Niks uzmeta man skatienu. Čukstētāja, kas nespēlē mūziku. Džeksons, maigi izsakoties, nepriecāsies. Attapos, ka Zeks joprojām raugās uz mani un gaida atbildi.
Es nezināju, vai protu nodziedāt to dziesmu. īru mūzika Saionā bija aizliegta, īpaši Iru dumpinieku mūzika. Bērnībā es runāju ar spēcīgu Iru akcentu, bet pēc pārvākšanās to atmetu, jo baidījos no Saionā valdošās hibernofobijas. Pat astoņu gadu vecumā jutu savādos skatienus, kādus cilvēki man uzmeta, kad kaut ko izrunāju citādi, nekā viņiem patiktu. Kādreiz stundām ilgi stāvēju pie spoguļa un atdarināju ziņu diktorus, līdz biju izkopusi precīzu, angļu valsts skolām raksturīgu izrunu. Taču tāpat nekļuvu diez ko iemīļota un mani gadiem ilgi saukāja par Molliju Mahouniju, bet tad neliels meiteņu pulciņš mani pieņēma droši vien tāpēc, ka mans tēvs finansēja skolas deju pasākumus.
Varbūt atcerēties to dziesmu biju parādā savam brālēnam. Raudzījos ārā pa logu un klausījos, kā deklamēju rindas:
Mīļā, tas bija tai kvēlogļu ausmā,
Kad oktobris dvesa rīta jausmā.
Uguns raudāja medainā pļavā.
Nāc, nāc ielejas rēgs,
Es stāvu tais pelnos, kuros tu dej.
Īrija gaida, lai mājup tu ej.
Sirdsmīļā, es redzēju debesīs guni
Tai oktobrī skaudrā, kad saule jau augstu.
Dūmi tur smacēja medaino pļavu.
Hārk, Hārk, tu dienvidu gars,
Es gaidu tevi pie šķeltā koka.
Nu šķēlusi Īrijai sirdi ir jūras roka.
Dziesmā bija vairāk rindiņu, bet es piepeši aprāvos. Atcerējos, kā vecāmāte šo dziesmu bija dziedājusi bēru dievkalpojumā tajā pašā, kuru slepus sarīkojām Veilā. Bijām tikai mēs seši. Mirstīgo atlieku, ko aprakt, nebija. Toreiz tēvs paziņoja par savu iesaukšanu un atstāja vecvecākus pārciest Saionas militāro valsts dienviddaļas okupāciju. Zeks raudzījās drūmi. Niks pēc brīža paspieda man roku.
Kad tikām līdz Monotstrītai, mašīnā jau valdīja neizturams karstums. Iespiedu šoferim rokā dažas banknotes. Vienu viņš pasniedza atpakaļ.
- Tas par skaisto dziesmu, šoferis noteica. Lai Dievs tevi svētī, mīļā!
- Paldies!
Bet naudu es atstāju uz sēdekļa. Es neņemtu naudu par atmiņām.
Palīdzēju Nikam izkraut koferus. Nadīne izkāpa no taksīša un noņēma austiņas. Viņa uzmeta ēkai iznīcinošu skatienu. Manu uzmanību piesaistīja meitenes soma; tā bija kāda Ņujorkas dizainera darinājums. Somai būs jāpazūd. Gārdenā amerikāņu mantas traki izķēra. Biju gaidījusi, ka viņai būs kāda mūzikas instrumenta futrālis, bet neko tādu nemanīju. Varbūt Nadīne nebija čukstētāja. Viņa varēja būt kāds no vēl vismaz trim uztvērēja paveidiem.
Ar savu atslēgu atslēdzu sarkanās durvis, kurām bija piestiprināta zelta plāksnīte ar uzrakstu “Lenormāna aģentūra”. Ārpasaules acīs mēs bijām cienījama mākslas aģentūra. Iekšpusē tik godīgi nebijām.
Kāpņu augšgalā stāvēja žilbinošos kankaros uzcirties Džekss. Viņš bija tērpies zīda vestē, kreklā ar baltu, stīvu apkaklīti un rotājies ar spīdīgu kabatas pulksteni un kvēlošu cigāru. Džekss rokā turēja mazu stikla kafijas krūzīti. Centos saprast, kā cigārs un kafija kādam varētu šķist saderīga kombinācija, bet to nespēju.
- Zek, Nadīne! Priecājos jūs atkal redzēt.
Zeks paspieda viņiem roku. Mums arī prieks, mister Hol!
- Laipni lūgti Sevendaialsā! Jūs jau zināt, ka es esmu šī sektora reģukungs. Un jūs tagad esat manas elites locekļi. Džekss skatījās Zekam sejā, bet es zināju, ka viņš koncentrējas uz puiša auras nolasīšanu. Pieļauju, ka Goverstritu jūs atstājāt neuzkrītoši.
- Neviens mūs neredzēja. Zeks saspringa. Vai tas tur… vai tas tur tālāk ir gars?
