-Jā.
- Jūs pret viņiem tātad izturaties kā pret sulaiņiem.
- Vergiem, Peidža. Nebūsim tik smalki.
- Bet viņu asinis ir vērtīgas.
Aizbildnis iemalkoja no sava kausa. Es sēdēju, sakrustojusi rokas, un gaidīju, kad viņš uzsāks sarunu.
Gramofons atkal bija ieslēgts. Es atpazinu dziesmu tā bija Sinatras izpildītā “I Don’t Stand a Ghost of a Chance with You". Dziesma Saionas melnajā sarakstā bija iekļuvusi tikai tāpēc, ka tās nosaukumā bija vārds spoks, kaut arī pašai dziesmai ar spokiem bija ļoti maz sakara vai varbūt pat vispār tāda nebija. Vai, kā man bija pietrūcis vecā zilača Frenka!
- Vai visi ieraksti no melnā saraksta nonāk pie jums? uzdevu jautājumu, visiem spēkiem pūlēdamās runāt tā, it kā vienkārši tērzētu.
- Nē, tie nonāk Mājā. Es tur dažreiz iegriežos un paņemu pa kādam ierakstam savam gramofonam.
- Vai jums patīk mūsu mūzika?
- Šis un tas. Pārsvarā no divdesmitā gadsimta. Jūsu valodas man šķiet interesantas, bet man nepatīk vairums mūsdienu mūzikas ražojumu.
- Vainojiet cenzūru! Ja nebūtu jūsu, tādu gabalu nemaz nebūtu.
Viņš pacēla kausu. Dots pret dotu.
Man bija tas jāpajautā. Kas tas ir?
- Amaranta zieda esence ar sarkanvīnu.
- Nekad neesmu dzirdējusi par tādu amarantu.
- Šī pasuga uz Zemes neaug. Ziedi ārstē lielāko daļu gara ievainojumu. Ja tu pēc satikšanās ar poltergeistu būtu ieņēmusi amarantu, tad varbūt nebūtu palikušas tik dziļas rētas. Esence daļēji dziedētu ari smadzeņu bojājumus, ja tu pārāk bieži nodarbinātu savu garu, neizmantojot dzīvības nodrošināšanas sistēmu.
Skat, skat! Zāles manām smadzenēm. Ja Džeksons padzirdētu par amarantu, viņš man vispār vairs neļautu gulēt.
- Kāpēc jūs to dzerat?
- Vecu ievainojumu dēļ. Amarants mazina sāpes.
Uz mirkli iestājās klusums. Bija mana kārta runāt. Šis ir jūsu. Pastiepu viņam karuli.
- Paturi to.
- Es to negribu!
- Es uzstāju. Tas varbūt neatvaira emītus, bet sadursmē ar poltergeistu varētu izglābt tev dzīvību.
Uzliku rotu uz krēsla paroces. Aizbildnis uzmeta tai skatienu un tad palūkojās augšup man acīs.
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Ienāca zēns aptuveni manā vecumā vai varbūt mazliet vecāks. Viņš bija ģērbies pelēkā tunikā, un viņa acis bija pieplūdušas asinīm. Tomēr zēns bija skaists kā izkāpis no kādas gleznas. Viņa matiem bija smalks, zeltains spīdums, un tie krita ap glīti veidoto seju ar rožainām lūpām un vaigiem. Acis ja neievēroja sarkano krāsu bija dzidri zilas kā ūdens. Man šķita, ka jūtu ap viņu trīsuļojošu auras apveidu.
- Maikl, atnes, lūdzu, kafiju, Aizbildnis zēnam sacīja.
- Vai tu dzer ar cukuru, Peidža?
- Nē, paldies, es atteicos. Maikls paklanījās un aizgāja.
- Tātad viņš ir jūsu personiskais vergs, ja?
- Maiklu man uzdāvināja asinsvaldniece.
- Cik romantiski!
- Ne īpaši. Aizbildnis pameta skatienu uz logiem. Kad Našira kaut ko vai kādu grib, tur neko daudz nevar padalīt.
- Varu iedomāties.
- Tiešām?
- Zinu, ka viņai ir pieci eņģeļi.
- Jā, tā ir. Bet eņģeļi ir viņas vājums tikpat lielā mērā, cik viņas spēks. Viņš iedzēra vēl malku. Asinsvaldniece cieš no savu tā saukto eņģeļu ietekmes.
- Esmu pārliecināta, ka eņģeļiem ir žēl.
- Tie viņu ienīst.
- Ko neteiksiet!
- Tik tiešām. Mans nicinājums viņu acīm redzami uzjautrināja. Mēs sarunājamies tikai divas minūtes, Peidža. Mēģini neizšķiest visu sarkasmu vienā elpas vilcienā.
Gribēju viņu nogalināt. Bet diemžēl to nevarēju.
