Pārējie iesmējās. Karls plati pasmaidīja. Nu beidz, tā notika tikai vienreiz. Toreiz es vēl biju rožainais.
- Jā, beidz, liec tak viņu mierā! Viens ir pelnījis vīnu. Divdesmit Divi draudzīgi iebukņīja Kārlu. Viņš vēl ir jauniņais. Turklāt mums visiem ar pirmo dūcēju gāja grūti.
Atskanēja piekrītoša murmināšana. Es izslēdzos, tā pati meitene atzinās. Kāda nesavtīga solidarizēšanās! Tas ir, kad pirmo reizi ieraudzīju.
Karls pasmaidīja. Bet tev kolosāli veicas ar gariem, Seši!
- Tencinu!
Es klusēdama vēroju viņu biedrisko attieksmi. Metās šķērmi, bet te nekas nebija pietēlots, jā, Karlam patika būt par sarkano mundieri, bet tur bija kas vairāk. Viņš iederējās šajā savādajā, jaunajā pasaulē. Savā ziņā es spēju iejusties viņa ādā. Tā es jutos toreiz, kad nupat biju sākusi strādāt pie Džeksona. Varbūt Karls nebija atradis vietu sindikātā.
Našira viņus vēroja. Viņai šī iknedēļas šarāde laikam sagādāja baudu. Dumji, apmāti cilvēciņi, kas smejas par pārbaudījumiem, kādiem viņa tos pakļāvusi, visi zem viņas tupeles, visi ēd viņas ēdienu. Viņa noteikti jūtas varena. Pašapmierināta.
- Tu vēl esi rožainā. Manu uzmanību piesaistīja spalga balss. Vai tu esi cīnījusies ar dūcēju?
Pacēlu acis. Šie visi skatījās uz mani.
- Vakarnakt, es atbildēju.
- Neesmu tevi agrāk redzējis. Divdesmit Divi pacēla kupli saaugušās uzacis. Kurā bataljonā tu cīnies?
- Es nepiederu ne pie viena bataljona. Es izbaudīju šo bridi.
- Nē, tu piederi, kāds puisis iebilda. Tu esi rožainā! Kādi cilvēki vēl dzīvo tavā mītnē? Kas ir tavs uzraugs?
- Manam uzraugam ir tikai viens cilvēks. Es žigli uzsmaidīju Divdesmit Divi. Varbūt esi viņu manījis. Viņš ir asinslaulātais.
Klusums šķita vairākas stundas ilgs. Es iemalkoju vīnu. Nepazīstamais alkohols garšoja asi.
- Labi, ka asinslaulātais ir izvēlējies tik vērtīgu cilvēku kā Četrdesmit, Našira vāri iesmējās. Smiekli bija mulsinoši kā zvans, kas ieskanas nepareizā toņkārtā. Viņa spēja cīnīties ar dūcēju viena pati, bez sava uzrauga.
Atkal iestājās klusums. Spriedu, ka neviens no viņiem nekad nav bijis mežā bez refu pavadības, kur nu vēl viens pats cīnījies ar dūcēju. Trīsdesmit izmantoja izdevību ietērpt vārdos tieši to, ko es domāju: Jūs gribat teikt, ka viņš pret emītiem necīnās, asinsvaldniec?
- Asinslaulātajam ir aizliegts iesaistīties sadursmēs ar emītiem. Viņam kā manam nākamajam partnerim neklātos darit sarkano mundieru darbu.
- Protams, asinsvaldniec!
Našira vērās manī. Es to jutu. Turpināju ēst savus kartupeļus.
Aizbildnis cīnījās pret emītiem. Es pati biju tīrījusi viņa brūces. Arktūrs bija rīkojies pretēji Naširas gribai, un viņai par to nebija ne jausmas vai arī, ja bija, tad tās bija tikai aizdomas.
Vairākas minūtes klusuma pārtrauca vien galda piederumu šķinda. Es ēdu dārzeņus ar mērci, joprojām domādama par Aizbildņa slepeno cīņu pret emītiem. Viņam nekad nav bijis jāriskē ar savu dzīvību, taču viņš bija izvēlējies iet un ar tiem cīnīties. Tam noteikti bija kāds iemesls.
Sarkanie mundieri klusi sarunājās. Viņi iztaujāja cits citu par savām mītnēm un apjūsmoja seno ēku skaistumu. Dažreiz kāds izmeta pa nievājošai piezīmei par artistiem (“viņi patiešām ir gļēvuļi, pat jaukie”). Katrīna bakstījās ap ēdienu, saviebdamās ikreiz, kad kāds pieminēja Midzeni. Trīsdesmit vēl aizvien sarka, bet Karls pārāk sparīgi košļāja, palaikam ieraudams vīnu jau no otrās glāzes. Tikai tad, kad visi šķīvji bija tukši, atgriezās nereģi un noridāja galdu, atstājot mums trīs deserta šķīvjus. Našira nogaidīja, līdz visi sarkanie mundieri bija sev kaut ko paņēmuši, un tad vēlreiz ierunājās:
- Draugi, tagad, kad jūs esat paēduši un padzēruši, mēs mazliet izklaidēsimies.
