- Tā ir tikai dermāla saistviela. Kruķis pievilka sev klāt Kārlu. Pēc divām trim stundām tā izšķīdīs. Mēs negrasāmies riskēt jūs no sindikāta cits citu pazīstat.
- Bet es ne… Karls iesāka.
- Aizveries!
Un beidzot Karls patiešām bija spiests aizvērties.
- XIX-49-30 nav aizlīmēta. Pavēles dos viņa, kruķis rīkoja. Visādi citādi turieties pie mērķa!
Es grūdu mēli pret lūpām, bet labāk nekļuva nenieka. Tas kruķis gan laikam ir varen priecīgs, ka guvis pārsvaru pār bijušajiem sindikāta locekļiem.
Aizzīmogojis mums mutes, vīrietis militāri sveicināja Aizbildni un tad atgriezās skarbajā, pelēkajā ēkā, no kuras bija iznācis. Uz tās bija plāksne ar uzrakstu SAIONAS CITADELE LONDONA NSD KOMANDPUNKTS I IECIRKŅA 4. SEKTORS un karte, kurā bija attēlots sektors, par kuru šis komandpunkts atbildēja. Redzēju, ka ir atzīmēts kāds iepirkšanās centrs Koventgārdenā, zem kura rosīgi darbojās melnais tirgus. Ja vien es varētu tur nokļūt! Varbūt es to vēl varēju.
Karls nervozi norija siekalas. Tādas plāksnes mēs bijām redzējuši gadiem ilgi, tomēr tās vienalga biedēja. Paskatījos uz Aizbildni. Situla ar saviem cilvēkiem tuvosies laukumam no rietumu puses, viņš teica. Vai esat gatavi?
Nezinu, kādu atbildi viņš gaidīja. Karls pamāja ar galvu. Aizbildnis iebāza roku jakā un izvilka divas maskas.
- Ņemiet, viņš mudināja, pasniegdams tās mums. Maskas noslēps jūsu identitāti.
Tās nebija parastas maskas. Tām bija neizteiksmīgi, vienmuļi vaibsti ar nelieliem caurumiem acīm un spraugām zem deguna. Uzmaucu savējo, un tā saplūda ar manu ādu. Uz tādu kā es neatskatītos neviens Saionas pilsonis, bet ari banda mani neatpazītu, un es pati ar aizzīmogotām lūpām nespēšu saukt palīgā.
Tas bija tik gudri.
Aizbildnis mirkli mani uzlūkoja un uzmauca savu masku. Viņa acu dobumos kvēloja savāda gaisma. Pirmo reizi priecājos, ka cīnos viņa pusē.
Mēs devāmies uz Nelsona kolonnu. Tā, tāpat kā kolonna Sevendaialsā, Piemineklis un vairums citu kolonnu atkarībā no drošības situācijas krāsojās vai nu sarkana, vai zaļa. Pašlaik tā bija zaļa un arī strūklaka svaidīja zaļas šļakatas. Turpat tuvumā patrulēja vienādos attālumos izvietoti kruķi; droši vien viņiem bija dots rīkojums mūs vajadzības gadījumā atbalstīt. Kad gājām garām, sargi mums uzmeta piesardzīgus skatienus, bet neviens nepakustējās. Visi bija bruņoti ar M4 karabīnēm. NSD nekad neizpauda, kāds ir viņu patiesais uzdevums pilsētā, taču visi zināja, ka viņi ir kas vairāk nekā kārtībnieki. Tiem naktī nevarēja tā vienkārši pieiet klāt un par kaut ko pasūdzēties tā kā SSD kārtībniekiem. Viņus uzrunāja tikai spiedīgas vajadzības dēļ vai arī nekad, ja biji reģis. Pat nereģiem nepatika tiem tuvoties. Šie sargi galu galā bija pretdabiskie.
Karls visu laiku lieca kabatās sabāztos pirkstus. Kā lai es izķepurojos no šīs situācijas, nenogalinot nevienu no savas bandas? Kaut kā taču noteikti varu viņiem parādīt, kas es tāda esmu. Man viņi jābrīdina citādi viņi pievienosies man soda kolonijā. Nedrīkstēju pieļaut, ka viņi nonāk Naširas nagos.
Trafalgara laukums bija mākslīgi izgaismots, tomēr te bija pietiekami tumšs, lai mūsu klātbūtne nebūtu uzkrītoša. Situla, Amēlija un Deivids tuvojās no otras puses. Visi trīs nozuda aiz vienas no četrām bronzas lauvu statujām, kas sargāja Nelsona kolonnu. Aizbildnis noliecās manu acu augstumā.
- Kārtere drīz būs klāt, viņš klusinātā balsī sacīja. Mums jāpaciešas, līdz viņa sazināsies ar Zīmogu. Nekādā gadījumā nepieļaujiet, ka jūs noķer. Karls pamāja. Kad viss būs tīrs, NSD mūs pavadīs atpakaļ uz mašīnu. Ja Zīmogi atstās I Iecirkni, jums jāpārtrauc vajāšana.
Es sāku svīst. Sevendaialsa atradās I Iecirkni. Ja banda mēģinās nokļūt atpakaļ izejas punktā, viņus tur sagūstīs kā zvērus alā.
