- Tātad jūs pret mani atkal izturēsieties kā pret verdzeni.
- Tas būs nepieciešams, taču ne ilgstoši. Situla man nav nekāda draudzene. Viņai noteikti ir uzdots mani pieskatīt.
- Kāpēc?
- Pagātnes grēki. Viņš uztvēra manu skatienu. Būs labāk, ja tu par to neko nezināsi. Tev jāzina tikai tas, ka es nenogalinu, ja tas nav absolūti nepieciešams.
Pagātnes grēki. Seni ievainojumi. Tas varēja nozīmēt tikai vienu, un mēs abi to zinājām tomēr tas negarantēja, ka viņam tagad var uzticēties. Pat tad, ja viņš bija viens no iezīmētajiem.
- Man jāpaguļ, es sacīju. Rīt mijkrēslī mēs tiekamies pie viņas mītnes.
Aizbildnis pamāja ar galvu, uz mani nepaskatījies. Paņēmu zābakus un devos uz savu istabu, atstājusi viņu malkojam dziedniecisko dziru.
Lielāko dienas daļu tajā laikā, kad man būtu vajadzējis gulēt, es izdomāju visus iespējamos scenārijus par gaidāmajiem notikumiem Londonā. Saskaņā ar instruktāžu, kas notika pēc mielasta, mums bija jāgaida, līdz Kārtere būs nonākusi pie Nelsona kolonnas, kur tiksies ar kādu Zīmogu pārstāvi. Tad mēs viņus ielenksim un uzbruksim ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Našira, šķiet, domāja, ka mēs tā vienkārši tur aiziesim, nošausim Kārteri, saņemsim gūstekņus un vēl pirms dienas zvana atvalsēsim atpakaļ uz I Šeolu.
Es zināju, ka tā vis nebūs. Es pazinu Džeksu. Viņš savas investīcijas sargāja. Džekss nemūžam nesūtītu uz tikšanos ar Antuaneti tikai vienu pārstāvi tur būs visa banda. Nakts laikā ielās bija sargi, un viņi pieprata vienkāršākos garu cīņas paņēmienus. Mums būs jārēķinās arī ar skatītājiem, un ielās būs reģi; beigu beigās varbūt būs jāizcīna liela kauja. Kauja, kurā es būšu ģērbusies kā vienas puses pārstāve, bet patiesībā atbalstīšu otru pusi.
Nemierīgi grozījos. Šī bija mana iespēja aizbēgt vai vismaz nodot kādu ziņu. Man kaut kā jātiek līdz Nikam, ja tikai viņš mani uzreiz nenogalinās. Vai arī nepadarīs aklu ar savām vīzijām. Tā bija mana vienīgā iespēja.
Beigās es atmetu ar roku centieniem iemigt. Iegāju vannasistabā, apšļakstīju seju ar ūdeni un saņēmu matus Psīhes mezglā. Mati bija dažas collas atauguši un sniedzās man līdz pleciem. Pa logiem bungoja lietus. Apģērbos tajā pašā uniformā ar sarkano nodevējas tuniku un nokāpu lejā kambarī. Vecais pulkstenis vēstīja, ka ir gandrīz septiņi. Apsēdos pie kamīna. Kad pulkstenis nosita stundu, izmirkušiem matiem un drēbēm ienāca Aizbildnis.
- Ir laiks.
Es pamāju. Viņš izlaida mani pa durvīm, aizslēdza tās un kopā ar mani nokāpa pa akmens pakāpieniem.
- Tā arī nepateicu tev paldies, viņš sacīja, kad šķērsojām krustejas. Par klusēšanu.
- Vēl neko nesakiet.
Ielās valdīja klusums. Zem maniem zābakiem kraukstēja kūstoši krusas graudi. Kad nonācām pie mītnes, divi refi mūs pavadīja uz bibliotēku, kur gaidīja Našira. Viņa un Aizbildnis veica savu sasveicināšanās rituālu: viņš uzlika roku Naširai uz vēdera un piespieda lūpas pie pieres. Šoreiz es ievēroju vēl arī ko citu. Viņš kustējās pavisam stīvi, ne reizes neielūkojās refai acīs, bet viņa izlaida pirkstus Arktūram cauri matiem, uz viņu pat nepaskatoties. Tas man atgādināja suņa un saimnieces attiecības.
- Priecājos, ka abi varējāt mums šonakt pievienoties, viņa teica. It kā mums būtu bijusi izvēle. Četrdesmit, šī ir Situla Mezartīma.
Situla bija gandrīz tikpat gara kā Aizbildnis. Varēja saskatīt ģimenisku līdzību: abiem bija vienādi pelēcīgi brūni mati, vienāda medus krāsas āda, vienādi spēcīgi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas acis. Sieviete pamāja Aizbildnim, kurš vēl bija nometies uz ceļgala.
- Māsīc! Aizbildnis nolieca galvu. Situlas acis pievērsās man. Zilas acis. XX-59-40, šovakar tu pret mani izturēsies kā pret savu otro uzraudzi. Ceru, tu to saproti.
Es pamāju ar galvu. Aizbildnis piecēlās kājās un palūkojās uz savu līgavu. Kur ir pārējie cilvēki?
