Pēdējais, ko redzēju, bija mans ķermenis, kas saļimst zemē. Bet to es neredzēju savām acīm. Es to skatīju stirnas acīm.
18.LABS RĪTS
Dzīvē notiek daudz kas neaizmirstams. Tas atstāj spēcīgu iespaidu, kas iemājo visdziļāko dziļu zonā. Es gulēju kā bluķis un gaidīju, kad smadzenes bloķēs mežā pārdzīvotās šausmas.
īstais miegs bija mans glābiņš tas klusais starplaiks starp nomodu un staigāšanu sapņos. Džekss un pārējie nekad nesaprata, kāpēc man patīk tik daudz gulēt. Kad es pēc vairākām ēterā pavadītām stundām gribēju atpūsties, Nadlne allaž smējās. Tu esi traka, Mahounij, viņa sacīja. Tu nupat nokrāci vairākas stundas un tagad gribi gulšņāt vēl. Nekā nebija! Tev pārāk daudz maksā, lai tu tā ākstītos.
Nadlne Āmeta bija visīstākais līdzjūtības iemiesojums. Viņa bija vienīgā bandas locekle, kuras man nepietrūka.
Kad atjēdzos, bija jau nakts. Mana plaukstas locītava bija iestiprināta zimekļveida metāla rāmi. Virs galvas rēgojās samta baldahīns.
Es atrados Aizbildņa gultā. Kāpēc es biju viņa gultā?
Domas gausi vilkās. Nevarēju īsti atsaukt atmiņā, kas bija noticis. Jutos tieši tāpat kā toreiz, kad Džeksons man bija atļāvis nobaudīt īstu viņu. Uzmetu skatienu rokai. Rāmis neļāva kustināt locītavu. Vēlējos piecelties un tikt laukā no gultas,
bet jutos tik silti un smagi, ka negribējās kustēties. Sedatīvs, es nodomāju. Un tas bija labi. Viss bija labi.
Kad mani plaksti atkal atvērās, jau jutos modrāka. Izdzirdēju pazīstamu balsi. Aizbildnis bija atgriezies un ar viņu kopā bija vēl kāds. Es pielīdu pie aizkariem un tos pavēru.
Kamīnā kurējās uguns. Aizbildnis stāvēja ar muguru pret mani un runāja nepazīstamā mēlē. Vārdi plūda dobjā kritumā un rezonēja kā mūzika plašā zālē. Viņa priekšā stāvēja Terebela Šeretāna. Vienā rokā viņa turēja kausu. Refalte visu laiku rādija uz gultu uz mani. Aizbildnis purināja galvu. Es ieklausījos.
Kas tā bija par valodu?
Ieklausījos ari tuvējos garos to ļaužu rēgos, kuri te kādreiz bija mituši. Tie gandrīz vai dejoja Aizbildņa un Terebelas sarunas ritmā. Tieši tāpat notika tad, kad Nadlne spēlēja klavieres vai kad uz ielas dziedāja kāds poliglots. Mēļotāji jeb poligloti, kā viņus pareizi sauca, spēja runāt un saprast valodu, kuru prata tikai gari, bet Aizbildnis un Terebela nebija nekādi poligloti. Ne vienam, ne otram nebija poliglotu auras.
Abi salika galvas kopā, kaut ko aplūkodami. Ieskatījusies ciešāk, es sastingu.
Mans telefons.
Terebela grozīja aparātu rokā un pārlaida īkšķi taustiņiem. Akumulators jau sen bija izlādējies.
Ja pie viņiem bija mans telefons un mugursoma, tad pie viņiem bija ari pamflets. Vai viņi telefonā pārbaudīja numurus? Viņiem noteikti ir aizdomas, ka es pazīstu pamfleta autoru. Ja viņi atradīs Džeksona numuru, tad varēs viņu izsekot līdz Sevendaialsai un Karla vīzija pēkšņi kļūs saprotama.
Man jādabū rokā tas telefons!
Terebela iebāza aparātu sev blūzē. Aizbildnis viņai kaut ko pateica. Sieviete ar pieri pieskārās viņa pierei un izgāja no istabas, aizslēdzot aiz sevis smagās durvis. Aizbildnis mirkli stāvēja kā stāvējis un raudzījās uz logu, bet tad pievērsa skatienu gultai. Man.
Viņš atvilka aizkarus un apsēdās uz gultas malas. Kā tu jūties? viņš apvaicājās.
- Ejiet ellē!
Viņa acis iekvēlojās. Pieļauju, ka labāk.
- Kāpēc Terebelai ir mans telefons?
- Lai Našira to neatrastu. Viņas sarkanie mundieri spētu no telefona izdabūt tavu sindikāta draugu kontaktus.
- Man nav nekādu draugu sindikātā.
- Mēģini man nemelot, Peidža.
- Es nemeloju!
- Jau atkal melo.