Vēl divas minūtes, un Bigbens sitīs apaļu stundu. Aizbildnis aizsūtīja Kārlu apsēsties uz kolonnas pakāpieniem kā mierinātājs puisis bija visneuzkrītošākais. Kad Karls bija iekārtojies, Arktūrs mani aizveda gar strūklaku pie viena no statujas cokoliem. To bija septiņi pa vienam katram no cilvēkiem, kas bija veicinājuši Saionas nodibināšanu un ilgtspēju: Palmerstons, Selsberijs, Eskvits, Makdonalds, Zetlers, Meifīlds un Vīvers. Septītais cokols allaž atveidoja tobrīd valdošo inkvizitoru līdz ar viņa vai viņas moto.
Aizbildnis nostājās aiz statujas un pētīja manu maskēto seju. Piedod, viņš sacīja. Nezināju, ka tevi apklusinās.
Es nekādi neizrādīju, ka būtu viņu dzirdējusi. Man bija jākoncentrējas, lai elpotu caur degunu.
- Vēl neskaties. Kārtere, kā plānots, gaida kolonnas pakājē.
Man negribējās to darīt. Man gribējās, lai Antuanete pazūd no šejienes. Man gribējās ielauzties viņas sapņavā, lai piespiestu viņu bēgt.
Un tad es viņus sajutu.
Tie bija viņi, par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņi tuvojās no dažādām pusēm. Džekss acīmredzot bija mobilizējis visu bandu visus sešus atlikušos Zīmogus. Vai viņš manu auru atpazīs uzreiz vai arī pieņems, ka tuvējā apkaimē atrodas tāda iespēja gan bija pavisam niecīga vēl kāda sapņu staigātāja?
- Es jūtu mediju, Aizbildnis sacīja. Un čukstētāju.
Elīza un Nadīne. Es paraudzījos uz Nelsona kolonnas pakāji. Jā tur tiešām bija Antuanete.
Viņai mugurā bija vīriešu mētelis un galvā melna cepure ar platām malām. Uz ausīm krita rudu, iesirmu matu skupsnas. To mazumiņu sejas, ko redzēju, vagoja televīzijas šovā nemanāmas grumbas. Viņas pirkstos vīdēja cigarešu tinamais, sagatavots, lai uztītu kaut kādu zālīti, šķiet, violeto asteri. Antuanetei nu gan bija iekšas! Neviens sabiedriskās vietās nesmēķēja ētera narkotikas.
Man no nervozitātes sametās šķērmi, jau iedomājoties vien par kauju ar Toniju Kārteri. Tajā raidījumā viņu pirms pareģojuma izteikšanas bieži sagrāba nevaldāma lēkme; šīs īpatnības dēļ reitingi šāvās gaisā kā traki. Varēju tikai iztēloties, kā viņa cīnīsies. Niks raidīja domu, ka viņa varētu būt orākuls, bet orākuli nekad tā nezaudēja savaldīšanos.
Pirmā nāca Nadīne. Viņa bija ģērbusies svītrainā, vaļīgi aizpogātā žaketē. Tajā, bez šaubām, bija paslēpti ieroči. Cits pēc cita parādījās arī pārējie, taču neviens neizrādīja, ka šeit kādu pazītu. Pamanījusi Niku, domāju, ka tūlīt izplūdīšu asarās, smieklos vai dziesmā. Draugs bija pamatīgi nomaskējies. Un tā tam arī jābūt, ņemot vērā viņa spožo karjeru Saionā. Nika matus sedza tumša parūka un cepure, bet acis slēpa tonētas brilles. Dažas pēdas atstatu savu spieķi klaudzināja Džekss. Aizbildnis man blakus klusēja. Kad viens no mērķiem pietuvojās Antuanetei, Arktūra acis pietumsa. Elīza bija izvēlēta kā pirmā. Viņai uz papēžiem mina Danī ar drūmi sakniebtām lūpām. Arī viņa bija maskējusies.
Ja tur būtu es, tad sākumā domās “piebikstītu” Antuanetei, lai pārbaudītu, vai gaiss ir tīrs, bet Elīzai tādu spēju nebija. Ēters muļķoja viņu, nevis otrādi. Viņa pacēla četrus labās rokas un trīs kreisās rokas pirkstus un izlaida tos cauri matiem, it kā pārbaudītu, tieši kur tie ir savēlušies pinkās. Antuanete saprata. Viņa panācās Elīzai pretī un sniedza roku. Elīza to saņēma.
Situla uzbruka pirmā. Ātrāk nekā es paguvu attapties, viņa jau bija uzklupusi Antuanetei un žņaudza to. Aizbildnis devās pie Zeka, bet Karls tajā pašā laikā ar netālu esošu garu meta Elīzai. Tas noteikti bija laukuma spēcīgākais gars Nelsons: Ellza sakņupa pie viena no lauvām un sagrāba krūtis, aizžņaugtā balsi iesaukdamās: Es nevaldu pār vējiem un laiku, es nevaldu pār sevi nāvē! Nākamā uz priekšu metās Amēlija, bet viņu pārtvēra sadusmotais Niks, kurš pagaidām bija pamanījis tikai Elīzas sāpes. Deivids saķērās ar Džeksu vai mēģināja saķerties ar Džeksu Danī atvēzējās ar dūri un belza; puisim no mutes izšļācās asiņu strūkla. Bija aizritējušas mazāk nekā desmit sekundes, taču es biju palikusi vienīgā, kura vēl nebija iesaistījusies cīņā.