Man iešāvās prātā, ka es taču noteikti atrodos ārpus I Šeolas parastajām robežām. Ne velti šo vietu sauca par Neitrālo joslu tā nevienam nepiederēja. Varbūt te bija Saionas zeme, bet varbūt ne. Man nebija ne jausmas, kur nonākšu, bet es zināju, ka Oksforda atrodas uz ziemeļiem no Londonas. Virzījos uz pareizo pusi. Mana jaka un bikses bija gana tumšas, lai apslēptu mani vērīgām acīm, un sestā maņa bija tik jutīga un modra kā vēl nekad. Es varētu palavīties garām refu sargiem. Varētu pārkāpt pāri žogam vai izlīst tam pa apakšu. Un, ja kāds man uzbruktu, es varētu izmantot savas spējas. Es uzbrucēju sajustu pirmā.
Bet tad es atcerējos, ko Liza par šo vietu sacīja toreiz, kad biju tikko kā ieradusies: “Tur ir pamesti lauki. Mēs to saucam par Neitrālo joslu.” Tas mani varbūt būtu iedrošinājis, ja vien tad, kad es pajautāju, vai kāds ir mēģinājis bēgt uz dienvidu pusi, viņa nebūtu vēl ko piebildusi. “Jā,” Liza tikai sacīja. Vienkārši jā. Nepārprotams apliecinājums tam, ka šajā ceļā draud briesmas. Te bija gājuši bojā citi reģi. Varbūt ari viņiem bija šādas pārbaudes? Vai īstais pārbaudījums bija pretoties kārdinājumam bēgt? Es nosvīdu no šim domām. Tepat visapkārt bija kājnieku mīnas un slazdi. Iztēlojos kokos kameras, kas vēro katru manu kustību un tā vien gaida, kad uzkāpšu uz mīnas. To iedomājoties, es sāku iet lēnāk.
Nē, nē. Man jākustas. Es varu tikt no šejienes laukā. Šie taču paļāvās, ka es tā domāšu ka domāšu par savu drošību. Gandrīz vai pagriezos uz ziemeļiem, taču apņemšanās dzina mani tālāk. Neviļus iztēlojos, kā Aizbildnis, Deivids un virsuzraugs sēž pie kamīna un saskandina glāzes, noskatoties, kā uzkāpju uz mīnas. “Nu ko, džentlmeņi, iedzersim par sapņu staigātāju!” virsuzraugs sacītu. “Vislielāko muļķi, kādu jebkad esam atveduši uz I Šeolu!” Un ko rakstīs uz mana kapakmens? Vai tur būs PEIDŽA MAHOUNIJA vai ari vienkārši XX-59-40? Protams, ja no manis būs palicis pāri tik daudz, lai būtu, ko likt kapā.
Apstājos un atbalstījos pret koku. Tas bija neprāts. Kāpēc es to visu iztēlojos? Aizbildnis nevarēja ciest virsuzraugu. Aizmiedzu acis un iedomājos citu bariņu: Džeksonu, Niku un Elīzu. Viņi bija citadelē un gaidīja, meklēja mani. Ja vien es tikšu ārā no šī meža, gan ari nokļūšu atpakaļ pie viņiem.
Pēc brīža es atvēru acis. Un paskatījos, kas rēgojas zemē.
Kauli. Cilvēka kauli. Skelets saplosītā, baltā tunikā; no ceļgala uz leju tam nebija kāju. Es atkāpos, gandrīz paklupdama pār pašas kurpēm. Zem pēdas kaut kas nokrakšķēja. Galvaskauss.
Blakus mironim mētājās soma. Ģindeņa roka vēl turēja siksnu. Izrāvu somu no tā pirkstiem; sausi nokrakstēja kauli. Pa miesas atliekām rāpoja mušas milzīgas, melnas, spalvainas mušas, uzblīdušas no barošanās ar maitu. Man paķerot somu no tās mirušā īpašnieka, kukaiņi pacēlās gaisā. Es uzspīdināju lukturīti somas saturam tur bija gabals sapelējušas maizes un tukša pudele.
Mana āda kļuva auksta un mikla. Pavērsu lukturīti uz labo pusi. Dažas pēdas tālāk lapās glulēja kaut kāda kaste; to pa pusei bija pārplūdinājis lietus. Zemē mētājās kaula šķēpeles un mīnas čaula.
Te patiešām bija mīnu lauks.
Ar muguru atspiedos pret ozola stumbru. Es nevarēju tumsā lavierēt pa mīnu lauku. Pavirzījos tālāk no koka, pārkāpdama pāri skeletam. Viss kārtībā, Peidža. Drebošām kājām pagriezos uz ziemeļiem un piesardzīgi devos atpakaļ. Nebiju aizgājusi tālu no klajuma. Gan man izdosies. Vairākas pēdas no kauliem es paklupu pār kādu sakni un nokritu zemē. Saspringu, un mana sirds gandrīz izkāpa ārā pa muti, bet sprādziena nebija.
Atbalstījusies uz elkoņiem, es parakņājos jakas kabatā, izņēmu šķiltavas un ar īkšķi atvēru vāciņu. Uzsprakstēja stabila liesma. Ceļš uz ēteru. Es nebiju praviete, un uguns man nebija nekāda lielā draudzene, bet es varēju to izmantot neliela seansa vajadzībām. Man vajag ceļvedi, es čukstēju.
