Un tad viņa bez jebkāda brīdinājuma metās prom. Aizbildnis pamanīja, ka cilvēki kliegdami griež viņai ceļu.
- Apturiet viņu! Arktūrs uzkliedza.
Uzkliedza man. Es metos pakaļ Antuanetei. Tā bija mana izdevība.
Kārtībnieks, ieraudzījis manu uniformu, palaida mani garām, bet aizturēja nereģu sievieti. Kāds mēģināja satvert mani aiz jakas čukstētājs -, bet es joņoju pārāk ātri, un viņš palaida apģērba gabalu vaļā. Mans prāts bija kā tīras gaismas šautra. Antuanete brāzās tieši uz Vestminsteras Arhontu mītnes pusi. Sieviete bija galīgi ķerta, ja joza tajā virzienā, bet viņas motīvi mani neinteresēja viņa man bija devusi nenovērtējamu iespēju. Pretī arhontiem atradās metrostacija. Tajā allaž čumēja un ņudzēja ne tikai zemsargi, bet ari parasti braucēji. Ja noņemšu masku un novilkšu jaku, tad varēšu izlavīties cauri barjerām un nozust pūlī. Ārpusē esošie pīlāri mani pasargās no NSD, un man vajadzēs tikai pabraukt vienu pieturu, lai nokļūtu Grīnpārkā. No turienes varēšu tikt uz Sevendaialsu. Ja neizdosies, skriešu uz Temzu. Es pratu peldēt. Es darītu visu, kas jādara, lai tikai aizbēgtu.
Es to varēju. Es to varēju.
Kājas nesa mani uz priekšu. Roku plosīja sāpes, bet es nedrīkstēju apstāties. Šķita, ka Antuanetes transs viņai piešķir ātrumu. Neviens cilvēks nespētu tā skriet, ja viņu nevadītu gari. Manevrēju starp ļaužu bariem un mašīnām, mēģinot noturēt garus zināmā atstatumā.
Priekšā Antuanetei nobremzēja taksometrs. Viņa un Situla metās tam garām katra pa savu pusi un iebrāzās taisni kājāmgājēju pūlī. Es izvēlējos taisnāko ceļu: skrēju uz priekšu, uzlēcu uz mašīnas motora pārsega, atspēros pret jumtu un otrā pusē nošļūcu lejā. Antuanete vienā mirklī jau bija pūļa otrā pusē. Situla dažu sekunžu skrējiena attālumā cīnījās ar šķēršļiem cilvēku veidolā. Tie kliedza. Viens gāja bojā. Es nedrīkstēju apstāties. Ja kaut mirkli mitēšos skriet, Antuanete un Situla vairs nebūs aizsniedzamas. Beidzot, kad man jau šķita, ka tūlīt plīsīs plaušas, mēs sasniedzām Vaitholas galu.
Saskaņā ar karti šeit bija citadeles centrs. I Iecirknis, 1. sektors. Reģi no šī sektora vairījās kā no mēra. Es palūkojos augšup uz Vestminsteras Arhontu mītni; man no pirkstiem pilēja asinis. Pulksteņa ciparnīca kvēloja sarkana un rādītāji un cipari izskatījās melni. Te dancoja Frenka Vīvera raustāmās lelles. Ja es neatrastos tik bīstamā situācijā, labprāt būtu uzķēpājusi uz sienas kādu atbilstošu grafīti.
Metos uz Stārču. Situla skrēja tieši man priekšā. Nonākusi pie tilta, Antuanete pagriezās pret savu ienaidnieci. Sievietes āda šķita nostiepta pār kauliem kā plāna krāsas kārtiņa, cieši savilktās lūpas bija baltas.
- Tu esi ielenkta, orākul! Situla spēra soli viņai tuvāk.
- Padodies!
- Nesauc mani par “orākulu”, tu neradījum! Antuanete pacēla roku. Paliec, kur esi, un paskaties, kas es esmu!
Gaiss kļuva ledains.
Situla par draudiem nelikās ne zinis; viņai nebija, ko bīties no tādas niecības kā cilvēks. Viņa tuvojās Antuanetei. Iekams Situla bija ko pasākusi, kaut kas pacēla viņu gaisā un meta atpakaļ, gandrīz nosviežot no tilta. Es iztrūkos. Gars. Lauzējs. Ietiecos ēterā, mēģinādama to atpazīt. Tas bija kāds sargeņģelis ļoti vecs un ļoti spēcīgs.
Erceņģelis. Tāds eņģelis, kas paliek pie vienas ģimenes vairākās paaudzēs pat tad, kad tas cilvēks, kuru viņš izglābis, jau ir miris. Bija zināms, ka šādus eņģeļus ir ārkārtīgi grūti izsaukt. Ja noskaitīja atvadu vārdus, tas pazuda tikai uz īsu brīdi.
