Vīrietis piegāja pie skapja. Man dusmās svila acis. Gandrīz dzirdēju, kā Džekss mani rāj. Tu tiešām esi dumiķe! Paskat vien, kā tev norasojuši prožektori. Galvu augšā, Burvīgā! Ko tu gribi līdzjūtību? Žēlumu? To tu no viņa nedabūsi un no manis arī ne. Pasaule ir lopkautuve, manu mazulīt. Atver savu lielo muti! Parādi man, kā tu šim sakursi pirti!
Aizbildnis parādīja garu, melnu tuniku. Ceru, ka derēs. Viņš man pasniedza apģērba gabalu. Šķiet paprāvs, bet tajā vajadzētu būt silti.
Es pamāju ar galvu. Aizbildnis uzgrieza muguru. Pārvilku tuniku pāri galvai. Viņam bija taisnība tā krita man līdz ceļiem. Kārtībā, es noteicu.
- Vai apsēdīsies?
- It kā man būtu izvēle.
- Es tev ļauju izvēlēties.
- Nezinu, ko jūs gribat, lai saku.
- Ideālā gadījumā es gribētu, lai tu man izstāsti, kas pret tevi agrāk ir izturējies tik nežēlīgi, ka tagad tu nespēj nevienam uzticēties. Viņš atgriezās savā sēdeklī. Taču es zinu, ka tu man to neteiksi. Tu gribi pasargāt tos draugus.
- Nezinu, par ko jūs runājat.
- Protams, ne.
Es padevos. Jā, labi, man ir draugi gaišreģi. Vai tad visiem gaišreģiem nav draugu savējo vidū?
- Nē. Londonas sindikāts gadu gaitā ir kļuvis spēcīgāks. Tie, kurus mēs noķeram, parasti ir ārpusnieki tie, kas dzīvo vieni vai uz ielas, jo nespēj kontrolēt savas spējas. Vai arī tādi, kurus no mājām ir patriekušas pašu ģimenes. Tāpēc tik daudzi no viņiem ar prieku kalpo mums jo viņu cilvēki pret tiem ir slikti izturējušies. Turpretī refaīti, kaut ari izturas pret šiem ļaudīm kā pret otrās šķiras pilsoņiem, tomēr dod iespēju tiem nodoties ēteram. Mēs viņus sagrupējam un ļaujam atkal iekļauties sociālā struktūrā. Aizbildnis pamāja uz durvīm.
- Maikls bija poliglots man šķiet, jūsējie tādus sauc par mēļotājiem. Viņa vecākus tik ļoti nobiedēja dēla izteikšanās veids, ka tie mēģināja izdzīt no puikas ļaunos garus. Maikla sapņava sagruva. Zēns tik tikko spēja parunāt.
Biju zaudējusi valodu. Es biju dzirdējusi par to, ka sapņavas var sagrūt; tā notika ar vienu no mūsu bandas puišiem ar Zeķu. Tā gaišreģi kļūst par nenolasāmajiem. Sapņava atjaunojās ar daudzām bruņu kārtām, aizkavējot visu veidu uzbrukumus garam.
- Sarkanie mundieri Maiklu savāca pirms diviem gadiem. Viņš kaut kā vilka dzīvību Sautvārkas ielās nenolasāmais bez naudas un ēdiena. Zēnu iemeta Tauerā, turot aizdomās par pretdabiskumu, bet es liku viņu priekšlaicīgi pārvest šurp. Pret Maiklu izturas kā pret nereģi, bet viņam vēl ir aura. Es viņam iemācīju atkal runāt. Ceru, ka viņš kādu dienu atradīs ēteru un spēs dziedāt tāpat kā kādreiz. Mirušo balsīs.
- Paga! es viņu pārtraucu. Jūs mācījāt Maiklu?
-Jā-
- Kāpēc?
Klusums piepildīja visas spraugas. Aizbildnis pasniedzās pēc sava kausa.
- Kas jūs esat? es jautāju. Viņš pacēla skatienu. Jūs esat Sargasu valdnieces asinslaulātais. Jau kopš 1859. gada vadāt ielikteņu valdību. Esat atbalstījis gaišreģu tirgošanu un noraudzījies, kā no tās rodas vesela sistēma. Kopā ar viņiem esat izplatījis melus un naidu, un bailes. Kāpēc jūs palīdzat cilvēkiem?
- To es nevaru tev teikt. Tāpat kā tu man nesaki, kas ir tavi draugi, es tev neizpaudīšu savus motīvus.
- Ja jūs uzzinātu, kas ir mani draugi, vai tad pateiktu?
- Iespējams.
- Vai Maiklam jūs esat pateicis?
- Daļēji. Maikls man ir ļoti uzticīgs, bet viņa trauslā gara stāvokļa dēļ es nevaru viņam pilnībā uzticēties.
- Vai par mani jūs domājat tāpat?
- Es par tevi pārāk maz zinu, lai tev uzticētos, Peidža. Tomēr tas nenozīmē, ka tu nevari manu uzticību nopelnīt.
Patiesībā, Aizbildnis atslīga krēslā, tāda izdevība tev būs vēl šodien pat.
