- Kāpēc?
- Lai viņus nogalinātu. Pat tādas mazas meitenes kā tu.
Es drebēju. Man sāpēja acis. Kaklā sariesās kamols, bet
es neraudāju. Es biju drosmīga. Biju drosmīga tāpat kā Finns.
- Finn, Kaja uzsauca. Es viņus redzu!
- SAIONU NOST! SAIONU RATĀ!
Mana sirds sitās pārāk strauji. Finns noslaucīja man asaras un uzmauca savu cepuri man galvā.
- SAIONA LAUKĀ NO DUBLINAS KRATĀS!
- Viņi nāk, Peidža, un mums ir viņi jāaptur. Brālēns satvēra manus plecus. Vai tu man palīdzēsi viņus apturēt?
Es pamāju.
- Finn, ak Dievs, Finn, viņiem ir tanki!
Un tobrīd mana pasaule eksplodēja. Sliktie cilvēki bija pacēluši ieročus un raidīja pūlī uguns šautras.
Es atmodos ar šāvienu dārdoņu ausīs.
Mana āda bija mikla un auksta, bet iekšēji es vārījos. Atmiņas bija izēdušās cauri visam ķermenim. Joprojām acu priekšā redzēju Finnu ar naidā saviebtu seju Finnu, kurš mani sauca par Pipu.
Es nospārdīju guļammaisu. Pat vēl pēc trīspadsmit gadiem es dzirdēju tos šāvienus. Joprojām redzēju Keju guļam vaļējām, nāves šokā plaši ieplestām acīm. Asinis uz viņas blūzes. Viens šāviens sirdī. Tāpēc Finns metās virsū kareivjiem, pametot mani sakņupušu zem Mollijas ratiem. Es saucu un saucu, bet viņš neatgriezās.
Es viņu vairs nekad neredzēju.
Turpmāko īpaši neatcerējos. Zinu, ka mani kāds pārveda mājās. Zinu, ka šņukstēju par Finnu, līdz sāka sūrstēt rīkle. Un zinu, ka tēvs stingri aizliedza tantei Sandrai ar mani tikties līdz pat bēru dievkalpojumam. Pēc tam es vairs neraudāju. Asaras nespēja atgriezt cilvēkus. Es ar kreklu notrausu no pieres sviedrus. Es noteikti vēl aizvien atrados Magdalēnas teritorijā. Pagriezos uz sāna, tā nosalusi, ka nejutu savas kājas, un saritinājos kamolā.
Uguns laikam bija apdzisusi. Lija lietus, bet es nebiju samirkusi. Pasniedzos augšup. Pirksti atdūrās pret tādu kā audekla nojumi, pagaidu pajumti dabas stihiju laikā. Uzliku galvā jakas kapuci un izlīdu laukā.
- Aizbildni?
No refaīta nebija ne miņas. No stirnas ari ne. Un no ugunskura ari ne.
Es jau tāpat drebinājos no aukstuma, bet tagad drebuļi kļuva vēl nejaukāki. Kur viņš bija palicis? Viņš taču noteikti vairs nebija I Šeolā. Mēs pat nebijām izgājuši no I Šeolas. Magdalēnas mītne līdz ar visu tās teritoriju piederēja pārējām pilsētas ēkām. Mēs bijām labi ja jūdzi tālu no aukstuma punkta, varbūt pat mazāk.
Vējš pieņēmās spēkā. Es savilkos čokurā. Aizbildnim nebija nekāda iemesla atstāt mani vienu, tiešām nekāda. Varbūt es vienkārši biju gulējusi pavisam īsu brīdi. Uzvilku zeķes, uzāvu zābakus un vēlreiz pārbaudīju guļammaisu. Pārsteigta atradu dažas lietas: pāri cimdu, hipodermisku adrenalīna šļirci un aiz oderes garenu, sudrabainu kabatas lukturīti; turpat bija arī dzeltenīga aploksne. Uz tās bija rakstīts mans vārds. Atpazinu rokrakstu un atplēsu vēstuli.
Laipni lūgta Neitrālajā joslā! Tava pārbaude ir vienkārša atgriezies I Šeolā tik ātri, cik vien iespējams. Tev nav ne ēdiena, ne ūdens, ne kartes. Izmanto savu talantu. Uzticies saviem instinktiem.
Un dari man to godu: izdzīvo. Esmu pārliecināts, ka nevēlies, lai Tevi glābj.
Labu veiksmi!
Es brīdi turēju zīmīti rokās, bet tad saplēsu to gabalos.
Es viņam parādīšu. Es viņam tūlīt parādīšu! Viņš mēģināja mani nobiedēt, bet es viņam nesagādāšu to prieku. “Izdzīvo”? Ko tas nozīmē? Šis laikam domā, ka esmu kaut kāda vārgule, ka nevaru paciest drusku vēja un lietus. Ja es varēju tikt galā Saionas Londonas nežēlīgajās ielās, tad man nekas nenotiks ari tumšā mežā. Un kāpēc lai man būtu vajadzīgs ēdiens? Viņš taču mani neatstātu nekurienes vidū. Vai ne?
Paskatījusies ārā, pie telts atradu koferīti, kas bija apzīmēts ar Scionlde simbolu. Tā bija valdības militārās nodaļas zīme: divas vertikālas līnijas ar taisnu leņķi augšdaļā tās līdzinājās karātavām un trīs īsākas līnijas. Koferī bija vēl viena zīmīte.
