- Palūrēju kabinetā. Viņam ir kaut kāda tumši oranža aura.
- Tātad viņš ir fūrija.
- Viņš neizskatās pēc fūrijas. Neizskatās pēc tāda, kas baidītu rēgus. Meitene balansēja uz ceļa garneļu krekerus. Nu ko, ja jau Pīters tiepjas, tad man oficiāli ir brīvais laiks. Vai gribi vēlreiz mēģināt paklaiņot?
- Tikai tad, kad Džekss būs dabūjis dzīvības nodrošināšanas sistēmu.
- Protams! Man šķiet, ka ventilatoram būtu jābūt otrdien. Līdz tam mēs piesargāsimies. Viņa man pasniedza skiču bloknotu un zīmuli. Visu laiku gribēju palūgt: vai tu varētu man uzzīmēt savu sapņavu?
Es paņēmu bloknotu. Uzzīmēt?
- Aha! Ne jau puķes vai kaut ko tamlīdzīgu tikai augšskatu. Mēs mēģinām saprast, kāds ir cilvēku sapņavas plānojums, bet tas ir grūti, jo neviens no mums nevar iziet ārpus savas saules zonas. Domājam, ka zonu ir vismaz trīs, bet vajag, lai tu tās iedali lai redzētu, vai mūsu teorijas ir patiesas. Vai varēsi?
Mani piepildīja piešķirta mērķa apziņa. Es šajā grupā būšu ļoti noderīga. Protams, es piekritu.
Elīza ieslēdza televizoru. Es sāku skicēt un uzzīmēju apli ar trim lokiem ap to.
No televizora atplūda “ScionEye" fona mūzika. Skārleta Bērniša lasīja dienas ziņas. Elīza, košļādama krekerus, norādīja uz ekrānu. Kā tev šķiet, varbūt viņa patiesībā ir vecāka par Vīveru, tikai viņai ir bijis tik daudz plastisko operāciju, ka krunkas fiziski vairs nevar rasties?
- Viņa pārāk daudz smaida, lai tā būtu. Turpināju skicēt. Tagad mans zīmējums vairāk līdzinājās šautriņu mērķa ripai ar piecām sadaļām. Tātad esam noskaidrojuši, ka te, es pieklaudzināju pie apļa viduča, atrodas saules zona.
- Jā. Saules zona ir tā, kur gariem jāpaliek, lai saglabātu veselo saprātu. Sudrabotā saite ir kā drošības tīkls. Tā vairumu reģu kavē doties ārpus šīs zonas.
- Bet ne mani.
- Tieši tā! Tā ir tava personiskā dīvainība. Teiksim tā: vairumam starp ķermeni un garu ir kāda colla, viņa stāstīja, rādīdama attālumu ar pirkstiem. Tev ir jūdze. Tu vari iekļūt savas sapņavas ārējā lokā, un tas nozīmē, ka vari just ēteru daudz tālāk nekā mēs. Tu spēj arī sajust sapņavas. Mēs jūtam tikai garus un auras, turklāt ne jau no liela attāluma. Es pašlaik nejūtu ne Džeksonu, ne pārējos.
To es jutu. Bet man ir robežas.
- Tāpēc mums ir jāuzmanās. Vēl nezinām, cik plašas ir tavas robežas. Varbūt tu spēj pamest savu ķermeni, bet varbūt ne. Būs jāskatās.
Pamāju ar galvu. Džeksons savu teoriju par sapņu gājējiem man bija klāstījis jau daudzas reizes, bet Elīza bija daudz labāka skolotāja. Kas notiktu, ja tu mēģinātu iziet no savas saules zonas? Teorētiski.
- Nu, mēs domājam, ka otrā zona ir tā, kur norisinās nereģu “murgi”. Dažreiz, ja cilvēks atrodas stresā vai nervozē, saite ļauj viņam tur nokļūt. Bet, ja iet tālāk, viņš sāk just ļoti spēcīgu vilkmi atpakaļ uz centru. Ja kāds nokļūtu tālāk par mijkrēšļa zonu, tad juktu prātā.
Es pacēlu vienu uzaci. Es tiešām esmu dīvaine, vai ne?
- Nē, nē, Peidža. Neuzdrošinies tā domāt. Neviens no mums nav dīvainis. Tu esi brīnums! Lēcēja. Meitene izņēma man no rokām bloknotu. Kad Džekss atbrīvosies, es viņam šito parādīšu. Viņam šausmīgi patiks. Vai tu šonakt paliksi pie tēta? Vai tad negrasījies piektdienās nakšņot pie viņa?
- Man jāstrādā. DIdions domā, ka esot atradis Viljamu Terisu.
- Piķis un zēvele! Nemaz nerunā. Elīza pagriezās pret mani. Klau, bet tu jau zini, ko runā par sindikātu. Ja tam pievienosies, tad vairs nekad netiksi vaļā. Vai tevi tas tiešām joprojām apmierina?