Karls ar salveti noslaucīja no mutes sīrupu. Telpā iesoļoja grupiņa artistu. Starp viņiem bija viens čukstētājs. Kad Našira pamāja, viņš pacēla pie pleca vijoli un sāka spēlēt klusu, dzīvīgu melodiju. Pārējie graciozi vingroja mūzikas pavadījumā.
- Nu tad pie lietas, Našira teica. Uz artistiem viņa pat nepaskatījās. Ja kāds no jums kādreiz ir runājis ar virsuzraugu, tad varbūt zināt, kā viņš pelna savu iztiku. Viņš ir mans Kaulu ražu sagādnieks. Pēdējās desmitgadēs es mēģinu dabūt vērtīgus gaišreģus no Saionas Londonas noziedznieku sindikāta. Daudzi no jums, bez šaubām, zina par šo sindikātu, daži varbūt pat ir pie tā piederējuši.
Trīsdesmit un Astoņpadsmit sāka trīties savos sēdekļos. Nevienu no viņiem nepazinu, bet es jau strādāju tikai 1-4 un dažreiz 1-1 un 1-5. Viņi varēja būt piederējuši pie jebkura no pārējiem trīsdesmit trim sektoriem. Karls sēdēja pavērtu muti.
Uz akrobātiem neviens neskatījās. Viņi bija noslīpējuši savu mākslu līdz pilnībai, bet visiem tas bija gluži vienalga.
- I Šeola meklē kvalitāti, nevis tikai kvantitāti. Našira nelikās redzam to, ka puse klātesošo ir nodūruši acis. Nu jau vairākas desmitgades esmu ievērojusi pastāvīgu kritumu mūsu notverto gaišreģu dažādībā. Refaīti ciena un novērtē visas jūsu spējas, taču šīs kolonijas bagātināšanai mums vēl ir nepieciešams daudz citu talantu. Mums visiem ir jāmācās no pārējiem. Nevar uzņemt tikai zīlniekus vai hiromantus.
XX-59-40 ir tieši tāda veida gaišreģe, kādus mēs pašlaik meklējam. Viņa ir mūsu pirmā sapņu staigātāja. Mums nepieciešamas arī sibillas un berzerki, saistītāji un izsaucēji, un vēl viens vai divi orākuli jebkuri gaišreģu veidi, kas varētu mums sniegt kādas nebijušas atklāsmes.
Katrīna pablenza uz mani ar savām uzdauzītajām acīm. Tagad viņa skaidri zināja, ka neesmu fūrija.
- Domāju, ka mēs visi varētu daudz mācīties no Četrdesmit, Deivids pacēla glāzi. Es to labprāt darītu.
- Teicama attieksme, Divpadsmit! Un mēs patiešām esam iecerējuši no Četrdesmit daudz ko iemācīties, Našira sacīja, pievērsdama skatienu man. Tieši tāpēc es viņu rit sūtīšu uzdevumā ārpus I Šeolas.
Veterāni pārmija skatienus. Karls pietvīka tik sarkans kā zemeņu Šarlote. Es sūtīšu ari XX-59-l. Un tevi, Divpadsmit, Našira turpināja. Nu Karls izskatījās priecīgi pacilāts. Deivids smaidīja savā glāzē. Ar jums kopā būs viens no vecākajiem no XIX Kaulu ražas, kurš uzraudzīs jūsu sniegumu. Trīsdesmit, es pieņemu, ka varu ar tevi rēķināties.
Trīsdesmit pamāja. Būšu pagodināta, asinsvaldniec!
- Labi.
Karls dīdījās uz krēsla malas. Kas tas būs par uzdevumu, asinsvaldniec?
- Mums ir jāatrisina delikāta situācija. Viens un Divpadsmit jau zina, ka es vairumam balto mundieru lūdzu palūkot, kur atrodama grupa ar nosaukumu Septiņi Zīmogi. Viņi pieder pie gaišreģu kriminālā sindikāta.
Es neuzdrošinājos pacelt skatienu.
- Ir zināms, ka Septiņiem Zīmogiem pieder vairāki retu veidu gaišreģi ari orākuls un saistītājs. Patiesībā šis grupas galvenais spēlētājs ir Baltais Saistītājs. No neseniem vērojumiem esam izlobījuši, ka viņi parit tiksies Londonā. Tikšanās vieta ir Trafalgara skvērs, kas atrodas I Iecirknī, un tā notiks pulksten vienos no rīta.
Viņiem bija izdevies iegūt neticami daudz detaļu. Bet kāds tur brīnums, ja vienlaikus tik daudz reģu skatījās un koncentrēja visu savu enerģiju uz vienu ētera daļu. Tas radīja seansam līdzīgu efektu.
- Vai kāds no jums kaut ko zina par Septiņiem Zīmogiem? Neviens neatbildēja, un Našira pavērās manī. Četrdesmit! Tu noteikti biji saistīta ar sindikātu. Pretējā gadījumā tu nebūtu varējusi Londonā slēpties tik ilgi. Viņas acīs nebija ne vēsts no rotaļīguma. Pastāsti man, ko tu zini!