Zēns atgriezās ar kafijas kannu. Viņš nolika uz galda paplāti un arī lielu šķīvi ceptu, ar kanēli apkaisītu kastaņu. No saldās smaržas man mutē sariesās siekalas. Netālu no Blekfraiarbridžas bija kāds ielu pārdevējs, kas ziemas mēnešos tirgoja tādus kastaņus. Šie izskatījās vēl labāki; brūnās čaumalas bija saplaisājušas un atsedza samtaini baltu iekšpusi.
Bija ari augļi: bumbieru gabaliņi, spīdīgi ķirši, maigas sarkanu ābolu šķēlītes.
Maikls parādīja kādu žestu, bet Aizbildnis papurināja galvu. Paldies, Maikl! Tas būs viss.
Zēns pirms aiziešanas vēlreiz paklanījās. Man tā vien gribējās viņam uzkliegt. Viņš bija tik padevīgs\
- Ko tieši jūs domājāt, es jautāju, piespiezdama sevi nomierināties, ar frāzi “tā sauktie eņģeļi”?
Aizbildnis mirkli klusēja.
- Ēd, viņš mudināja. Lūdzu!
Paņēmu no šķīvja vienu kastani; tas vēl glabāja krāsns karstumu. Kastaņa vidus garšoja pēc siltuma un ziemas.
- Esmu pārliecināts, ka tu zini, kas ir eņģelis: dvēsele, kas atgriežas šajā sfērā, lai sargātu to, kuru glābjot gāja bojā, viņš teica. Mēs zinām, ka pastāv eņģeļi un ercenģeļi, un pieņemu, ka to zina arī ielu reģi. Es pamāju ar galvu. Našira spēj pavēlēt trešajai eņģeļu pakāpei.
- Kā?
- Viņa spēj iesprostot zināmu veidu garus.
- Tātad viņa ir saistītāja.
- Našira ir kas vairāk par vienkāršu saistītāju, Peidža. Ja viņa nolemj nogalināt kādu gaišreģi, tad spēj ne tikai sagūstīt tā garu, bet ari to izmantot. Kamēr gars ir piesaistīts Naširai, tā klātbūtne ietekmē viņas auru. Tieši tāpēc viņai var piemist vairākas spējas vienlaikus.
Kafija izšļakstījās man klēpī. Viņai tie ir jānogalina pašrocīgi?
- Jā. Mēs viņus dēvējam par “kritušajiem eņģeļiem”. Refaīts mani vēroja. Un viņi paliek uz mūžu mūžiem piesaistīti savai slepkavai.
Es piecēlos kājās.
- Jūs esat ļauns. Tase sašķīda gabalos man pie kājām.
- Kā jūs vispār varat iedomāties, ka es ar jums sarunāšos, ka izturēšos pret jums tā, it kā jūs būtu cilvēks, ja jūsu līgava dara tādas lietas? Un jūs spējat skatīties viņai sejā?
- Vai es teicu, ka pats kādreiz esmu izsaucis kritušu eņģeli?
- Bet jūs esat nogalinājis cilvēkus.
- Tu tāpat.
- Par to tagad nav runa.
Aizbildņa sejas izteiksme bija izmainījusies. Nu tajā vairs nebija ne miņas no zobgalības.
- Es nezinu, ko varu darīt šis pasaules labā, viņš teica,
- bet nepieļaušu, ka ar tevi notiek kas ļauns.
- Man nevajag, lai jūs mani sargātu. Vienkārši tieciet no manis vaļā. Uzgrūdiet mani uz kakla kādam citam. Es vairs negribu būt jūsu skolniece. Gribu nomainīt uzraugu. Gribu būt pie Tubāna. Sūtiet mani pie Tubāna!
- Tu negribi uzraugu no Sargasu vidus, Peidža.
- Nestāstiet man, ko es gribu. Es gribu…
- Tu gribi atkal justies droši. Aizbildnis piecēlās kājās, nostājoties tā, ka starp mums palika kafijas galdiņš. Tu gribi, lai es pret tevi izturos tāpat, kā pret saviem ļaudīm izturas Tubāns un pārējie, jo tad būtu tāda sajūta, ka tev ir visas tiesības ienīst refaltus. Bet es tev nedaru pāri un mēģinu tevi saprast, un tāpēc tu bēdz. Es, protams, zinu, kāpēc. Tu neizproti manus motīvus. Tu sev nemitējies vaicāt, kāpēc es gribu tev palīdzēt, bet atbildēt nespēj. Tomēr tas nenozīmē, ka atbilžu nav, Peidža. Tas nozīmē, ka tev tās vēl jāmeklē.
Ieslīgu atpakaļ klubkrēslā. Verdoši karstā kafija bija izsūkusies cauri manām biksēm. To redzot, viņš sacīja: Atradīšu tev ko citu.