Kad atgriezos būdā, Džuliāns paskatījās uz mani no pārguruma apsārtušām acīm. Puisim vairs nebija sārtās tunikas; tās vietā bija noskrandis krekls un lupatu bikses.
- Peidža! Sen neesi redzēta.
- Biju aizņemta. Vēlāk paskaidrošu. Es nometos ceļos blakus Līzai. Vai viņa ēd?
- Vakar viņu piedabūju ieēst drusku viras, bet viss atkal tika izvemts.
- Un apdegumi?
- Ar tiem nav lāgā. Mums vajag silvadēnu.
- Mēģināsim viņu vēlreiz pabarot. Noglāstīju meitenes miklās cirtas un iekniebu viņai vaigā. Liza?
Draudzenes acis bija vaļā, bet viņa neatsaucās. Aizdedzināju spirtu. Kirils ar pirkstiem bungoja pa celi. Saņemies, Raimora, viņš īdzīgi teica Lizai. Tu nevari tik ilgi neuzstāties!
- Nedaudz līdzjūtības šobrīd būtu īsti vietā, Džuliāns aizrādīja.
- Līdzjūtībai nav laika. Suhaīls drīz būs viņai krāgā. Lizai jāuzstājas kopā ar mani.
- Vai tad šie vēl nezina?
- Nele viņu visu laiku aizvieto. Kostīmā un ar masku viņas izskatās līdzīgas viena auguma un arī mati vienā krāsā. Bet Nele nav tik veikla. Viņa mēdz krist. Kirils noraudzījās uz Līzu. Raimora nekad nekrīt.
Džuliāns uzlika pupas sildīties virs spirta liesmas. Es sameklēju karoti un ar roku apķēru Līzu. Viņa papurināja galvu.
- Nē.
- Tev ir kaut kas jāēd, Līza. Džuliāns satvēra meitenes auksto delmu, bet viņa neatsaucās.
Kad pupas bija uzkarsētas, Džuliāns atgāza Līzas galvu. Es draudzeni baroju, bet viņa tik tikko spēja norīt kaut kumosu. Pupas krita pāri viņas zodam. Kirils paķēra bundžu un, ēdot ar rokām, izleksēja visu, kas tur bija atlicis. Es notupos uz pirkstgaliem un raudzījos, kā Līza atslīgst palagos.
- Tā nevar turpināties.
- Bet mēs tur neko nevaram darīt. Džuliāns savilka roku dūrē. Pat ja mēs atrastu kādu kāršu kavu, nav nekādas garantijas, ka tā derēs. Tas būtu tas pats, it kā mēs viņai piešūtu jaunu locekli. Viņa varbūt to atgrūstu.
- Mums ir jāmēģina. Uzmetu skatienu Kirilam. Vai te ir vēl kādi zīlnieki?
- Visi ir miruši.
- Un, pat ja tā nav, mēs nevaram paņemt kāda cita kārtis, Džuliāns klusi sacīja. Tas ir ļaunāk par slepkavību.
- Nu tad mēs kārtis nozagsim refiem, es paziņoju. Noziegumi bija mana stiprā puse. Es ielauzīšos Mājā. Tur viņiem jābūt viskaut kam.
- Tu iesi bojā, Kirils bez kāda satraukuma sacīja.
- Es izdzīvoju pēc tikšanās ar dūcēju. Gan jau būs labi.
Džuliāns pacēla galvu. Tu to redzēji?
- Emīti dzīvo mežā. Aizbildnis atstāja mani kopā ar vienu no tiem.
- Vai tas nozīmē, ka tu izturēji pārbaudes? Puiša vaibstiem pārslīdēja aizdomas. Vai dabūji sarkano mundieri?
- Nezinu. Man šķita, ka dabūju, bet… paraustīju savu tuniku, šitā neizskatās sarkana.
- Tas ir mierinājums. Viņš pieklusa. Kāds tas bija? Tas dūcējs?
- Ātrs. Agresīvs. Neko daudz no viņa neredzēju. Aplūkoju puiša jaunās drēbes. Vai tad tu pats neredzēji?
Viņš sāji pasmaidīja. Aludra mani izmeta par to vien, ka palaidu garām komandantstundu. Baidos, ka esmu prasts artists.
Kirils drebēja. Emītu kodiens ir nāvējošs, viņš čukstēja. Tev nevajadzētu turp vairs iet.
- Man varbūt nebūs izvēles, es atteicu. Kirils paslēpa galvu rokās. Džul, padod palagu!
Puisis to pasniedza. Saspraudīju audumu ap Lizu. Viņa nemitējās trīcēt. Es berzēju draudzenes ledusaukstās rokas, mēģinādama tās sasildīt. Viņas pirksti čūlāja.
- Peidža, Džuliāns ieteicās, vai tu to domā nopietni? Tu ielauzīsies Mājā?
