Es nokremšļojos.
- Bandas ir ļoti noslēpumainas, es sacīju. Klīst dažādas baumas, bet…
- Baumas, viņa atkārtoja.
- Tenkas, es paskaidroju. Runas.
- Stāsti sīkāk!
- Mēs visi zinām viņu neīstos vārdus.
- Un kādi tad tie būtu?
- Baltais Saistītājs, Sarkanacs, Melnais Dimants, Bālā Sapņotāja, Cietēja Mūza, Fūrija Ķēdēs un Klusais Zvans.
- Vairumu šo vārdu es jau zinu. Izņemot Bālo Sapņotāju. Lieliski! Tas liek man domāt, ka tur ir vēl viena sapņu staigātāja. Vai tā nav sagadīšanās? Viņa ar pirkstiem uzsita pa galdu. Vai zini, kur viņi bāzējas?
To es nevarēju noliegt. Našira bija redzējusi manu identifikācijas karti.
- Jā, es atbildēju. 1-4. Es tur strādāju.
- Vai nav savādi, ka divas sapņu staigātājas dzīvo tik tuvu? Tevi taču arī noteikti būtu pieņēmuši darbā.
- Viņi par mani nezināja. Es biju nemanāma, es apgalvoju. Sapņotāja ir 1-4 favorīte, Saistītāja aizbilstamā. Ja viņa domātu, ka viņai ir konkurente, tad liktu mani nogalināt. Dominējošajām bandām nepatīk sāncensība.
Valdniece ar mani spēlējās es par to biju droša. Našira nebija muļķe. Viņa noteikti redzēja kopsakarības: pamflets, Bālā Sapņotāja, Septiņi Zīmogi, 1-4. Viņa skaidri zināja, kas es tāda esmu.
- Ja Bālā Sapņotāja ir sapņu staigātāja, tad pilnīgi var gadīties, ka Baltais Saistītājs slēpj dažus no iekārojamākajiem gaišreģiem visā citadelē, Našira teica. Mums reti rodas izdevība pievienot mūsu kronim tik vērtīgus dārgakmeņus.
Tava prasme šajā misijā ir ārkārtīgi svarīga, Četrdesmit. Ja kāds spēs atpazīt Septiņu Zīmogu sapņu gājēju, tad tā būs cita sapņu staigātāja.
- Jā, asinsvaldniec, es aizžņaugtu rīkli izmocīju, bet kāpēc Septiņi Zīmogi tajā laikā tiksies?
- Kā jau es teicu, Četrdesmit, tā ir delikāta situācija. Šķiet, ka saujiņa gaišreģu no Īrijas mēģina sazināties ar Londonas sindikātu. Viņu līdere ir kāda īru bēgle, vārdā Antuanete Kārtere. Septiņi Zīmogi tiksies ar viņu.
Tātad Džekss tomēr bija izspēlējis savu trumpi. Interesanti, kā Antuanete bija ielavījusies citadelē? Šķērsot Īrijas jūru bija praktiski neiespējami. Reģi jau agrāk bija mēģinājuši atstāt valsti, pārsvarā lai nokļūtu Amerikā, taču tas izdevās tikai nedaudziem. Okeānu nevarēja šķērsot kaut kādā laivelē. Un, pat ja kādam tas būtu izdevies, Saiona nemūžam nepieļautu, ka mēs par to padzirdam.
- Dublinā nekādā gadījumā nedrīkst izveidoties analogs noziedzīgs sindikāts. Tāpēc šī tikšanās ir jāizjauc. Jūsu mērķis ir sagūstīt Antuaneti Kārteri. Man šķiet, ka ari viņa pieder pie kāda reta gaišreģu paveida, un esmu nolēmusi uzzināt, tieši kādas ir viņas spējas. Otrs mērķis ir aizturēt Septiņus Zīmogus. Vissvarīgākais mērķis ir Baltais Saistītājs.
Džeksons. Mans mīmu pavēlnieks.
- Jūs uzraudzīs asinslaulātais un viņa māsīca. Es sagaidu rezultātus. Ja Kārterei izdosies atgriezties Īrijā, jūs visi par to atbildēsiet. Našira uzlūkoja mūs visus pēc kārtas Trīsdesmit, Deividu, Kārlu un mani. Vai sapratāt?
- Jā, asinsvaldniec, Trīsdesmit un Karls atsaucās. Deivids saskalināja glāzē vīnu.
Es klusēju.
- Tava dzīve jau pavisam drīz mainīsies, Četrdesmit. Veicot šo uzdevumu, tu varēsi izmantot savas spējas labi izmantot. Es sagaidu, ka tu izrādīsi pateicību par ilgajām stundām, kuras Arktūrs ir ieguldījis tavā apmācībā. Našira novērsās no uguns un ielūkojās man acīs. Tev piemīt liels potenciāls. Ja nemēģināsi to piepildīt, es gādāšu par to, lai tu vairs nekad nespertu kāju Magdalēnas drošajās zālēs. Varēsi pūt ārā kopā ar pārējiem muļķiem.
