Arā gaidīja divi pilnīgi melni automobiļi ar tonētiem logiem. Pirms mūs tajos ieslēdza, mums četriem aizsēja acis. Es sēdēju tumsā kopā ar Kārlu un klausījos motora rūkoņā. Šamie laikam mocījās bailēs, ka mēs varētu iegaumēt ceļu prom no kolonijas.
Mūsu pavadīšanai pāri robežai bija atsūtīta kārtībnieku komanda, bet bija sarežģīti izlaist cilvēkus ārā no I Šeolas. Pilsēta bija soda kolonija, un noņemšanās bija tikpat liela kā tad, ja grasītos palaist brivsoli cietumniekus. Mums zem ādas iešāva čipus izsekošanai ja nu kāds mēģinātu bēgt un pārbaudīja mūsu pirkstu nospiedumus un auras. Man paņēma asinis, elkoņa līkumā atstājot izplūdušu zilumu. Beidzot šķērsojām pēdējo robežu un bijām atgriezušies Saionas Londonā. Atpakaļ reālajā pasaulē.
- Tagad varat noņemt acu apsējus, Aizbildnis sacīja.
Es savējo rautin norāvu.
0, mana citadele! Ar pirkstu galiem vilku pa stiklu, un man acis atspīdēja zilas gaismas. Mašīna ripoja caur Vaitsitiju II-3 un garām milzīgam iepirkšanās centram. Nekad nebiju domājusi, ka man varētu pietrūkt netīro bronzas krāsas ielu, bet tagad tā bija. Man pietrūka garu izsoļu un taroči partiju, un kāpienu pa ēku sienām kopā ar Niku, lai noskatītos saulrietu. Gribēju izkāpt no mašīnas un mesties Londonas saindētajā sirdī.
Karls pirms brauciena bija sanervozējies, viņš nemitīgi plakšķināja pa kāju un ķimerējās ap fluksa pistoli, taču uz šosejas bija iemidzis. Karls man izstāstīja, ka Trīsdesmit kādreiz esot saukta par Amēliju un viņas uzraudze esot kaut kāda Elnata Sarīna. Kā jau biju domājusi, Amēlija bija kleromante, īpaši spējīga darbā ar kauliņiem. Pēc ilgāka brīža atcerējos īsto vārdu: astragalomante. Es sāku ierūsēt. Savulaik Džekss mani katru dienu pārbaudīja, uzdodot jautājumus par septiņām gaišreģu kārtām.
Vēlreiz paskatījos uz Kārlu. Viņa mati prasīt prasīja mazgāšanu. Pēc dziļajiem lokiem zem puiša acīm nopratu, ka viņš ir tikpat noguris kā es, bet uz viņa ādas zilumus nemanīju. Laikam būs izpelnījies drošību ar kārtējām nodevībām. It kā sajutis manu skatienu, Karls atvēra acis.
- Tikai nemēģini aizbēgt.
To viņš pateica čukstus. Es neatbildēju, un puisis pavirzījās man tuvāk.
- Tevi nelaidīs prom. Viņš nelaidīs. Karls caur stikla starpsienu uzmeta skatienu Aizbildnim. I Šeolā mums ir droši. Kāpēc tu gribi prom?
- Jo tur nav mūsu vieta.
- Tā mums ir vienīgā vieta. Tur mēs varam būs gaišreģi. Mums nav jāslēpjas.
- Tu neesi muļķis, Kari. Tu zini, ka tas ir cietums.
- Bet citadele nav?
- Nē. Nav.
Karla skatiens atgriezās pie ieroča. Es atkal raudzījos ārā pa logu.
Kāda manis daļa zināja, ko viņš grib sacīt. Protams, citadele bija cietums, jo Saiona mūs turēja ieslēgtus kā lopus, taču citadelē mēs nebijām spiesti noskatīties, kā citus piekauj, un neļāvām cilvēkiem ielās mirt.
Es piespiedu galvu pie stikla. Tas nebija tiesa. Hektors tā darīja. Džeksons tā darīja. Tā citadelē darīja ikkatrs reģukungs un reģukundze. Viņi nebija labāki par refaītiem. Viņi atalgoja tikai tos, kuri bija noderīgi. Pārējos izmeta renstelē sapūšanai.
Bet banda man bija kā ģimene. Citadelē man nevienam nebija jāklanās. Es biju 1-4 favorīte. Man bija vārds.
Drīz mēs iebraucām Mērilebounā. Aizbildnis skatījās ārā uz nepazīstamo citadeles teritoriju. Es prātoju, vai viņš agrāk ir bijis Londonā. Noteikti ir, ja jau viņš ir saticis iepriekšējos inkvizitorus. Mani stindzināja domas par to, ka refi ir atradušies ielās vienlaikus ar mani. Viņi ir bijuši Arhontu mītnē. Pat 1-4.
