Kad pistole bija rokā, es ķēros pie šautriņas izķeksēšanas. Katra kustība šķita trokšņaina ik izelpa, ik jakas iečabēšanās. Beidzot es sajutu pirkstos šautriņas auksto, gludo cilindru. Zināju, kā pielādēt parastu ieroci, bet šādi tumsā un sasvīdušām rokām un visiem spēkiem cenšoties neradīt ne skaņas man bija vajadzīgs vairāk laika, lai pielādētu nepazīstamo šaujamo. Kad tas bija darīts, es pacēlu rokas, nomērķēju un izšāvu.
Pēc trāpījuma šautriņa uzsprakstēja kā karsti tauki pannā. Radījums metās turp. Tas izdeva ari pats savu skaņu. Dūca. Kā mušas.
Tas nebija dzīvnieks.
Mani pārņēma nelabums. Par emītiem biju dzirdējusi ļoti daudz, bet nekad nebiju tā īsti iztēlojusies, ka patiešām kādu no tiem satikšu. Pēc svinīgās uzrunas un pat pēc tam, kad tas sarkanais mundieris bija zaudējis roku, es jau gandrīz biju sākusi ticēt, ka emlti neeksistē. Līdz šim brīdim.
Tik tikko spēju noturēties stāvus. Man drebēja rokas un trīcēja lūpas. Nespēju elpot, nespēju domāt. Vai tas radījums dzird manus sirdspukstus? Vai saož manas bailes? Vai tam jau mutē sariesušās siekalas, kārojot manu miesu, vai arī man būtu jāatrodas tuvāk emītam, lai tas mani pamanītu?
Ielādēju vēl vienu šautriņu. Dūcējs apošņāja to vietu, kur biju iešāvusi. Es aizvēru acis un sniedzos ēterā.
Kaut kas nebija labi. Nepavisam nebija labi. Visi tuvējie gari bija aizbēguši, it kā tiem būtu bail bet kāpēc lai gari baidītos no būtnes, kas mīt fiziskajā pasaulē? Viņi taču nevarēja nomirt vēlreiz. Lai nu kā, spietu te savākt nevarēja.
Aptvēru, ka vairs nedzirdu dūcēju. Manas plaukstas bija slidenas no sviedriem. Tik tikko spēju noturēt ieroci. Kuru katru brīdi varēju būt beigta. Pagalam.
Tas viss noteikti bija izplānots. Našira negribēja, lai es nopelnu jaunu uniformu. Viņa tikai gribēja, lai mirstu.
Šodien ne, es domāju. Šodien ne, Našira.
Izskrēju no koku aizsega. Manas zābakotās kājas nodipēja un sirds kā negudra plosījās krūtīs. Kur tas radījums bija? Vai tas mani jau bija ieraudzījis?
Kaut kas ietriecās man starp lāpstiņām. Mirkli tumsā atrados tādā kā bezsvara stāvoklī. Tad atsitos pret zemi. Mana plaukstas locītava atliecās otrādi un nokrakšķēja. Es mirkli par vēlu iekodu mēlē, lai nesāktu kliegt.
Ieroča vairs nebija. Tagad es to vairs nekādi neatradīšu. Es dzirdēju to radījumu tas bija pavisam tuvu, bija man virsū. Ar veselo roku pasniedzos zābakā un sameklēju mednieku nazi.
Aizmirsu par savu garu. Es iedūru kaut kādā mīkstā, putrainā masā. Pār roku notecēja slapjums. Bzz. Dūriens, divi dūrieni. Bzz. Bzz. Man pār seju nemitējās bungot kaut kādas lodītes mazas, apaļas lodītes. Aizsargājoties mirkšķināju acis un klepoju tās ārā no mutes. Gar kaklu skrāpējās pirksti, un vaigu apdvesa smirdoša, karsta elpa. Dūriens, dūriens. Bzz. Man turpat pie auss sacirtās zobi. Es dūru augšup, atpakaļ miesā un sasvēru nazi lejup. Asmens uzplēsa muskuļus un skrimšļus.
Tad radījums pazuda. Es biju brīva. Manas plaukstas klāja sīrupains, nejauki smirdošs šķidrums. Rīklē sakāpa žults, apsvilinot muti un degunu.
Lukturītis gulēja zemē aptuveni desmit pēdas tālāk. Piespiedusi lauzto roku pie krūtīm, es rāpoju uz tā pusi. Šo pašu roku biju lauzusi jau agrāk tā sūrstēja pēc velna. Vilkos uz priekšu, atstumdamās ar vienu roku, turēdama nazi zobos un svīzdama sāļus sviedrus. Līķa dvaka žņaudza man kuņģi, un rīkle savilkās sāpīgos krampjos.
Paķēru kabatas lukturīti un pavēcināju to uz aizmuguri. Starp kokiem vīdēja tumši apveidi. Atkal dipēja soļi. Tur bija vēl citi dūcēji. Nē.
