Man pret to nebija nekādu iebildumu. Džeksonam gan bija.
Viņš mani ieraudzīja uzreiz; es biju vēl viena ienaidniece maskā. Viņš savērpa spietā sešus garus un meta tos manā virzienā. Man bija jākustas, un ātri Trafalgara laukuma gari bija nopietns apdraudējums. Uzbrucēja virzienā raidīju fluksa šautriņu, taču nomērķēju krietni viņam virs galvas. Džekss vienalga pieliecās; spiets pajuka uz visām pusēm. Atšujies, es domāju. Neliec man tev uzbrukt!
Bet Džeksons nekad nepadevās. Viņš bija pārskaities līdz baltkvēlei. Mēs bijām sagandējuši viņa plānus. Džekss bruka man virsū, vicinādams spieķi. Mēģināju trāpīt ar kāju šim pa vēderu, lai atgrūstu nost, bet spēriens neizdevās pietiekami spēcīgs. Džeksons saķēra manu potīti un salieca roku, apmetot mani otrādi. Sāpes. Kusties, kusties!
Tas nebija gana ātri. Džeksa zābaka purngals ar dzelzs apkalumu ietriecās man sānā, nometot uz muguras zemē. Viņa celis iespiedās man krūtīs. Dūre atvēzējās tik ātri, ka kustība izplūda, un kaut kas iecirtās manas sejas neaizsargātajā daļā. Kastete. Vēlreiz ribās. Kaut kas nokrakšķēja;
skaņu pavadīja sāpes. Un vēlreiz. Es pašāvu augšup roku, nobloķējot ceturto bliezienu. Džeksona acis asinskāri kvēloja. Viņš mani nogalinās.
Man nebija izvēles. Mans augums bija sasaistīts, un es liku lietā savu garu.
To Džekss negaidīja. Viņš nekoncentrējās uz manu auru. No belziena pa sapņavu Džeksons nokrita. Spieķis grabēdams novēlās zemē. Es uzķepurojos kājās. Sejā pulsēja sāpes, ribas plosīja graizes un labā acs nerādīja, kā pienākas. Satvēru savus ceļgalus un smagi vilku elpu caur degunu. Nemaz nezināju, ka Džeksons spēj būt tik brutāls.
Manu uzmanību piesaistīja kliedziens. Netālu no strūklakām Nadīne bija metusi pie malas cīniņu ar gariem un spieda Amēliju pie zemes. Izvilku jakā paslēpto šļirci, asiņainiem pirkstiem to atvēru un iegrūdu adatu sev plaukstas locītavā. Pēc dažām sekundēm sāpes pierima līdz sūrstoņai. Redze noskaidrojās, bet tas man netraucēja darboties. Ar kreiso aci es redzēju labi.
Man uz krūtīm lēkāja sarkans ieroča tēmēkļa punktiņš. Uz māju jumtiem laikam bija snaiperi.
Bija jābūt kādai izejai.
Jaunā spēku uzplūdā metos uz strūklakām, kur Amēlija bezpalīdzīgi ķepurojās uzbrucējas tvērienā. Man gan ļoti gribējās, lai Nadīne viņu uzveic, tomēr nespēju noskatīties, kā mirst vēl kāds. Es klupu viņai virsū un, satvērusi meiteni aiz vidukļa, kopā ar viņu iegāzos tieši strūklakā. Ūdens iekrāsojās sarkans drošības signāls bija mainījis krāsu. Nadīne iznira pussekundi pēc manis. Viņas zobi bija sakosti, uz kakla iezīmējās saspringti muskuļi. Es kāpos atpakaļ.
- Noņem to masku, kuce! viņa man uzbrēca.
Nomērķēju uz viņu savu fluksa pistoli.
Nadīne sāka mest lokus ap mani. Viņa pavēra mēteli un izņēma nazi. Ieroči viņai vienmēr bija patikuši labāk par gariem.
Es visā augumā jutu savus sirdspukstus līdz pašiem pirkstgaliem. Metot nazi, Nadīne tikai retu reizi netrāpīja mērķī, un manas bruņas aizsedza vien daļu ķermeņa; ja viņa trāpīs augstāk par krūtīm, es būšu pagalam. Tobrīd sadomāja uzrasties Deivids. Tajā pašā mirklī, kad Nadīne jau gatavojās mest savu nazi, viņa izšautā fluksa šautriņa trāpīja meitenei tieši starp lāpstiņām. Nadīnei acīs izsprāga asaras. Viņa sagrīļojās, klupa un gāzās pāri strūklakas malai. Deivids viņu izvilka no ūdens un saņēma meitenes galvu rokās. Mums bija piekodināts nenogalināt, bet viņš, šķiet, cīņas karstumā to bija aizmirsis. Cik tad svarīga varēja būt tāda šņācēja?
Es pat neapdomājos metu savu garu. Zeks man nemūžam nepiedos, ja ļaušu viņa māsai mirt. Laiks vienam žiglam lēcienam.
Aizgāju par tālu. Mirklī, kad atrados Deivida galvā, es atrāvu viņa rokas no Nadīnas; jau nākamajā sekundē biju atpakaļ savā ķermenī un metos viņam virsū. Ar visu svaru uzklupu Deividam, un abi novēlāmies zemē.