Viņas skatiens nepauda nekādas emocijas, bet tajā jautās izsalkums. Našira Sargasa zaudēja pacietību.
20.MAZA PASAULE
Mūsu grupas piekto un sesto locekli atrada 2057. gada sākumā gadu pēc tam, kad tai biju pievienojusies es.
Viņi ieradās kāda ipaši nejauka karstuma viļņa laikā. Viens no Džeksona ziņnešiem vēstīja, ka 1-4 esot manīti divi jauni gaišreģi. Abi kopā ar kādu tūristu grupu bija ieradušies uz Universitātes panākumiem bagāto ikvasaras konferenci. No valstīm, kur nevaldīja Saiona, atveda simtiem dedzīgu, jaunu tūristu, kurus gatavojās sūtīt atpakaļ kā antigaišreģu politikas aizstāvjus. Šādas programmas jau bija radušas atbalstu dažos Amerikas apgabalos; Amerikā domas par Saionu dalījās jau vairākas desmitgades. Ziņnesis, neko ļaunu nenojauzdams, bija pamanījis divas auras un skrējis taisnā ceļā pie sava reģukunga, bet tad izrādījās, ka jaunpienācēji nav 1-4 pastāvīgie iedzīvotāji. Viņiem nebija ne jausmas par sindikāta pastāvēšanu. Varbūt viņi pat nezināja, ka ir reģi.
Ziņnesis bija sacījis, ka viens no abiem tūristiem jauna sieviete gandrīz noteikti esot čukstētāja. Džeksonu tas neinteresēja. Viņš man teica, ka čukstētāji esot tādi kā uztvērēji viņi jūtot ēterā notiekošo, jaušot garu smaržas un skaņas, un
ritmu. Viņi dzirdot rēgu balsis un vibrācijas un tās pat izmantojot, lai spēlētu mūzikas instrumentus. Tā ir piemīlīga prasme, viņš sacīja, bet nekas satriecošs. Uztvērēji bija retāk sastopami nekā mediji, bet tikai nedaudz. Ceturtā gaišreģu kārta. Taču citadelē tādu nebija daudz, un Džeksonam loti patika visādas dīvainības.
Viņu interesēja otrs gaišreģis. Ziņnesis bija teicis, ka tam esot neparasta aura, krāsas ziņā kaut kas starp oranžu un sarkanu. Fūrijas aura.
Džekss jau vairākus gadus ielās meklēja fūriju, bet šis bija pirmais cerīgais gadījums. Viņš nespēja noticēt tādai veiksmei. Viņam radās vīzija, tapa projekts. Džeksons Hols negribēja vienkārši bandu o nē! Viņš gribēja dārgumu lādi, reģu sabiedrības krējumu. Viņš gribēja, lai Pretdabiskā Asambleja viņu apskauž vairāk nekā visus citus reģukungus.
- Es viņus pierunāšu palikt, viņš toreiz sacīja, ar savu spieķi norādīdams uz mani. Pagaidi vien, manu mīlulīt!
- Viņiem ir dzīve savā valsti, Džeks. Ģimenes. Es nebiju pārliecināta. Vai tev nešķiet, ka viņiem vajadzēs laiku, lai par to padomātu?
- Tam nav laika, dārgā. Līdzko viņi būs prom, es viņus vairs nekad neatgriezīšu. Viņiem ir jāpaliek.
- Sapņo vien!
- Es nesapņoju. Bet varbūt saderēsim? Viņš pastiepa roku. Ja tu zaudēsi, tad divus uzdevumus izpildīsi bez samaksas. Un nospodrināsi manu antīko spoguli.
- Bet ja uzvarēšu?
- Es tev par tiem pašiem uzdevumiem maksāšu dubultā. Un tev nebūs jāspodrina mans antīkais spogulis.
Es paspiedu viņa roku.
Džeksonam piemita izcilas runas spējas. Skaidri zināju, ko par viņu sacītu mans tēvs: “Paskat, tas nu gan ir bučojis
Blērnijas akmeni! [12] ” Džeksonam piemita kas tāds, kas lika vēlēties izpatikt, lai tikai ieraudzitu viņa acīs iemirdzamies to īpašo mežonīgo dzirksti. Viņš zināja, ka piedabūs abus svešiniekus palikt. Uzmeklējis viņu viesnīcu un samaksājis kādam mangotājam, lai izzinātu nolūkoto reģu vārdus, Džeksons aizsūtīja abiem ielūgumu uz “īpašu sarīkojumu” kādā modīgā kafejnīcā Koventgārdenā. Es pati personiski aiznesu ielūgumu durvju sargam aploksnē, kas bija adresēta mis Nadīnei L. Āmetai un misteram Ezekjelam Senzam.