- Jūs gan vienmēr esat varen patiesīgs. Nenovērsdamās blenzu viņam virsū. Jūs mani atstājāt ar to neradījumu. Jūs mani pametāt vienu pašu tumsā, kopā ar dūcēju.
- Tu zināji, ka tā būs. Tu zināji, ka tev būs jāstājas pretī emītam. Jebkurā gadījumā es tevi brīdināju.
- Kā tad jūs mani, pie velna, brīdinājāt?
- Aukstuma punkti, Peidža. Tā viņi pārvietojas.
- Tātad jūs vienu izlaidāt?
- Tev nekādas briesmas nedraudēja. Zinu, ka biji pārbijusies, bet man vajadzēja, lai tu iemiesojies tajā stirnā.
Refaīta acis iezīdās manējās. Man izžuva mute.
- Jūs to visu darījāt tikai tāpēc, lai es spētu iemiesoties Nualā. Es aplaizīju lūpas. Jūs to visu noorganizējāt tobrīd, kad atvērāt aukstuma punktu. Viņš pamāja. Jūs izlaidāt dūcēju. Viņš vēlreiz pamāja. Un jūs mani tā nobiedējāt, ka es…
- Jā. Aizbildnis it nemaz nekaunējās. Man bija aizdomas, ka tavu talantu aktivizē spēcīgas emocijas: dusmas, naids, skumjas un bailes. Bailes tev ir kā ierocim gailis. Iedzenot tevi šausmu vistālākajā pakāpē, es tevi piespiedu iemiesoties Nualā; liku domāt, ka viņa ir tas pats dūcējs, kas dzinās tev pakaļ mežā. Bet es nekad nebūtu pakļāvis briesmām tavu dzīvību.
- Tas būtu varējis mani nogalināt.
- Biju veicis zināmus piesardzības pasākumus. Atkārtoju tev nedraudēja nekādas tiešas briesmas.
- Blēņas! Ja jums šķiet, ka sāls aplis ir piesardzības pasākums, tad esat izkūkojis prātu. Man paspruka ielas žargons, bet vienalga. Tas jums noteikti šausmīgi patika redzēt, kā es dancoju…
- Nē, Peidža. Es mēģinu tev palīdzēt.
- Ejiet ellē!
- Es jau mītu tādā kā ellē.
- Nu tad mītiet tādā ellē, kas nav tuvu manējai!
- Nē. Mēs ar tevi noslēdzām vienošanos, un es līgumus nelaužu. Aizbildnis nenovērsās. Gaidīšu tevi pēc desmit minūtēm. Tu man esi parādā stundu patīkamu sarunu.
Es būtu varējusi viņam uzspļaut, bet robeža bija novilkta. Izgāju no istabas un uzkāpu augšā otrajā stāvā.
Par sevi es tam tur vairs neko nestāstīšu. Viņš jau tāpat pārāk daudz zināja par manu personisko dzīvi taču nedrīkstēja neko atklāt par manu saistību ar Džeksu. Našira jau meklēja bandu. Ja viņa uzodīs, ka esmu viena no Džeksona tuvākajām līdzgaitniecēm, tad droši vien piespiedīs mani pašu viņu arestēt. Vienkārši notēlošu, ka mani ir traumējis dūcējs, izlikšos, ka tik tikko spēju parunāt.
Es atkal sadzirdējo to pašu kā tā neradījuma elpa nožļerkst tam rīklē kā zāģis. Aizvēru acis. Atmiņas atkāpās.
Pār manām netīrajām drēbēm nokarājās plāns halāts. Drānas oda pēc sviedriem un nāves. Iegāju vannasistabā un norāvu tās nost. Turpat gaidīja svaiga, rožaina uniforma. Noberzu ādu ar ziepēm un kūpoši karstu ūdeni. Gribēju aizskalot pat visniecīgākās atmiņas par to smirdoņu.
Iemetusi skatienu spogulī, pamanīju, ka man ap kaklu joprojām ir karulis. Noņēmu to nost. No tā nu gan man bija varens labums!
Kad atgriezos Aizbildņa kambarī, viņš sēdēja savā iemīļotajā klubkrēslā. Vīrietis pamāja uz sēdekli iepretim. Lūdzu!
Apsēdos. Krēsls šķita milzīgs. Vai jūs mani sazāļojāt?
- Pēc iemiesošanās tevi bija sagrābusi kaut kāda lēkme. Viņš mani vēroja. Vai tu mēģināji iemiesoties emītā?
- Gribēju redzēt tā sapņavu.
- Saprotu. Viņš pasniedzās pēc sava kausa. Vai gribi kaut ko iedzert?
Mani māca kārdinājums palūgt kaut ko nelegālu varbūt īstu vīnu bet nebija spara turpināt viņu kaitināt. Kafiju, es sacīju.
Viņš paraustīja košsarkanu pušķīti. Tas bija savienots ar vecmodīgu zvaniņu. To drīz atnesīs, Aizbildnis paziņoja.
- Kāds nereģis?