Man acīs viss satumsa. Nupat biju iemiesojusies Deividā. Tikai acumirkli bet biju pakustinājusi viņa roku.
Es beidzot biju iemiesojusies cilvēkā.
Deivids ar rokām saķēra galvu. Nebiju bijusi saudzīga. Uztrausos kājās, mirkšķinādama acis, lai tajās beigtu plaiksnīties baltas zvaigznītes. Antuanete un Situla bija nozudušas.
Atstājusi Nadīni blakus Deividam, es metos prom no strūklakas; manas drēbes bija izmirkušas līdz pēdējai vīlītei. Uzrāpos uz lauvas un pārlaidu skatienu visai šai ainai. Abas grupas bija izklīdušas pa visu laukumu. Zeks nebija nekāds cīnītājs un, redzot, ka uz viņa pusi dodas Aizbildnis, bija ar gudru ziņu pametis kuģi nolāpītie jūrnieku gari. Uzmaucis galvā laupītāja masku, viņš apmainījās sitieniem ar Amēliju. Aizbildnis tikmēr pievērsās Nikam, kurš bija apdullinājis Kārlu ar garu spietu. Viņus vērojot, man šķita, ka apstāsies sirds.
Mans uzraugs un mans labākais draugs. Baiļu pārņemta atkal nolēcu zemē. Man bija jāpalldz Nikam. Refalts varēja viņu nogalināt…
Tobrīd uzradās Elīza; viņa bija aizsvilusies. Man virsū no visām pusēm lidoja gari. Tie allaž nostājās mediju pusē. Manā sapņavā iebrāzās trīs franču jūrnieki. Es paklupu, apžilbusi no viņu atmiņām; apkārt krāca milzum augsti viļņi, rībēja musketes; uz “Ahilleja” klāja plosījās uguns, bija dzirdami kliedzieni, visapkārt valdīja haoss… Elīza mani pagrūda, un es nokritu. Pacēlu savas prāta barjeras, cenšoties padzīt iebrucējus.
Mirkli nespēju pasākt neko. Elīza mēģināja mani ar ceļiem piespiest pie zemes. Palieciet turpat, puiši!
Mana sapņava pārplūda. Tai cauri šāvās lielgabalu lodes. Tepat gar acīm krita degoši koka gabali. Elīzas rokas tuvojās, lai norautu man masku.
Nē, nē! Viņa nedrīkstēja mani ieraudzīt. NSD viņu nošaus. Ar milzīgu piepūli izgrūdu garus ārā un atmuguriski iespēru Elīzai, ar zābaku trāpot viņai pa zodu. Elīza iekliedzās. Manas iekšas žņaudza vainas apziņa. Es apcirtos otrādi īstajā brīdī, lai mana fluksa pistole sadurtos ar Džeksa spieķi.
- Paskat, paskat! Sapņu staigātāja uniformā, viņš klusi teica. Kur viņi tevi atrada? Kur tu slēpies? Viņš pieliecās man klāt, ar acīm ieurbdamies maskas acu caurumos. Tu taču nevarētu būt mana Peidža. Spieķis spieda manu roku atpakaļ. Mani muskuļi saspringa. Kas tad tu esi?
Iekams es paguvu kaut ko izdarīt, Džeksu svieda atpakaļ milzīgs spiets lielāks par visiem, kādus spētu savērpt cilvēks. Aizbildnis. Piecēlos kājās un sniedzos pēc ieroča, bet Džekss akli atvēzējās ar spieķi. Instinkts lika man paraut galvu pa kreisi. Par lēnu. Auss nosvila kā applaucēta: ass, precīzi tēmēts sāpju karstums. Nazis. Satvēru pistoli, bet Džeksa otrais belziens izsita to man no rokām. Spieķī paslēptais asmens trāpīja man pa roku, pārgriežot jaku un dziļi iegrimstot miesā. Man rīklē uzmutuļoja mēms kliedziens. Roku sagrāba sāpes.
- Uz priekšu, staigātāja, liec lietā savu garu! Džekss smiedamies notēmēja uz mani ar spieķi. Izmanto sāpes! Aizmirsti brūces!
Amēlija meta Džeksam virsū vēl vienu spietu. Es biju viņu izglābusi; tagad viņa glāba mani. Niks devās pretuzbrukumā, un Amēlija sakņupa aiz lauvas. Zeks nekustīgi gulēja zemē. Tikai neesi miris, es domāju. Nepieļauj, ka viņi tevi uzveic!
Pazibēja rudi mati. Antuanete bija atgriezusies. Vējš bija nopūtis viņas cepuri, un kāds tur brīnums sieviete bija tādā kā cīņas transā. Acis raudzījās neprātīgi, nāsis bija plaši ieplestas, un gars dega spožās liesmās. Tas smējās par zilajām citadeles ielu laternām, kas bija paredzētas satraukta prāta nomierināšanai. Dūres, kājas un gari vēlās virsū Situlai tik blīvā kamolā, ka pat nazi nekur nevarētu iespraust. Situla svieda pretī rēgu. Antuanete veikli izvairījās.