenu, ko meitene valkāja ar sirds smaili uz savu pusi. keja bija ģērbusies viscaur melnā, un viņas vaigi bija nokrāsoti zaļā, baltā un oranžā krāsā.
- Finn, te var sākties vardarbība, viņa brīdināja. Vai tev nevajadzētu vest viņu mājās? Puisis neko neatbildēja, un Keja viņu iedunkāja. Finn!
- Kas ir?
- Ved Peidžu atpakaļ mājās! Dieva dēļ! Klīrijam mašīnā ir spridzekļi…
- Nekā nebija! Es šito ne par ko nelaidīšu garām. Ja tie izdzimteņi tiks iekšā, mēs viņus vairs nekad nedabūsim laukā.
- Viņai ir seši gadi. Viņai tas nebūtu jāredz. Keja saķēra mani aiz rokas. Es aizvedīšu viņu mājās, ja jau tu to nedari. Tava mamma kaunētos par tevi.
- Nē. Es gribu, lai viņa to redz.
Finns notupās man priekšā un noņēma cepuri. Viņa mati bija izspūruši. Brālēns izskatījās tāds pats kā mans tēvs, tikai viņam bija sirsnīga, atklāta seja un acis vasaras debesu zilumā. Viņš uzlika rokas man uz pleciem.
- Peidža Eva, viņš ļoti nopietnā balsī sacīja, vai tu zini, kas te notiek?
Papurināju galvu.
- Pāri jūrai šurp nāk slikti cilvēki. Viņi mūs ieslēgs mūsu pilsētā un neļaus nekur iet, un pārvērtīs šo pilsētu par tādu pašu cietumu kā viņējā. Mēs vairs nedrīkstēsim dziedāt savas dziesmas un nedrīkstēsim ciemoties pie cilvēkiem ārpus Īrijas. Un tādi cilvēki kā tu, Pipa… tu viņiem nepatīc.
Ieskatījos Finnam acīs un sapratu, ko viņš ar to grib teikt. Brālēns zināja, ka es visu ko redzu. Man bija zināmas visu Dublinas spoku mītnes. Vai es tāpēc biju slikta? Bet kāpēc Mollijai galvā ir maiss, Finn? es jautāju.
- Tāpēc, ka sliktie cilvēki tā dara tad, kad viņiem kāds nepatīk. Tam galvā uzmauc maisu un kaklā virvi.