Šoferis bija kluss, drukns vīrs ar brillēm plānā stieples rāmītī un ģērbies uzvalkā ar sarkanu mutautiņu krūšu kabatā un sarkanu kaklasaiti. Kreisajā ausī viņam bija rācija, kas brīdi pa brīdim iepīkstējās. Nelāgi fascinējoši, cik labi viss bija noorganizēts. Saiona bija padomājusi par visu par I Šeolu neviens nevarēja uzzināt. Tā bija kā slēgts cietoksnis.
Aizbildnis norādīja šoferim, lai apstājas uz kāda ielas stūra. Tas pamāja un izlīda no mašīnas; atgriežoties viņam rokā bija liels papīra maiss. Aizbildnis to pa lūku pasniedza man. Pamodini viņu. Viņš pamāja ar galvu uz Kārlu, kurš atkal bija aizmidzis.
Maisā bija divas karstas kartona kārbas no Brekkabox citadeles iecienītākā ātrās ēdināšanas restorāna. Es piebikstīju Karlam. Celies, miegamice!
Puisis iztrūcies pamodās. Es atvēru savu kārbu un atradu tur brokastu sviestmaizi, salveti un biezputras trauciņu. Atpakaļskata spogulī saskatījos ar Aizbildni, un viņš man tik tikko manāmi pamāja. Es novērsos.
Mašīna iebrauca 4. sektorā. Manā sektorā. Man uz pakauša izsprāga sviedri. Tēvs dzīvoja vien divdesmit minūšu brauciena attālumā no šejienes, un mēs tuvojāmies Sevendaialsai; bijām jau pārāk tuvu tai. Gandrīz vai gaidīju, ka saņemšu kādu ziņu no Nika, bet ēterā valdīja pilnīgs klusums. Manai sapņavai piespiedās simtiem citu, novēršot uzmanību no fiziskās pasaules. Koncentrējusies uz dažām tuvākajām sapņavām, es nesajutu neko neparastu, nekādus svaigus emociju viļņus. Šiem cilvēkiem nebija ne vismazākās nojausmas nedz par refaītiem, nedz par soda koloniju. Viņus neinteresēja, kur pretdabiskie paliek ja vien tos aizvāca kaut kur prom no acīm.
Mūsu mašīna apstājās Strendā, kur jau gaidīja kārtībnieks. Visi norīkotie būtībā bija vienādi: gara auguma, platiem pleciem un visbiežāk mediji. Es atstāju brokastu kārbas zem sēdekļa un izkāpu no mašīnas, vairīdamās no kārtībnieka skatiena.
Aizbildnis neparasti garš un briesmīgs it nemaz nejutās nervozs. Labvakar, kārtībniek!
- Aizbildni! Kārtībnieks ar trim pirkstiem pieskārās pierei vienu novietoja vidū un abus pārējos virs acīm un pacēla roku sveicienā. Šī oficiālā zīme parādīja, ka viņš ir gaišreģis ar trešo aci. Vai varat apstiprināt, ka jūsu uzraudzībā ir Karls Dempsijs-Brauns un Peidža Mahounija?
- Apstiprinu.
- Identifikācijas numuri?
- XX-59-l un 40.
Kruķis to atzīmēja. Es prātoju, kas gan viņam licis uzgriezt muguru savējiem. Varbūt kāds nežēlīgs reģukungs?
- Jums abiem jāatceras, ka atrodaties uzraudzībā. Jūs esat šeit, lai palīdzētu refaītiem. Kad uzdevums būs galā, jūs uzreiz nosūtīs atpakaļ uz I Šeolu. Ja viens no jums mēģinās kādam atklāt I Šeolas atrašanās vietu, jūs nošaus. Ja viens no jums mēģinās nodibināt kontaktu ar apkārtējiem vai kādu no sindikāta locekļiem, jūs nošaus. Ja viens no jums mēģinās kaut ko nodarīt jūsu uzraugam vai kādam kārtībniekam, jūs nošaus. Vai es izteicos skaidri?
Nūja, viņš bija nolāpīti skaidri pateicis: lai ko mēs ari darītu, mūs nošaus. Mēs saprotam, es teicu.
Bet kārtībnieks vēl nebija pabeidzis. Viņš no savas jostas izņēma sudrabainu tūbiņu un pāri lateksa cimdu. Tikai ne vēl vienu adatu! Tu pirmā. Viņš saķēra mani aiz delma.
- Atver muti.
- Ko?
- Atver. Savu. Muti.
Gribēju paskatīties uz Aizbildni, bet no refaīta klusēšanas nopratu, ka viņam pret šo procedūru nekas nav iebilstams. Ātrāk nekā paguvu paklausīt, kruķis ar varu atvēra man muti. Gribējās tam izdzimtenim iekost. Viņš bīdīja plastmasas uzgali man pār lūpām, pārklājot tās ar kādu aukstu, rūgtu vielu.
- Aizver.
Man nebija citas izvēles; es aizvēru muti. Kad mēģināju lūpas atkal pavērt, izrādījās, ka to nespēju. Iepletu acis. Nolādēts!