Džekss pameta skatienu aiz muguras. Jā, tas ir holandiešu kluso dabu gleznotājs PIters Klāss. Viena no mūsu ražīgākajām mūzām. Miris 1600. gadā. PIter, nāc iepazīsties ar mūsu jaunajiem draugiem!
- Lai Zeks iepazīstas. Es esmu nogurusi. Nadīne pat nepaskatījās uz Pīteru, kurš ignorēja sev adresēto rīkojumu. Viņa nebija redzīga. Es gribu pati savu istabu. Es nemēdzu dalīt mitekli ar vēl kādu, viņa sacīja, skarbi uzlūkodama Džeksu. Lai nebūtu pārpratumu.
Nogaidīju, kā Džekss reaģēs. Viņa seja neko daudz neizpauda, bet nāsis iepletās. Tā nebija laba zīme.
- Tu dzīvosi istabā, ko tev ierādīs, viņš sacīja.
Nadīne sabozās. Jūtot briestam konfliktu, Niks aplika viņai
ap pleciem roku. Protams, tev būs pašai sava istaba, viņš solīja, gurdi skatoties uz mani pāri meitenes galvai. Zeks mums būs jāizgulda uz dīvāna. Elīza to pašlaik kārto. Vai varu tev piedāvāt kādu dzērienu?
- Jā, vari. Viņa ieplestām acīm palūkojās uz Džeksu.
- Redzu, ka daži eiropieši zina, kā izturēties pret dāmu.
Džeksons izskatījās tā, it kā viņa tam būtu iecirtuši pļauku. Niks aizveda meiteni prom uz nelielo virtuvīti.
- Es neesmu, viņš sakostiem zobiem izgrūda, eiropietis.
Neviļus pasmaidīju. Gādāšu, lai neviens tevi netraucē.
- Paldies, Peidža! Viņš saslējās. Nāc uz manu kabinetu, Zek. Mēs aprunāsimies.
Zeks uzkāpa pa kāpnēm, atskatīdamies uz Pīteru, kurš plivinājās gar savu pēdējo gleznu. Iekams paguvu kaut ko pateikt, Džeksons saķēra manu roku.
- Viņa sapņava, viņš klusi sacīja. Kāda tā šķiet?
- Tumša, es atbildēju, un…
- Lieliski! Neko vairāk nesaki.
Viņš gandrīz skriešus metās augšup pa kāpnēm, iespraudis cigāru mutes kaktiņā. Es paliku viena ar trim koferiem miruša mākslinieka sabiedrībā, un jāteic, ka PIters, lai ari kā man viņš nepatiktu, nebija nekāds lielais runātājs.
Iemetu skatienu pulkstenī. Pusvienpadsmit. Elīza pēc dažām minūtēm atgriezīsies. Uzlēju svaigu kafiju un apsēdos dzīvojamā istabā, kur goda vietu ieņēma kāds Džona Viljama Voterhausa audekls; tajā bija attēlota vijīgā, sarkanā kleitā ģērbusies tumšmate, kas raudzījās kristāla lodē. Džeksons kādam tirgonim bija samaksājis lielu naudu par trim Voterhausa gleznām no melnā saraksta. Bija ari glezna ar Edvardu VII ar visām viņa regālijām. Atvēru logu un iekārtojos lasīt jauno pamfletu, pie kura strādāja Džeksons “Par klīstošu mirušo mahinācijām”. Pagaidām biju izlasījusi par četriem garu veidiem sargeņģeļiem, spokiem, mūzām un psihopompiem. Par poltergeistiem vēl nebiju izlasījusi.
Divpadsmitos ieslāja Elīza kā parasti, pavisam izklaidīga. Viņa man pasniedza kārbiņu ar makaronu maltīti no Laislstritas. Sveika! Tev jau neizdevās pierunāt Pīteru vēlreiz uzmālēt “Vijoli un stikla lodi”?
Elīza Rentone bija Džeksa transa medijs; viņa bija četrus gadus vecāka par mani. Meitene specializējās reģu mākslā. Viņa bija dzimusi satriecoši tuvu Mērilebovas baznīcai [13] un līdz deviņpadsmit gadu vecumam strādājusi kādā pagrīdes teātrī Kata ielā, bet tad atsaukusies uz Džeksona pamfletu un tika nolīgta. Kopš tā laika viņa bija Džeksa galvenais ienākumu avots. Elīzai bija gluda olīvkrāsas āda un ābolzaļas acis, un savus zeltainos matus viņa allaž sacirtoja atsperīgās lokās. Pielūdzēju viņai nekad nebija trūcis viņu mīlēja pat gari bet Džeksons turējās pie principa “nekādu tuvu attiecību”, un Elīza tam pakļāvās.
- Vēl ne. Man šķiet, ka viņam ir radošā krīze. Noliku pamfletu malā. Vai satiki jaunpienācējus?
- Nupat satiku Nadlni. Šī knapi sasveicinājās. Elīza atkrita sēdeklī man blakus. Vai mēs esam pārliecināti, ka viņa ir šņācēja?
Atvēru kūpošo makaronu kārbiņu. Nekādus instrumentus es neredzēju, bet varbūt ir. Vai Zeķu redzēji?