- Gatavojas doties ceļā, protams. Viņa uzgrieza Arktūram muguru. Tev vajadzētu darīt to pašu, mans uzticamais.
Vīrieša aura apmācās, it kā viņa sapņavā briestu vētra. Viņš pagriezās un devās turp, kur bija piekārti smagi, tumšsarkani aizkari. Viņam nopakaļ aizsteidzās nereģu meitene ar drēbju sainīti.
- Tu būsi pārī ar Viens, Našira man paziņoja. Jūs abi iesiet ar Arktūru. Situla ņems Trīsdesmit un Divpadsmit.
No aizkaru aizsega iznira biksēs, zābakos un vieglā bruņuvestē ģērbies Deivids. Viņu ieraugot, es iztrūkos. Puisis izskatījās tieši tāpat kā virsuzraugs tajā naktī, kad mani sašāva.
- Labs vakars, Četrdesmit! puisis sacīja.
Turēju mēli aiz zobiem. Deivids pasmaidīja un pašūpoja galvu tā, it kā es būtu uzjautrinošs bērns. Pie manis pienāca kāds nereģis. Jūsu drēbes.
- Paldies.
Nepaskatījusies uz Deividu, es aiznesu savu sainīti aiz aizkariem. Tur bija telts tāda kā ģērbtuve. Nometu uniformu un uzvilku jauno tērpu: vispirms sarkanu garpiedurkņu kreklu, tad bruņas ar sarkanu enkuru tāpat kā vestei un melnu jaku ar sarkanu apsēju uz piedurknes. Pēc tam uzvilku bezpirkstu cimdus un bikses tas viss bija šūts no staipīga, melna auduma un savus izturīgos ādas zābakus. Šādā apģērbā es varēju skriet, kāpt un cīnīties. Jakā bija adrenalīna šļirce un fluksa pistole. Gaišreģu medībām.
Apģērbusies atgriezos tur, kur jau bija sanākuši pārējie trīs. Karls man uzsmaidīja.
- Sveika, Četrdesmit!
- Kari, es atņēmu sveicienu.
- Kā tev patīk jaunā tunika?
- Tā der ja to tu gribēji jautāt.
- Nē, es gribēju zināt, kā tev patīk būt sarkanajam mundierim.
Tagad uz mani lūrēja visi trīs. Lieliski, es pēc mirkļa atteicu.
Karls pamāja. Tas patiešām ir lieliski! Varbūt viņi rīkojās pareizi, dodot tev tik daudz privilēģiju.
- Vai arī kļūdījās, Trīsdesmit savāca kuplos matus virs apkaklītes. Viņa bija garāka par mani, ar platiem gurniem un pleciem. Gan ielās redzēsim.
Uzmetu Trīsdesmit skatienu. Pēc auras spriedu, ka viņa droši vien ir zīlniece bet ne no biežāk sastopamajām. Varbūt kleromante. īpaši retas tādas nebija. Viņa laikam bija uzkalpojusies.
- Jā, es teicu. Redzēsim gan.
Trīsdesmit nošņaukājās.
Aizbildņa atgriešanās atstāja satriecošu iespaidu uz viņas izturēšanos. Trīsdesmit smalki pakniksēja un nomurmināja: “Asinslaulātais.” Karls turpat blakus zemu paklanījās. Es tikai stāvēju, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Aizbildnis uzmeta skatienu savam fanu klubam, bet nekādi nereaģēja uz viņu cieņas apliecinājumiem. Viņš paraudzījās pāri telpai uz mani. Trīsdesmit izskatījās sarūgtināta. Nabaga, nabaga Trīsdesmit!
Jaunās drēbes bija pārvērtušas manu uzraugu. Vecmodīgo refaītu regāliju vietā viņš bija ģērbies kā turīgs Saionas pilsonis kā viens no tiem, kam klāt neķertos neviens prātīgs zaglis.
- Uz I Iecirkni jūs aizvedīs divās automašīnās, Našira stāstīja. Jums atbrīvos ielas. Jāatgriežas līdz dienas zvanam.
Mēs četri cilvēki pamājām ar galvu. Aizbildnis uzmeta plecos mēteli un pagriezās uz durvīm. XX-40, XX-1! viņš pasauca.
Karls izskatījās tā, it kā priekšlaikus būtu pienākuši Novembra svētki. Viņš metās pakaļ Aizbildnim, pa ceļam iegrūžot jakā fluksa pistoli. Jau gatavojos viņam sekot, kad manu roku saķēra Naširas cimdotā plauksta. Es stāvēju pavisam mierīgi, pretodamās vēlmei rauties prom.
- Es zinu, kas tu tāda esi, valdniece sacīja, pieliekusies man klāt. Es zinu, no kurienes tu esi. Ja tu neatvedīsi sapņu staigātāju, es pieņemšu, ka man ir taisnība un tu esi Bālā Sapņotāja. Atklāsmes sekas jutīsim mēs visi. Paskatījusies uz mani tā, ka man kļuva auksti, viņa uzgrieza muguru un devās uz durvīm. Laimīgu ceļu, XX-59-40!