Galvā dunēja. Acu priekšā viss aizmiglojās. Es negribu mirt. Iemiesošanās taurenī bija mani novājinājusi daudz vairāk, nekā biju gaidījusi. Bēdz! Parakņājusies jakā, izvilku adatu. Mans pēdējais salmiņš. Signālraķete nebija nekāds glābiņš. Es to neizšaušu. Es nezaudēšu šajā spēlē.
Saionas ārstniecības divīzijas SciAid automātiskās injekcijas adrenalīns. Daudz stiprāks par atšķaidīto medikamentu kokteili, ko Džekss man deva, lai es paliktu nomodā. Iegrūdu adatu caur biksēm ciskā.
Asas sāpes. Nolamājos, bet turēju adatu ciet. Muskuli kā atsperes sviesta iešāvās adrenalīna deva. Saionas adrenalīns bija paredzēts tam, lai atmodinātu visu organismu; ne tikai lai palīdzētu tam funkcionēt, bet lai izdzēstu sāpes un cilvēku padarītu stiprāku. Viņu policisti tādu lietoja visu laiku. Mani muskuļi kļuva vingri. Kājas kļuva stiprākas. Pielēcu kājās un metos skriet. Sesto maņu adrenalīns gan neietekmēja, bet man vienalga bija vieglāk koncentrēties uz ēteru.
Dūcējam bija tumša, plaša sapņava kā melns caurums ēterā. Ja lūkošu tajā ielauzties, necik tālu netikšu. Tomēr es mēģināju, pilnībā neatstājot savu ķermeni.
Mani aprija melns mākonis. Manis pašas sapņava satumsa un redzeslauks sašaurinājās. Man bija jāatvaira svešā sapņava. Ar vienu ātru lēcienu vajadzētu pietikt, lai to aizbiedētu. Mans gars atrāvās no ķermeņa, iedragājot radījuma sapņavas malu. Tas šaušalīgi iebļāvās. Soļi aprāvās. Tajā pašā laikā apdullinošas sāpes iesvieda mani atpakaļ pašas sapņavā. Manas plaukstas atsitās pret zemi. Smagi elpodama, atkal uzrausos kājās.
Mežs kļuva retāks, pārejot atklātā pļavā. Es ieraudzīju Mājas tornīšu smailes. Pilsēta. Pilsēta.
Adrenalīns joņoja manās vēnās un aulekšoja manos muskuļos, liekot kustēties ātrāk. Roka ļengani kūļājās gar sānu; es kā tāda nožēlas pārņemta cietumniece skrēju atpakaļ uz savu celli. Labāk tupēt ķurķī nekā nolikt karoti.
Uz Mājas jumta bija sargtornis. Tur noteikti būs kāds apbruņots sarkanais mundieris. Tas varēs dūcēju apstrādāt, nogalināt to. Manas drēbes bija izmirkušas sviedros. Tagad ne. Sāpes es vēl nejutu, bet zināju, ka esmu pārrāvusi muskuli. Paskrēju garām aprūsējušai zīmei, kas vēstīja: ATĻAUTS PIELIETOT NĀVĒJOŠU SPĒKU. Labi. Man vēl nekad nebija tik ļoti vajadzējis nāvējošu spēku. Nu jau es redzēju sargtorni. Jau grasījos saukt palīdzību un vilkt laukā signālraķeti, kad piepeši atjēdzos: vairs nespēju pakustēties.
Tīkls. Man visapkārt bija tīkls no resnām drātīm noausts pinums. Es ieaurojos, cik spēka: Nē, nē, nogaliniet to! Cīnījos kā uz āķa uzmaukts tārps. Kāpēc mani bija noķēruši? Es nebiju ienaidnieks! Protams, tu esi, kāda balss man galvā sacīja, bet es vairs neklausījos. Man bija jātiek ārā no tīkla. Dūcējs tuvojās. Tas mani saplosīs tāpat kā bija saplosījis to lapsu.
Kaut kas notirkšķēja. Kāda balss izrunāja manu vārdu:
- Peidža, nomierinies, viss ir kārtībā, tagad tu esi drošībā. Bet es neuzticējos balsij. Tā bija balss, no kuras es baidījos. Es izķepurojos no tīkla un atkal mēģināju bēgt. Tobrīd kāds mani sagrāba un atmeta atpakaļ. Peidža, koncentrējies! Izmanto savas bailes, izmanto tās! Es nespēju sakopot domas. Biju gluži zaudējusi prātu no bailēm. Sirds sitās pārāk strauji, es netiku tai līdzi. Redze te bija, te tās nebija. Mute bija izkaltusi. Vai es vēl stāvēju kājās?
- Peidža, labajā pusē! Uzbrūc!
Paskatījos pa labi. Neredzēju, kas tieši tur atrodas, bet cilvēks tas nebija. Manas bailes sasniedza apogeju. Es ielidoju ēterā. Nekurienē. Un tad kaut kurienē.