- Nāciet uz liesmu, ja vien te esat!
Ilgu laiku nekas nenotika. Liesmiņa raustījās un plīvoja. Tad mana sestā maņa atmodās, un no kokiem iznira kāds jauns gars. Es piecēlos kājās. Man jātiek uz manu nometni. Pastiepu šķiltavas garam tuvāk. Vai tu mani aizvedīsi?
Nedzirdēju, ka gars kaut ko sacītu, bet tas sāka slīdēt atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru es biju atnākusi. Jutu, ka tas ir mirušā baltā mundiera gars, un metos skriešus. Tam nebija nekāda iemesla mani mānīt.
Drīz kļuva redzams sāls aplis. Lietus apdzēsa šķiltavas, bet gars palika netālu no manis. Man vajadzēja dažas minūtes, lai savaldītos. Ar rūgtumu nācās vien atzīt, ka mana vienīgā izvēle ir doties uz ziemeļiem. Pārbaudīju, vai atstātās mantas vēl ir turpat, un atkal devos iekšā mežā ar lukturīti vienā rokā un šķiltavām otrā; gars sekoja man pa pēdām.
Aptuveni pēc pusstundu ilga gājiena kopā ar garu, kas tinās man ap pleciem kā virve, es apstājos pārbaudīt, vai Oriona Josta vēl ir turpat aiz muguras. Pirms atkal metos tumsā, mazliet pielaboju kursu. Ausis un deguns sūrstēja, un sestā maņa pāri ādai raidīja drebuļus. Es tikko spēju sajust kāju pirkstus. Apstājos un atbalstījos pret ceļgaliem, dziļi ievilkdama elpu, lai nomierinātos. Ieelpojusi uzreiz kaut ko saodu. Es pazinu šo smaku: tur smirdēja nāve.
Lukturīša gaismas kūlis raustījās. Pūstošas maitas dvaka uzvēdīja spēcīgāk. Vēl minūti gājusi tālāk, es atradu tās avotu. Vēl viens līķis.
Tā laikam bija bijusi lapsa. Šur tur rēgojās pa rudas spalvas kumšķim, un acu dobuļos čumēja un mudžēja kāpuri. Paslēpu degunu un muti piedurknē. Smirdoņa bija derdzīga.
Lai kas to lapsu būtu nogalinājis, tas bija tepat mežā.
Kusties, Peidža! Kusties! Lukturīša gaisma noraustījās. Tikko biju sākusi iet, kad kaut kur nokrakšķēja zars.
Vai ari es to biju iztēlojusies. Nē, protams, ne. Ar manu dzirdi viss bija kārtībā. Dzirdēju ausis šalcam asinis. Piespiedu muguru kokam, cenzdamās neelpot pārāk skaļi.
Sargs. Kāds sarkanais mundieris iet nakts apgaitā. Bet tad es izdzirdēju smagus soļus pārāk smagus, lai gājējs būtu cilvēks. Izslēdzu lukturīti un ieslidināju to kabatā. Turēt lukturīti rokās nebija nekādas jēgas; ieslēdzot gaismu, es tikai nodotu savu atrašanās vietu.
Klusums spieda ausīs. Redzēt es neredzēju pilnīgi neko, taču atkal saklausīju soļus nu jau tuvāk. Tad es dzirdēju šņakstus; kāds ar zobiem apstrādāja maitu. Kāds bija atradis lapsu.
Vai arī atgriezies pie tās.
Sakļāvu plaukstu ap šķiltavām. Mana sirds uzvedās ļoti savādi. Nevarēju saprast, vai tā sitas tik ātri, ka puksti pārvērtušies vienmērīgā dūkoņā, vai ari nesitas nemaz. Gars aiz manis notrīsēja.
Aizritēja vairākas minūtes. Es gaidīju. Kaut kad man būs jāsāk kustēties, bet es zināju, zināju, ka tuvumā kāds ir.
Atskanēja trīs dobji klikšķi.
Mani muskuļi saspringa. Es elpoju caur degunu, cieši sakniebusi lūpas. Nezināju, kas tā bija par skaņu, bet tādu nekādā gadījumā nevarēja radīt cilvēks. Refi izdeva dažas dīvainas skaņas, bet nekad tādu nejauku, rupju troksni.
Pēkšņa vēja pūsma nopūta šķiltavas. Mans pavadonis aizbēga.
Mirkli manus pirkstus stindzināja saltas izbailes. Tad es atcerējos somā iebāzto pistoli. Nošaut to, kas man sekoja, būtu muļķa laime, bet varbūt es vismaz novērsīšu tā uzmanību. Iegūšu laiku. Iedomājos, ka varētu uzkāpt kokā, bet tad šo domu atmetu. Kāpšana kokos nebija mana stiprā puse. Labāk veiksies, ja atradīšu jaunu paslēptuvi. Bet uzmeklēt kādu augstāku vietu gan šķita gluži prātīga doma. Ja tikšu drošā vietā, varēšu uzspīdināt tam radījumam gaismu un paskatīties, kas tas tāds ir. Nobāzu šķiltavas un sāku rakņāties somā.