- Tu uzticies kaulracim?
- Nē, bet viņš man parādīja svētnīcu, ko viņi ir izveidojuši upuriem.
- Un tu domā, ka Aizbildnis ir viens no tiem “iezīmētajiem”? Džuliāns jautāja. Es pamāju. Pieņemu, ka esi redzējusi rētas?
- Nē. Man šķiet, viņš tās slēpj.
- Tev šķiet, Peidža. Ar to nepietiek.
Iekams es paguvu atbildēt, būdā kāds ienāca. Es sastingu.
Virsuzraugs.
- Tā, tā, tā. Viņa krāsotās uzacis taisni palēcās pierē.
- Rādās, ka mūsu vidū ir krāpniece. Kas tad strādā ar zīdiem, ja XIX-1 visu laiku ir te?
Piecēlos kājās. Džuliāns arī. Viņai ir gara šoks, es sacīju un ieskatījos virsuzraugam tieši acīs. Tādā stāvoklī viņa nevar uzstāties.
Virsuzraugs nometās ceļos blakus Līzai un aptaustīja meitenes pieri. Viņa aizgriezās no vīrieša pieskāriena. Vai dieniņ, vai! Viņš izlaida pirkstus caur gulētājas matiem. Tas ir briesmīgi! Briesmīgas ziņas. Es nevaru zaudēt Viens. Manu īpašo Viens.
Līza sāka kliegt. Skaņas izlauzās smagos, trīcošos krampjos. Vācies! viņa izdvesa. Vācies! Džuliāns sagrāba virsuzrauga plecu un spēcīgi viņu pagrūda.
- Nepieskaries viņai!
Nostājos puisim blakus. Kirils šūpojās uz papēžiem. Vispirms virsuzraugs izskatījās apstulbis, pat satriekts; tad viņš sāka smieties. Vīrietis piecēlās kājās, līksmi sizdams plaukstas. Viena cimdotā roka pasniedzās kabatā. Vai tā būtu sacelšanās dzirksts, bērni? Vai savā aitiņu barā esmu ielaidis divus badīgus vilkus?
Ar vienu rokas kustību viņš izrāva savu pātagu. Rīku, kas bija paredzēts ganāmpulka vadīšanai.
- Es jums neļaušu samaitāt Viens. Vai jebkuru citu no mana bara. Viņš noplīkšķināja pātagu uz manu pusi. Tu varbūt vēl neesi artiste, Četrdesmit, bet gan jau būsi. Lasies atpakaļ pie sava uzrauga!
- Nē.
- Neviens no mums nekur neies. Pār Džuliāna seju pārslīdēja atjaunotas apņemšanās izteiksme. Mēs nepametīsim Līzu.
Virsuzraugs atvēzējās. Džuliāns sagrīļojās. No svaigās brūces viņa vaigā izsprāga asinis. Tagad tu esi mans, puika, un liec to aiz auss! Es novietoju kājas plecu platumā. Virsuzraugs nosmīnēja. Tas tiešām nav nepieciešams, Četrdesmit. Es pieskatīšu Viens.
- Tu mani nevari piespiest aiziet. Es esmu Arktūra aizbilstamā. Pastāvēju uz savu. Es būtu gatava piemaksāt, lai tikai redzētu, kā tu Arktūram paskaidrosi, kāpēc man iesiti.
- Man nav nolūka tev sist, lielā gājēja. Esmu nodomājis tevi dzīt.
Pātaga atkal šņākdama lidoja uz manu pusi. Džuliāns gāza virsuzraugam, atsitot vīrieša roku sāņus. Šī bija tāda pati situācija kā toreiz ar kaulračiem. Šoreiz mēs uzvarēsim.
Kļuvu nevaldāma. Skriešus metos virsū virsuzraugam. Mana dūre ietriecās vīrieša žoklī, un viņa galva atgāzās. Džuliāns iespēra šim pa kājām, laupot līdzsvaru. Pirksti ap pātagu vairs nesakļāvās tik stipri. Mēģināju to pagrābt, bet viņš pātagu noturēja. Zobi atiezās tādā kā ņurdienā, tādā kā smīnā. Džuliāns aizžņaudza virsuzrauga kaklu. Es izrāvu viņam no rokas pātagu, atvēzējos sitienam… un pēc brīža kāds man to atņēma. Man pa vēderu trāpīja zābaks, triecot mani pret sienu.
Suhaīls. Man tas bija jāzina. Kur bija virsuzraugs, nekad nebija tālu ari viņa priekšnieks. Gluži kā ielās: muskuļu kalns un viņa boss. Tā jau domāju, ka tevi te atradīšu, pabira! Viņš sagrāba mani aiz matiem. Atkal vārām ziepes, ko?
Es viņam uzspļāvu. Suhaīls man iesita tik stipri, ka gar acīm noņirbēja zvaigznes. Man vienalga, kas ir tavs uzraugs, tu sīkā plušķe! Man nav bail no konkubīnes. Es tev nepārgriežu rīkli vienīgi tāpēc, ka pēc tevis sūtīja asinsvaldniece.
- Varu derēt, ka Naširai ļoti patiktu dzirdēt, kā tu sauc Arktūru par “konkubīni”, Suhaīl, es izspiedu. Vai man viņai to pateikt?