- Ko jūs ar to gribat teikt?
- Gan redzēsi.
- Ļaujiet minēt! Jūs nogalinājāt kādu zīlētāju un nozagāt viņa talantu, un tagad iedomājaties, ka varat saskatīt manu nākotni.
- Es neesmu nekāds spēju zaglis. Bet es ļoti labi pazīstu Naširu pietiekami labi, lai paredzētu viņas soļus. Es zinu, kad viņai patīk uzbrukt.
Vecais pulkstenis nosita vienu reizi. Aizbildnis uzmeta tam skatienu. Nu ko, stunda ir pagājusi, viņš sacīja. Tu drīksti iet. Varbūt tev vajadzētu apciemot savu draudzeni zīlnieci?
- Lizai ir gara šoks, es paziņoju.
Viņš paraudzījās uz mani.
- Sarkanie mundieri iemeta Līzas kārtis ugunī. Man aizžņaudzās rīkle. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējusi.
Lūdz viņa palīdzību! Es cīnījos ar sevi. Pajautā, vai viņš nevar iedot kārtis vecd vietā. Viņš iedos! Viņš palīdzēja Maiklam.
- Žēl gan, Aizbildnis noteica. Viņa ir apdāvināta artiste.
Es grūstin izgrūdu lūgumu: Vai jūs viņai palīdzēsiet?
- Man nav kāršu. Viņai ir jāatjauno saikne ar ēteru. Vīrietis ieskatījās man acīs. Vajadzētu arī amarantu.
Es paliku stāvam turpat, kur biju, un raudzījos, kā viņš pasniedzas pēc nelielas kārbiņas uz kafijas galdiņa. Tā atgādināja vecmodīgu šņaucamtabakas dozi ar perlamutra un zelta dzīsliņu inkrustācijām. Vāka vidu rotāja tāds pats astoņstaru zieds kā uz viņa pudelīšu kastēm. Aizbildnis to atvēra un izņēma mazītiņu zilgani iekrāsotas eļļas pudelīti.
- Tas ir asteres ekstrakts, es sacīju.
- Ļoti labi!
- Kāpēc jums tas ir?
- Es izmantoju nelielas zvaigžņu puķes devas, lai palīdzētu Maiklam. Tā zēnam palīdz atcerēties viņa sapņavu.
- Zvaigžņu puķes?
- Tā refaitu valodā sauc asteri. Burtisks tulkojums no mūsu valodas vārda glossolalia jeb saīsināti gloss.
- Vai tā ir tā valoda, kurā runā mēļotāji?
- Jā. Senā ētera valoda. Maikls tajā vairs nerunā, bet viņš to saprot. Un čukstētāji ari.
Tātad mēļotāji var noklausīties refaitu sarunas. Interesanti! Vai jūs plānojat dot viņam asteri… tagad?
- Nē. Gribēju tikai sakārtot savu rekvizēto zāļu krājumu, viņš atteica. Man nebija ne jausmas, vai viņš joko vai ne. Droši vien ne. Dažas no tām, piemēram, magoņu anemoni, var izmantot, lai nodarītu mums ļaunu. Viņš izņēma no kārbas sarkanu ziedu. Zināmas indes jāglabā cilvēkiem nepieejamā vietā. Viņa acis cieši raudzījās manējās. Mēs negribētu, ka tās izmanto, piemēram, lai iefiltrētos Mājā. Tas apdraudētu mūsu visslepenākos krājumus.
Sarkanais zieds. Atcerējos Deivida zīmīti. Vienīgais veids.
Vienīgais veids kā nogalināt refaltus?
- Nē, es noteicu. To mēs negribētu.
* SjC 5C
Graustā bija klusi. Lizu nebiju redzējusi kopš tās reizes, kad Suhaīls mani aizveda uz Magdalēnu; man nebija bijis izdevības draudzeni apraudzīt, lai uzzinātu, vai viņa ir atguvusies pēc kāršu kavas zaudējuma.
Meitene bija pie samaņas, taču ārpasaulei nepieejama. Viņas lūpas bija bālas un skatiens izklaidīgi klejoja apkārt. Liza mocījās gara šoka sāpēs.
Džuliāns un tas pats briļļainais artists, kuru biju sastapusi pirmajā dienā Kirils -, bija uzņēmušies Lizu pieskatīt.
Puiši viņu baroja, ķemmēja viņai matus, ārstēja plaukstu apdegumus un sarunājās ar viņu. Liza tikai gulēja stīva un lipīgi nosvīdusi un kaut ko murmināja par ēteru. Meitene vairs nespēja ar to savienoties, un viņu māca dabiska vēlme pamest savu ķermeni un saplūst ar ēteru. Mums šī dziņa bija jāapslāpē. Bija jāpatur viņa pie mums.
Augļotāja bodītē es apmainīju divas savas tabletes pret želejveida degspirtu, sērkociņiem un pupu kārbu. Kāršu viņa bodē nebija. Tās visas bija konfiscējis sarkanais mundieris Katrina -, lai būtu droša, ka Liza cietīs. Viņai bija paveicies, jo Aizbildnis gādāja, lai mēs nesatiktos.