- Aizbildnis teica, ka viņiem tur esot krājumi. Slepeni krājumi, kaut kādas lietas, kas mums neesot jāredz. Varbūt silvadēns.
- Vai tev nav ienācis prātā, ka tas viss tiek apsargāts? Vai varbūt Aizbildnis melo?
- Es riskēšu.
Puisis nopūtās. Šaubos, ka spēšu tevi aizkavēt. Un ja tiksi iekšā?
- Nozagšu tik daudz, cik spēšu, visu, ko vien varētu izmantot, lai aizstāvētos, un tad tīšos prom. Ja kāds vēlas man pievienoties, laipni lūgti! Citādi iešu viena pati. Lai arī kas notiktu, es te nepūšu visu atlikušo dzīvi.
- Nedari to, Kirils gaudās. Tu iesi bojā! Tāpat kā tie, kas gāja bojā agrāk. Ari viņus aprija dūcēji. Un tie apris tevi.
- Lūdzu, Kiril, pietiek! Džuliāns nenovērsa no manis acis. Ej uz Māju, Peidža! Es mēģināšu samusināt armiju.
- Armiju?
- Nu izbeidz. Viņa acīs dejoja uguntiņas. Tu taču nedomā nopietni aiziet bez cīņas, ko?
Es iepletu acis. Bez cīņas?
- Tu nevarēsi izlikties, ka šis viss nav noticis. Saiona to dara jau divus gadsimtus ilgi, Peidža. Tas nebeigsies. Kas viņiem liegs tevi atstiept taisnā ceļā atpakaļ uz šejieni uzreiz pēc tam, kad būsi nonākusi Saionas Londonā?
Viņam zināmā mērā bija taisnība. Ko tu iesaki darīt?
- Rīkot cietumnieku izlaušanos. Lai visi tiek laukā. Neatstāsim viņiem reģus, no kā baroties.
- Šeit ir vairāk nekā divi simti cilvēku. Mēs nevaram tā vienkārši aiziet. Turklāt mežos ir kājnieku mīnas. Es pievilku ceļgalus pie zoda. Tu zini, kas notika XVIII Kaulu ražā. Es negrasos uzņemties atbildību par tik daudzu cilvēku nāvi.
- Tev nav jāuzņemas atbildība. Ļaudis grib prom, Peidža, tikai viņiem nepietiek dūšas; vēl nepietiek. Ja mēs spēsim gana labi noorganizēt uzmanības novēršanu, varēsim viņus izvest cauri mežam. Puisis uzlika plaukstu man uz delma. Tu esi no sindikāta. No Īrijas. Vai tev nešķiet, ka ir laiks parādīt refiem, ka viņi te nav galvenie? Ka viņi nevar tā vienkārši turpināt no mums tikai ņemt? Es neko neatbildēju, un viņš paspieda man roku. Parādīsim viņiem! Parādīsim, ka pat pēc diviem simtiem gadu pastāv kas tāds, no kā viņiem ir jābaidās.
Es vairs neredzēju Džuliāna seju. Es redzēju Finnu todien Dublinā, kad brālēns man teica, lai cīnos.
- Varbūt tev ir taisnība, es sacīju.
- Es zinu, ka man ir taisnība. Džuliāna vaibstos iegūla gurds smaids. Kā tev šķiet, cik daudzus mums vajag?
- Sāc ar tiem, kam ir nopietns iemesls ienīst refaītus. Aprunājies ar artistiem. Ar dzeltenajiem mundieriem. Ar nereģiem. Runā ar Ellu un Fēliksu, un Aiviju. Tad apstrādā baltos mundierus.
- Ko man viņiem sacīt?
- Pagaidām neko. Tikai apklaušinies. Izdibini, vai viņi būtu gatavi mēģināt bēgt.
Džuliāns palūkojās uz Kirilu.
- Nē. Kirils purināja galvu. Puiša acis aiz saplēstajām brillēm bailēs raudzījās spožas un drudžainas. Es nepiedalos. Nekādā ziņā, brāl! Mūs nogalinās. Viņi ir nemirstīgi.
- Viņi nav nemirstīgi. Es skatījos, kā spirts pamazām izdeg. Viņus var ievainot. Aizbildnis man pastāstīja.
- Varbūt viņš meloja, Džuliāns uzsvēra. Mēs runājam par Naširas līgavaini! Par asinslaulāto. Par viņas labo roku. Kāpēc tu vispār tici kaut vārdam, ko viņš saka?
- Jo man šķiet, ka viņš jau agrāk ir pret viņu sacēlies. Man šķiet, ka viņš ir viens no iezīmētajiem.
- Viens no kā?
- No refu grupiņas, kas aizsāka XVIII Kaulu ražas dumpi. Viņus spīdzināja. Atstāja rētas.
- Kur tu to dzirdēji?
- No kāda kaulrača. XX-12.