Es lēnām pārlaidu skatienu telpai. Visas šis sejas visi cilvēki bija nāves maskas. Tik tikko savaldījos, lai nesāktu rīstīties. Našira kolekcionēja ne tikai reģu garus viņa kolekcionēja ari to sejas.
Sebs. Ja nu tur augšā ir Sebs? Es piespiedu sevi nodurt acis, bet vēderā viss griezās.
- Šķiet, tev nav labi, Našira ieminējās.
- Man nekas nekaiš.
- Prieks to dzirdēt! Man ļoti nepatiktu, ja tu saslimtu tagad, kad ir pienākusi tava I Šeolā pavadītā laika izšķirošā fāze. Viņa ar cimdotu pirkstu vilka pa savu pusdienu nazi, joprojām lūkodamās uz mani. Pēc dažām minūtēm mums pievienosies mani sarkanie mundieri, bet es vispirms gribēju ar tevi aprunāties. Neliela, sirsnīga saruna divatā.
Fascinējoši Našira domā, ka viņai ir sirds!
- Asinslaulātais mani regulāri informē par tavu progresu. Viņš esot izmēģinājis visu, kas viņa spēkos, lai izpaustos tavs talants, valdniece sacīja, bet tev neesot izdevies pilnībā iemiesoties sapņavā pat ne dzīvnieka sapņavā. Vai tas ir tiesa?
Viņa nezināja. Jā, es apstiprināju.
- Žēl gan! Tomēr tu stājies pretī emītam un izdzīvoji, un to pat ievainoji. Tāpēc Arktūrs uzskata, ka tev jāpiešķir sarkanais mundieris.
Nezināju, ko lai saku. Aizbildnis kaut kāda iemesla dēļ nebija viņai izstāstījis par taureni. Un par stirnu arī ne. Tas nozīmēja, ka viņš negrib, lai Našira zinātu par manām spējām tomēr gribēja, lai es būtu sarkanais mundieris. Kas tā šoreiz bija par spēli?
- Tu esi klusa, Našira bilda. Viņas acis bija ledainas.
- Svinīgās uzrunas laikā tu nebiji tik kautrīga.
- Man teica, ka jārunā tikai tad, kad man to prasa.
- Tagad es tev prasu.
Man gribējās pateikt, kur lai viņa iebāž savas prasības. Pret Aizbildni es biju izturējusies nekaunīgi; man nebūtu ilgi jādomā, lai tāpat izturētos arī pret Naširu, taču sievietes roka joprojām atdusējās blakus nazim un viņas ciešajā skatienā nebija ne miņas no sirdsapziņas. Visbeidzot es sacīju, pūlēdamās izklausīties atbilstoši pazemīga: Priecājos, ka asinslaulātais mani uzskata par sarkanā mundiera cienīgu. Pārbaudēs darīju visu, ko spēju.
- Par to šaubu nav. Bet neieslīgsim pašapmierinātībā. Našira atlaidās krēslā. Man tev ir daži jautājumi. Pirms tava inaugurācijas mielasta.
- Inaugurācijas?
- Jā. Apsveicu, Četrdesmit! Tu tagad esi sarkanais mundieris. Tev jāiepazīstas ar saviem jaunajiem biedriem viņi visi ir uzticīgi man. Pat uzticīgāki nekā saviem uzraugiem.
Man ausīs šalca asinis. Sarkanais mundieris. Kaulrace. Es biju nokļuvusi I Šeolas visaugstākajās instancēs Naširas Sargasas uzticamo cilvēku lokā.
- Es gribētu ar tevi aprunāties par Arktūru. Našira raudzījās ugunī. Tu mitinies vienā telpā ar viņu.
- Man ir pašai sava istaba augšstāvā.
- Vai viņš tevi kādreiz lūdz no turienes iznākt?
- Tikai uz treniņiem.
- Un neko citu? Varbūt viņš tevi ir aicinājis mazliet parunāties?
- Viņu neinteresē sarunas ar mani, es attraucu. Ko tad es tādu varētu pateikt?
- Tieši tā.
Es iekodu mēlē. Naširai nebija ne jausmas par to, cik ļoti es Arktūru interesēju un cik daudz viņš man ir iemācījis tepat viņas deguna galā.
- Tu taču noteikti esi izpētījusi viņa istabu. Vai Dibinātāja tornī ir kas tāds, kas tevi satrauc? Vai tur ir kaut kas neparasts?
- Viņam ir daži augu ekstrakti, kurus es nepazīstu.
- Ziedu ekstrakti.
Es pamāju ar galvu, un viņa kaut ko paņēma no galda. Tā bija laikazoba krietni saēsta piespraude tieši tādā pašā zieda formā kā Arktūra šņaucamtabakas doze. Vai esi Dibinātāja tornī redzējusi šo simbolu?
- Nē.
- Tu izklausies ļoti pārliecināta.