- Saki, ko gribi. Cilvēku vārdi ir maznozīmīgāki par suņa nesamanīgo slienāšanos.
Viņš uzmeta mani sev plecā. Es plosījos un kliedzu, bet negribēju riskēt un izmantot garu. Virsuzraugs ar plaukstas sānu iebelza Džuliānam pa galvu, notriecot puisi zemē. Pēdējais, ko redzēju, bija Džuliāns un Līza tā vīra žēlastībā, pret kuru es vairs nespēju cīnīties.
19.ZIEDS
Sizerēnu mītne šķita daudz aukstāka un tumšāka nekā svinīgās uzrunas laikā. Es biju viena ar Suhaīlu, un droši vien būšu viena arī ar Naširu. Man pār kājām skrēja viegli drebuļi.
Suhaīls mani neveda uz uzrunas telpu un neveda arī uz kapelu. Viņš mani vilka pa gaiteņiem un visbeidzot iegrūda telpā ar augstiem griestiem un logiem ar augšpusē noapaļotām ailām. Telpu izgaismoja sveces dzelzs svečturi un milzīgs kamīns. Griestos rotaļājās liesmu atspulgi, metot ēnas rievotajās velvēs.
Telpas vidū bija garš galds. Galda galā sarkanā, polsterētā krēslā sēdēja Našira Sargasa. Viņa bija ģērbusies melnā skulpturāla, ģeometriska piegriezuma kleitā ar augstu apkakli.
- Labvakar, Četrdesmit!
Es neatbildēju. Viņa pamāja ar roku, aicinot mani nākt tuvāk.
- Suhaīl, tu vari mūs atstāt.
-Jā, asinsvaldniec! Suhaīls pagrūda mani uz viņas pusi. Līdz nākamajai reizei, viņš dvesa man ausī, plušķe!
Vīrietis izslāja laukā pa durvīm. Es paliku pustumšā telpā aci pret aci ar sievieti, kura gribēja mani nogalināt.
- Apsēdies, Našira sacīja.
Iedomājos, ka es varētu apsēsties krēslā galda tālākajā galā kādu divpadsmit pēdu attālumā -, bet viņa norādīja uz citu krēslu, tuvāk sev, kreisajā pusē vistālāk no kamīna. Apgāju ap galdu un atslīgu krēslā, galvai pie katras kustības iesāpoties. Suhaīls pēdējā sitienā nebija valdījies it nemaz.
Našira nenolaida no manis acis. Tās bija zaļas kā absints. Prātoju, no kā gan viņa šovakar ir barojusies.
- Tu asiņo.
Blakus galda piederumiem atradās smagā zelta gredzenā ievērta salvete. Es ar to nosusināju pietūkušo lūpu, notraipot ziloņkaula balto audumu ar asinīm. Salocīju salveti, noslēpjot traipu, un ieliku to sev klēpī.
- Droši vien tu esi nobijusies.
- Nē.
Man būtu jābaidās. Es baidījos. Tā sieviete kontrolēja pilnīgi visu. Viņas vārdu čukstēja ēnās, viņas pavēle izbeidza dzīves. Viņas kritušie eņģeļi slīdēja tepat ap viņu, ne uz brīdi pārāk neattālinādamies no savas saimnieces auras.
Klusums ieilga. Nezināju, vai man skatīties uz Naširu vai ne. Ar acs kaktiņu pamanīju uguns gaismā kaut ko uzmirdzam tur stāvēja neliels stikla kupols. Tas atradās pašā galda vidū. Zem stikla nīka novītis zieds; tā ziedlapiņas bija nobrūnējušas un sačokurojušās un kātu balstīja smalka stieple. Lai ari kas tas bija par ziedu, novītis tas bija neatpazīstams. Nespēju iedomāties, kāpēc lai viņai galda vidū atrastos novītusi puķe bet nu… tā taču bija Našira. Viņa ap sevi vāca visādas mirušas lietas.
Našira pamanīja, ka esmu ieinteresēta.
- Ir lietas, kam labāk būt mirušām, viņa bilda. Vai tev tā nešķiet?
Nespēju atraut acis no zieda. Un nebiju par to pārliecināta, bet šķita, ka mana sestā maņa ietrīsas.
- Jā, es piekritu.
Našira pacēla galvu. Virs logiem rindojās ģipša sejas uz katras garās sienas to bija vismaz piecdesmit. Es izpētīju tuvāko mazliet rūpīgāk, sajuzdamās ieintriģēta. Tā bija rimta, sievišķīga seja, kas maigi smaidīja. Sieviete izskatījās tik mierpilna, it kā gulētu.
Man iekšās sabrieda nejauks nelabums. Tā bija L’Inconnue de la Seine slavenā franču nāves maska. Džeksonam viņa midzeni bija tās kopija. Viņš sacīja, ka sieviete bijusi skaista, deviņpadsmitā gadsimta nogalē bohēmieši bijusi apsēsti ar to. Ellza Džeksam par lielu nepatiku bija likusi to apsegt ar palagu. Viņa teica, ka seja viņai uzdzenot šermuļus.