Uzmanīgi ar šautriņām! Ja tās saplīsīs, šautriņās esošā skābe apturēs tavu sirdi. Ārkārtas situācijā izmanto signālraķeti. Tā izsauks sarkano mundieru vienību.
Neej uz dienvidiem.
Uzspīdināju lukturīti kofera saturam; tur bija pistole ar garu stobru, signālpistole, vecas Zippo šķiltavas, mednieku nazis un trīs hermētiskas, sudrabotas šautriņas. Tām uz sāna bija simboli, kas brīdināja par toksiskumu un korozijaktivitāti; turpat bija rakstīts HIDROFLUORSKĀBE (HF).
Šaujamais ar trankvilizatoru un saujiņa skābes šautriņu. Kāpēc viņš nevarēja vienkārši iedot manu pistoli? Taču bija jāsāk kustēt, ja negribēju palikt šajā klajumā visu nakti. Saritināju guļammaisu nelielā vīstoklī, bet telti atstāju turpat. Varēšu to izmantot kā zīmi, ka neeju pa apli.
Nometni kaut kas ieskāva. Baltu, sīciņu kristālu loks. Es pietupos, pieliku pirkstu un izbāzu mēli, lai tos pagaršotu.
Sāls.
Nometne bija ierīkota sāls aplī.
Paliku nekustīgi tupam. Reģu vidū klīda baumas, ka sāls spējot atvairīt garus viņi to dēvēja par halomantiju -, taču tas nebija tiesa. Poltergeistus tas pavisam noteikti neaizkavēja. Vai, visur izkaisot sāli, Aizbildnis mēģināja mani nobiedēt?
Uzlikusi galvā kapuci un līdz zodam aizvilkusi rāvējslēdzēju, es sakrāmēju savu trūcīgo mantību. Šautriņas un pistoli ieliku sainī uz guļammaisa un signālpistoli aizstūmu aiz jostas. Nazi iestūķēju zābakā, šļirci jakā. Es uzvilku cimdus.
Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu atpakaļ pie tā riebekļa. Iztēlojos, kā šis tagad skatās pulkstenī un skaita minūtes līdz manai pārnākšanai. Un sēž pie savas siltās, mīlīgās uguns.
Es viņam parādīšu! Mani nevarēs neņemt vērā. Es esmu Bālā Sapņotāja, un viņš redzēs, kāpēc tā. Viņš redzēs, kāpēc Džekss mani izvēlējās jo es, par spīti visiem apstākļiem, biju izdzīvojusi.
Aizvēru acis, mēģinot sajust ētera aktivitāti, bet tur nekā nebija. Nevienas sapņavas. Es biju viena. Kad atvēru acis, manu uzmanību piesaistīja debesis. Tīrā veiksme, ka biju pamodusies tieši tagad: zvaigznes teju, teju draudēja aprīt mākoņi, un, tā kā nebija saules, man nebija citu iespēju orientēties. Neredzēdama Sīriusu, es meklēju Oriona Jostu. No Nika kaismīgajiem stāstiem par astronomiju zināju: lai ari kur būtu Josta, ziemeļi atrodas tai pretējā virzienā. Zināju arī, kur atrodas Josta attiecībā pret I Šeolu. Atradu visas trīs zvaigznes un lēnām pagriezos, lai dotos ceļā. Priekšā pletās biezs mežs tumšs, dziļš un aizaudzis.
Mana sirds sitās kā negudra. Nekad neesmu baidījusies no tumsas, bet nu būšu spiesta paļauties uz sesto maņu, lai pamanītu jebko aizdomīgu. Droši vien tā ari bija domāts. Mani pārbaudīja.
Paskatījos pār plecu. Mežs ari otrā klajuma pusē bija tikpat tumšs. Tur es ietu uz dienvidiem, prom no kolonijas.
Neej uz dienvidiem.
Zināju, kādu spēlīti viņš te spēlē. Viņš paļāvās uz to, ka paklausīšu, kā jau labs cilvēciņš. Kāpēc lai es ietu uz ziemeļiem, ja ziemeļi mani aizvedīs atpakaļ verdzībā atpakaļ pie tā paša Aizbildņa, kurš mani te bija atvedis? Man viņam nekas nebija jāpierāda. Pagriezos ar seju pret Jostu. Iešu uz dienvidiem. Iešu prom no šī elles cauruma.
Vējš purināja lapas, saldējot manu miklo ādu. Tagad vai nekad. Kad būšu kārtīgi izdomājusi, kas tur uzglūn vai neuzglūn, man vairs nebūs drosmes kustēties. Sakodu zobus un devos iekšā mežā.
Tumsa bija melna. Tik tumša, ka vai acī dur. Lietus bija izmērcējis zemi; tā bija uzburbusi mīksta un slapja kā sūklis. Ceļā cauri ozolu birzij mani soļi neradīja nekādu skaņu; gāju ātri, brīžiem laizdamās skriešus un ar rokām taustīdama ceļu gar pazarēm. Kabatas lukturīša vārajā gaismā saskatīju dūmaku, kas vijās ap koku stumbriem un kā plāns palags nosedza zemi, slēpjot manus zābakus. Nebija neviena dabiskas gaismas avota. Pie sevis lūdzos, kaut lukturītim nebeigtos baterijas. Uz tā bija Saionas simbols, lukturītis droši vien ņemts no NSD aprīkojuma. Tas bija zināms atvieglojums: Saionas ražojumi parasti tik lēti nepārstāja darboties.