- Es esmu pārliecināta. Tādu es nekad neesmu redzējusi.
Našira ielūkojās man tieši acīs. Es centos izturēt viņas skatienu.
Tālumā aizvērās durvis. Telpā kāda man nepazīstama refu vīrieša pavadībā iesoļoja rinda sarkano mundieru. Laipni lūgti, draugi! Našira pamāja, lai viņi nāk tuvāk. Lūdzu, sēdieties!
Refs piespieda pie krūtīm dūri un aizgāja. Aplūkoju cilvēku sejas. Divdesmit kaulrači visi labi paēduši un gluži spodri. Viņi laikam bija sadalīti grupās. Veterāni no XIX Kaulu ražas nāca pirmie. Tur bija Katrīna un Sešpadsmit, un
Septiņpadsmit. Rindas galā soļoja Karls sarkanā tunikā ar saķemmētiem, celiņā izšķirtiem matiem. Viņš pablenza mani platām, pārmetošām acīm. Laikam nekad nebija redzējis pie asinsvaldnieces galda rožaino mundieri.
Visi ieņēma vietas. Karls bija spiests apsēsties vienīgajā brivajā krēslā man pretī. Deivids apsēdās dažas vietas tālāk. Viņam galvā rēgojās svaiga griezta brūce; tai bija uzlīmēti vairāki plāksteri. Puisis ieplestām acīm palūkojās augšup uz nāves maskām.
- Priecājos, ka visi varējāt man šovakar pievienoties! Jūsu nerimtīgie pūliņi šonedēļ ir novērsuši ievērojamus emltu uzbrukumus. Našira uzlūkoja visus pēc kārtas. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka šie radījumi ir pastāvīgs drauds. Viņu brutalitāte nav maināma, un salauztā sliekšņa dēļ tos nekādi nav iespējams ieslodzīt nēterpasaulē. Vienīgi jūs atrodaties starp medniekiem un viņu medījumu.
Visi māja ar galvu. Visi tam ticēja. Nu, varbūt Deivids ne. Viņš, viegli smaidot, skatījās uz vienu no maskām.
Pieķēru Katrīnu pāri galdam raugāmies uz mani. Viņai vienā sejas pusē melnēja liels zilums. Sešpadsmit un Septiņpadsmit uz mani pat nepaskatījās. Labi. Ja viņi sāks blenzt, es varbūt nespēšu noturēties un metīšu šiem ar galda nazi. Viņu dēļ Līza mira nost.
- Divdesmit divi, Našira pagriezās un uzlūkoja kaulraci, kas sēdēja pa labi no viņas, kā klājas Vienpadsmit? Cik noprotu, viņš joprojām ir Orielas mītnē?
Jaunais vīrietis nokremšļojās. Viņam ir mazliet labāk, asinsvaldniec. Nekādu infekcijas pazīmju nav.
- Viņa drosme nav man paslīdējusi garām neievērota.
- Viņš jutīsies pagodināts, to dzirdot, asinsvaldniec.
Jā, asinsvaldniec. Nē, asinsvaldniec. Refiem tiešām patika saņemt glāstus viņu ego.
Našira vēlreiz sasita plaukstas. Pa nelielām durvīm ienāca četri nereģi; katram rokās bija paplāte, no kuras virmoja spēcīgs garšaugu aromāts. Viens no nereģiem bija Maikls, bet viņš neskatījās man acīs. Četrotne žiglām kustībām saklāja brīnišķīgu mielastu visapkārt stikla kupolam. Viens no puišiem salēja mums glāzēs vēsu baltvīnu. Man rīklē iestrēga kamols. Paplātes bija ēdiena pilnas. Glīti sagriezti, maigi un sulīgi vistas gabaliņi ar kraukšķīgu, zeltainu ādiņu; pildījums ar salviju un sīpoliem; bieza, saldi smaržīga mērce; dzērveņu mērce; tvaicēti dārzeņi un cepti kartupeļi, un apaļīgas desiņas cauraudža vīstoklī inkvizitora cienīgas dzīres! Našira pamāja ar galvu, un kaulrači uzreiz ķērās klāt. Viņi ēda ātri, taču ne tik mežonīgi un kāri kā badacietēji.
Man iesāpējās vēders. Gribējās ēst. Bet tad es iedomājos par artistiem, kuri dzīvo netīrībā un pārtiek no taukiem un sakaltušas maizes. Cik daudz ēdiena te iekšā un cik maz tur ārā! Našira pamanīja, kas es vilcinos.
- Ēd!
Tā bija pavēle. Uzliku uz šķīvja dažas vistas šķēles un mazliet dārzeņu. Karls tempa savu vīnu tādiem malkiem, it kā tas būtu ūdens. Uzmanies, Viens, kāda no meitenēm brīdināja. Tu taču negribi, ka tev atkal kļūst slikti.