- Nekad neesmu jutusies apmierinātāka.
Elīza man uzsmaidīja. Smaids bija savāds, gandrīz skumīgs. Nu labi, viņa noteica. Būšu augšā. Man jānomierina PIters. Nožvadzinājusi rokassprādzes, viņa iesāņus izgāja no istabas. Es sāku iekrāsot gredzenus zīmējumā, katru nākamo ieēnojot tumšāku par iepriekšējo.
Kad Džeksons pēc dažām stundām nonāca lejā, es vēl strādāju. Tuvojās saulriets. Man drīz būs jāiet satikties ar Dīdionu, bet es gribēju ielikt savu skici datorā. Džekss izskatījās gandrīz vai drudža pārņemts.
- Džeks?
- Nenolasāmais, viņš izdvesa. 0, mana burvīgā, burvīgā Peidža! Mūsu dārgais misters Senzs ir nenolasāmais.
21.IZDEDZIS KUĢIS
Nekad neaizmirsīšu Aizbildņa seju tajā brīdī, kad viņš mani ieraudzīja sarkanajā tunikā. Pirmoreiz es viņa acīs pamanīju bailes.
Tā bija tikai sekundes daļiņa, bet es patiešām vienu mirkli to redzēju Aizbildņa acīs vāri kā sveces liesmiņa plaiksnīja nedrošība. Devos uz savu istabu, un viņš noskatījās man pakaļ.
- Peidža.
Es apstājos.
- Kā tev gāja inaugurācijas mielastā?
- Tas bija apgaismojoši. Ar pirkstu novilku pa sarkano enkuru uz vestes. Jums bija taisnība. Viņa tiešām uzdeva dažus jautājumus par jums.
Iestājās īss saspringta klusuma brīdis. Visi muskuļi refaīta sejā bija sastinguši. Un tu uz tiem atbildēji. Tagad balss bija salta; tik saltu to vēl nekad nebiju dzirdējusi. Ko tu viņai pateici? Man tas jāzina.
Aizbildnis nelūdzās. Viņš bija lepns. Refaīta zobi bija sakosti un lūpas skarbi sakniebtas. Es prātoju, kas rosās viņa prātā. Kuru brīdināt, kurp bēgt. Ko tagad darīt?
Cik ilgi varēju likt viņam ciest?
- Našira pateica ko tādu, kas mani ieinteresēja. Apsēdos uz tahtas. Asinslaulātajam esot aizliegts iesaistīties sadursmēs ar emltiem.
- Tā ir. Tas ir stingri aizliegts. Viņš ar pirkstiem bungoja pa krēsla paroci. Tu viņai izstāstīji par ievainojumiem.
- Es viņai neko neizstāstīju.
Aizbildņa sejas izteiksme izmainījās. Pēc mirkļa viņš no karafes ielēja glāzē amarantu. Tad es esmu tev parādā dzīvību, viņš teica.
- jūs dzerat daudz amaranta, es sacīju. Vai rētu dēļ?
Viņa skatiens pazibēja uz manu pusi. Rētu?
- Jā, rētu dēļ.
- Es dzeru amarantu pats savu iemeslu dēļ.
- Kas tie ir par iemesliem?
- Veselība. Es tev jau teicu. Senu ievainojumu dēļ. Aizbildnis nolika glāzi atpakaļ uz galda. Tu izlēmi nestāstīt Naširai par to, ka esmu pārkāpis aizliegumu. Mani interesē, kāpēc.
- Nodevība nav manā stilā. Man nepaslīdēja garām viņa izvairiba. Rētas un seni ievainojumi bija viens un tas pats.
- Saprotu. Aizbildnis paraudzījās uz tukšo pavardu.
- Tātad tu noklusēji informāciju, bet tev piešķīra sarkano tuniku.
- Jūs tā ieteicāt.
- Jā, bet es nezināju, vai Našira piekritīs. Man ir aizdomas, ka viņai ir kādi savi motīvi.
- Man rit ir uzdevums ārpus I Šeolas.
- Citadelē? viņš minēja. Tas ir pārsteidzoši.
- Kāpēc?
- Dīvaini, ka Našira sūta tevi turp pēc tam, kad tā nopūlējās, lai tevi no turienes izdabūtu.
- Viņa grib, lai es izvilinu atklātībā vienu no Londonas bandām Septiņus Zīmogus. Našira domā, ka pie viņiem ir sapņu staigātāja un es atpazīšu sev līdzīgo. Nogaidīju, bet Aizbildnis nereaģēja. Vai viņš tur mani aizdomās? Mēs dosimies ceļā rītvakar kopā ar trim sarkanajiem mundieriem un vēl vienu refaītu.
- Kuru?
- Jūsu māsīcu.
- A, jā. Aizbildnis saspieda kopā pirkstu galus. Situla Mezartīma ir Naširas visuzticamākā algotne. Mums viņas klātbūtnē jābūt piesardzīgiem.