Viņi mums atsūtīja savus datus. Pusbrālis un pusmāsa. Abi mitinājās Bostonā Masačūsetsas mirdzošajā galvaspilsētā. Intervijas dienā Džeksons mums pa e-pastu piesūtīja jaunākās ziņas.
Pasakaini. 0, tas ir pasakaini!
Viņa pavisam noteikti ir šņācēja. Ļoti daiļrunīga. Un fantastiski rupja.
Brālis mani intriģē. Nevaru saprast, kas tā par auru. Kaitinoši.
Niks, Elīza un es gaidījām vēl stundu, un tad pienāca zelta vārdi.
Viņi paliek. Peidža, lai to spoguli dabūtu tīru, būs krietni jāpasvīst.
Tā bija pēdējā reize, kad saderēju ar Džeksonu Holu.
Aizritēja divas dienas. Elīza mūsu midzenī iekārtoja istabu jaunpienācējiem, un tikmēr es un Niks devāmies uz
Goverstritu pēc reģiem. Bijām izdomājuši, ka viņi vienkārši nozudīs it kā būtu nolaupīti un noslepkavoti. Mēs atstātu pavedienus asiņainas drēbes, kādu matu. Saionai tas šausmīgi patiktu. Viņi varētu izmantot šo gadījumu, lai sāktu bazūnēt, ka pretdabiskie atkal noziegušies. Un kas vēl svarīgāk viņi nemedīs abus pazudušos.
- Domā, ka Džekss viņus tiešām pārliecināja palikt? es ceļā jautāju.
- Tu zini, kāds ir Džekss. Ja viņā gana ilgi klausās, viņš var pamanīties kādu pārliecināt nolēkt no klints.
- Bet viņiem noteikti ir ģimenes! Un Nadīne ir studente.
- Varbūt šiem reģiem viņu zemē nemaz tik spoži neklājas, sotnos. Saionā reģi vismaz var uzzināt, kas viņi tādi ir. Viņpus okeānam viņi noteikti domā, ka ir vienkārši traki. Niks uzlika saulesbrilles. Tādā ziņā Saiona ir īsta svētība.
Viņam bija zināma taisnība. Ārpus Saionas nepastāvēja nekāda īpaša politika attiecībā uz gaišreģiem; viņus neviens oficiāli neatzina, un viņiem nebija minoritātes statusa reģi parādījās tikai daiļliteratūrā. Bet tas taču vienalga noteikti bija labāk nekā sistemātiska vajāšana un slepkavošana, kāda notika pie mums. Es nekādi nespēju saprast, kāpēc lai viņi te paliktu.
Abi gaidīja pie Universitātes. Niks pacēla roku, sasveicinādamies ar tuvāko.
- Čau! Zek? Svešinieks pamāja. Es esmu Niks.
- Peidža, es sacīju.
Zeka acis bija melnās tējas krāsā; tās raudzījās no kalsnas, savaldīgas sejas. Viņam varēja būt starp divdesmit un trīsdesmit gadiem; savam garumam viņš bija vājš, ar trauslām plaukstu locītavām un saulē norūdītu ādu.
- Jūs no Džeksona Hola, vai ne? Puisis runāja ar nepazīstamu akcentu. Ar brīvo roku viņš noslaucīja no pieres sviedrus, uz mirkli atsedzot vertikālu rētu.
- Jā, bet neatkārto viņa vārdu. SSD var būt jebkur. Niks pasmaidīja. Un tu noteikti esi Nadlne.
Viņš skatījās uz čukstētāju. Meitenei bija tādas pašas acis kā brālim un nemierīgi sejas vaibsti, bet citādi viņi viens otram nelīdzinājās. Nadīnes mati bija nokrāsoti sarkani un apgriezti tik taisni, it kā būtu ar lineālu nomērīti. Saionas citadelēs sliecās izmantot attiecīgās desmitgades modi un slengu, kurā tās bija dibinātas; Saionas Londonā visi ģērbās neuzkrītoši, Viktorijas laika stilā. Nadīnes dzeltenā blūze, džinsi un augstpapēžu kurpes brēktin brēca “tūriste” un “citādā”. Tā mani sauca, kad pēdējo reizi pārbaudīju, viņa atcirta.
Niks viegli samiegtām acīm uzlūkoja Zeķu. Ari man bija grūtības klasificēt viņa auru. To redzot, Nadīne nostājās tuvāk brālim.
- Kas ir?
- Nekas. Piedodiet, Niks atvainojās. Viņš paskatījās pāri abiem pakaušiem un pavēroja Universitāti, un tad viņus pēc kārtas uzlūkoja. Mums jārīkojas ātri. Pieļauju, ka esat visu apdomājuši, jo, kad no šis ēkas aiziesiet, atpakaļceļa vairs nebūs.
Zeks paskatījās uz māsu. Viņa, rokas sakrustojusi, blenza uz savām kurpēm. Mēs esam pārliecināti, puisis sacīja.
- Mēs esam izdarījuši izvēli.