Situla uzslējās atpakaļ kājās. Paliec mierā! Viņa spēra vēl soli. Ļauj mums izpētīt, kas tu esi.
Viņa pasniedzās pēc kāda garāmslīdoša gara, tad pēc vēl un vēl viena, līdz bija visus savērpusi trīsuļojošā spietā. Antuanetes roka palika izstiepta, bet seja sašķobījās, kad Situla sāka no viņas baroties. Antuanetes acis ieguva šaušalīgu, gandrīz sarkanu cinobra toni. Vienu mirkli man šķita, ka viņa kritīs. Sievietes kreisajā acī sanesās un pār vaigu noritēja asins lāse. Tad viņa novēzēja roku uz Situlas pusi, un erceņģelis metās tai virsū. Spiets devās tam pretī. Brīdī, kad pavērās ēters, es metos skriet.
Vairums kruķu bija redzīgi. Garu sadursme novērsīs viņu uzmanību. Mani viņi neredzēs. Mani nedrīkstēja ieraudzīt. Man bija jātiek atpakaļ uz Sevendaialsu. Es joņoju uz 1-1A staciju.
Tilts zem maniem zābakiem vibrēja no enerģijas. Es neapstājos. Otrā ielas pusē pamanīju zīmi virs stacijas. Nometu jaku un bruņuvesti. Tā varēšu paskriet ātrāk un, kad dabūšu nost to sasodīto masku, vairs neizskatīšos pēc sarkanā mundiera. Būšu tikai meitene sarkanā blūzē. Es nopētīju tuvējās ēkas, vai tur būtu, kur atbalstīt kājas. Ja neiekļūšu stacijā, būs jākāpj. Ja vien tikšu uz jumta, būšu drošībā.
Tad es apjautu vēl kaut ko.
Sāpes.
Es neapstājos, bet piepeši man kļuva grūtāk skriet. Ievainojums nevarēja būt ļauns. Erceņģelis man nebija bijis ne tuvumā. Tam rūpēja Situla drauds. Laikam biju sastiepusi muskuli.
Nākamajā mirklī man zem krūškurvja izplūda lipīgs siltums. Kad palūkojos lejup, sarkanais krekls jau krāsojās citādā sarkanā tonī un virs guma rēgojās apaļš caurumiņš.
Mani bija sašāvuši. Uz mani šāva tāpat, kā bija šāvuši uz īru studentiem.
Bija jāskrien tālāk. Es joņoju uz priekšu, mērķēdama uz ielu, kur no Embenkmenta puses joprojām plūda dzīva satiksme. Saņemies, Peidža, saņemies! Bēdz! Niks mani salāpīs. Bija tikai jātiek līdz Sevendaialsai. Nu jau redzēju staciju. Atskanēja vēl viens šāviens, bet šāvējs netrāpīja. Man bija jātiek tik tālu, lai lodes mani vairs nevarētu aizsniegt. Spiedu sevi turpināt kustēties, taču sāpes pieņēmās spēkā, un es nespēju balstīties uz visas ķermeņa labās puses. Mans grīļīgais skrējiens pārgāja klibošanā. Pie stacijas bija pīlāri. Ja tikai tikšu līdz tiem, tad apturēšu asiņošanu un nozudīšu.
Patvēros aiz autobusa, izmantojot to kā aizsegu, un ieniru aiz pirmā pīlāra ielas otrā pusē. Locekļus pameta pēdējie spēki. Mēģināju doties tālāk, bet virs guma eksplodēja asas sāpes. Man saļima ceļi.
Nāve piezagās brīnumātri. It kā būtu mani gaidījusi jau gadiem. Fiziskā pasaule ietinās maigā dūmakā. Gar acīm aizņirbēja gaismas. Cīņas troksnis joprojām dārdēja tepat tuvumā, bet tas bija ēterā, nevis uz ielas.
Te nu bija sapņu staigātāja!
Man nebija daudz laika. Mani atkal varēja sašaut. Ierāvos aiz viena no pīlāriem, kur nebiju saskatāma no stacijas ieejas tur cilvēki, kas steidzās savās gaitās, mēģināja noskaidrot jezgas cēloni. Es sakņupu pie sienas. No brūcītes plūda asinis. Drebošām rokām spiedu to ciet. Manas lūpas saspringa, cīnoties ar līmi.
Es netikšu uz Sevendaialsu. Pat ja izdosies ielēkt vilcienā. Otrā galā mani arestētu. Asinis man uz rokām nepaliktu nepamanītas.
Vismaz nebiju nomirusi I Šeolā. To es nespētu pārciest. Šeit Našira nespēja mani aizsniegt.
Piepeši man blakus kāds bija; viņš sagrāba manu delmu. Vispirms sajutu viņa smaržu. Kampars.
Niks.
Draugs mani nepazina. Viņš to nevarēja. Niks pagrūda manu zodu augšup un piespieda man pie kakla savu spalvu nazīti. Nolādētā nodevēja!