- Tad ejam!
Ielas galā visi četri sakāpām taksītī. Nadīne parakņājās somā un izķeksēja austiņas. Neko neteikusi, meitene tās uzlika un aizvēra acis. Šķita, ka viņas lūpas dreb.
- Uz Monmotstritu, lūdzu, Niks sacīja šoferim.
Mašīna aizripoja. Mums par laimi, šādi taksīši nebija
licencēti. Viņu gaišreģu klienti tiem deva kaudzi peļņas.
Māja Monmotstrītā bija Džeksona miteklis trīsstāvu nams virs neliela veikaliņa. Es bieži te paliku pa nakti, pateikusi tēvam, ka pārnakšņošu pie draugiem. Gluži melots tas nebija. Vairākus mēnešus mācījos gaišreģu sabiedrības ieražas: bandu uzbūvi, līderu vārdus, etiķeti un to, kuri ir savstarpēji naidīgi sektori. Džeksons pārbaudīja manu talantu. Mācīja būt par vienu no viņiem.
Dažas nedēļas pēc tam, kad biju dabūjusi jauno darbu, es spēju apzināti izlauzt garu no tā vietas. Šajos brīžos uzreiz pārstāju elpot. Džekss un Ellza pārbijās, domādami, ka ir mani nogalinājuši. Niks kā jau ārsts mani atdzīvināja, injicējot sirdi adrenalīnu; krūtis sāpēja vēl nedēļu, bet es jutos tik lepna kā nekad. Mēs četratā aizgājām uz Chateline’s to nosvinēt, un Džeksons nākamajai reizei pasūtīja dzīvības nodrošināšanas sistēmu.
Es iederējos šo cilvēku vidū. Viņi saprata, cik savāda ir mana dzīve dzīve, kuru tikai nupat biju sākusi atklāt. Sevendaialsā bijām radījuši savu nelielo pasauli noziegumu un krāsu pasauli. Bet tagad mūsu vidū bija svešinieks. Varbūt divi, ja Nadlne izrādīsies interesanta.
Uztaustīju viņu sapņavas. Nadlnes bija pavisam parasta, bet Zeka mjā… viņa sapņava nudien bija interesanta. Tāds tumšs, smags apveids ēterā.
- Nu, Zek, Niks jautāja, no kurienes tu esi?
Puisis pacēla galvu.
- Es piedzimu Meksikā, viņš atbildēja, bet tagad dzīvoju kopā ar Nadīni.
Neko vairāk viņš nepaskaidroja. Es pametu skatienu pāri plecam. Vai tu jau agrāk esi bijis kādā Saionas citadelē?
- Nē. Nebiju pārliecināts, ka tā būtu laba doma.
- Tomēr tu atbrauci.
- Mēs vienkārši gribējām uz kādu laiku tikt prom. Nadlnes koledža piedāvāja vietas konferencē. Mani māca ziņkārība par Saionu. Puisis nolaida acis uz savām rokām. Priecājos, ka izlēmām atbraukt. Mēs jau vairākus gadus jūtamies atšķirīgi, bet… nu, misters Hols mums pateica, kāpēc tā.
Niks izskatījās ieintriģēts. Kāda štatos ir oficiālā nostāja attiecībā uz gaišredzību?
- To dēvē par ĀMU ārpusmaņu uztveri. Saka tikai to, ka Saionas likumdošanā ĀMU uzskata par slimību un izmeklē. Viņi negrib ieņemt noteiktu nostāju. Domāju, tas nekad arī nenotiks.
Gribēju jautāt par viņu ģimenēm, bet nojauta teica, ka tas jāatstāj uz vēlāku laiku. Džeksons ļoti priecājas, ka mums pievienosieties. Niks pasmaidīja. Ceru, ka jums te patiks!
- Jūs pieradīsiet, es piebildu. Kad es te ierados, man viss riebās. Džeksons mani noalgoja, un kļuva labāk. Sindikāts par jums parūpēsies.
Zeks pacēla galvu. Vai tu neesi angliete?
- īriete.
- Man šķita, ka tikai nedaudzi īri izbēga no Mollijas dumpja.
- Man izdevās.
- Tā bija liela traģēdija. īru mūzika ir skaista, viņš piemetināja. Vai tu zini dumpinieku dziesmu?
- To par Molliju?
- Nē, to otru. To, kuru dziedāja dumpja beigās, kad apraudāja mirušos.
- Tu domā “Kvēlogļu ritu”?
- Jā, tieši tā. Viņš pieklusa, bet tad ievaicājās: Vai tu varētu nedaudz padziedāt?
Mēs ar Niku reizē iesmējāmies. Zeks pietvīka līdz ausu galiem. Piedod, tas bija jokaini, viņš atvainojās. Man vienkārši ļoti gribētos dzirdēt, kā īsti to dzied. Ja tev tas nav pārāk liels apgrūtinājums. Kādreiz man patika klausīties Nadīnē, bet… nu, viņa vairs nespēlē.