Nik. Ievainojums svila kā ugunī. Mana piedurkne bija pievilgusi asinīm.
- Paskatīsimies uz tavu seju, Niks teica. Nu viņa balss skanēja klusāk, kā nožēlojot. Tu visādā ziņā esi reģe. Lēcēja. Varbūt to atcerēsies, kad pēdējo reizi redzēsi gaismu.
Viņš nolobīja masku man no sejas. Mani ieraugot, Nikā kaut kas salūza. Peidža… viņš izmocīja. Peidža, ak nē… forlat mig [14] … Drauga plaukstas piekļāvās man pie krūškurvja, mēģinot apturēt asinis. Man žēl, man ļoti, ļoti žēl, es domāju… Džeksons lūdza… Nu protams! Džeksons bija gribējis sagūstīt sapņu staigātāju. Mani bija sašāvis Niks, nevis kāds no saioniešiem. Ko viņi tev ir nodarījuši? Viņam drebēja balss. Redzot Nika izmisumu, man lūza sirds. Viss būs labi, es apsolu! Peidža, paskaties uz mani. Skaties uz mani!
Man bija grūti vispār uz kaut ko skatīties. Plaksti bija tik smagi. Pacēlu pirkstus viņam pie krekla. Niks piekļāva manu galvu sev pie krūtīm. Viss ir labi, mīlulīt. Kur tevi aizveda?
Es papurināju galvu. Niks glāstīja manus sviedros izmirkušos matus. Tas bija nomierinoši. Man gribējās palikt te. Es negribēju, ka mani ved atpakaļ uz to tur vietu.
- Peidža, neuzdrošinies aizvērt acis! Pasaki man, kur tie izdzimteņi tevi aizveda!
Vēlreiz papurināju galvu. To es viņam nekādi nevarēju pateikt; tam man bija vajadzīga balss.
- Saņemies, sotnos! Tev man jāizstāsta, kur tas ir. Lai es tevi atkal varētu atrast tāpat kā iepriekšējā reizē. Vai atceries?
Man bija viņam jāpasaka. Viņam bija jāzina. Nevarēju nomirt, nepateikusi Nikam, kur tas atrodas. Man bija jāglābj pārējie citi reģi zudušajā pilsētā. Bet nu es pamanīju siluetu kāda cilvēka apveidu. Nē, tas nebija cilvēks.
Tas bija refaīts.
Mani pirksti bija asiņaini. Es pasniedzos pie sienas un uzvilku pirmos trīs burtus. Niks paskatījās.
- Oksforda, viņš saprata. Tevi aizveda uz Oksfordu?
Roka atkrita atpakaļ. Vīrietis bez sejas tumsā sakustējās.
Niks pacēla galvu.
- Nē. Viņa muskuļi saspringa. Es tevi ņemšu sev līdzi, viņš sacīja un sāka celt mani rokās. Neļaušu viņiem tevi atkal turp aizvest.
Niks izvilka no jakas pistoli. Es apliku roku viņam ap kaklu. Man gribējās, lai viņš mēģinātu un bēgtu, lai viņš mani izglābtu no vēl viena magoņu lauka… bet, ja to ļaušu, viņš mirs. Mēs abi mirsim. Ēna izsekos mūs līdz Sevendaialsai. Es raustīju Nika kreklu un purināju galvu, bet viņš mani nesaprata. Pār mūsu ceļu pārkrita ēna. Niks satvēra ieroci ciešāk; viņa pirkstu kauliņi kļuva balti, un viņš nospieda gaili.
Vienreiz, divreiz. Es aizzīmogotām lūpām iekliedzos. Nik, bēdz! Viņš nedzirdēja, viņš nezināja. Šaujamais izkrita viņam no rokām, un seja nobālēja. Drauga kaklu satvēra milzīga, cimdota roka. Pēdējiem spēkiem mēģināju pagrūst to prom.
- Viņa nāks ar mani. Tas bija Aizbildnis, un viņš izskatījās dēmonisks. Bēdz, orākul!
Es vairs nespēju noturēties pie dzīvības. Ausīs dunēja Nika sirds, viņa pirksti sakļāvās man uz muguras. Gaisma izdzisa. Nāve bija klāt.
22.TRĪSKĀRŠA muļķe
Laiks pārvērtās mirkļu virknēs, kur brīžiem pazibēja tukšums. Dažreiz atplaiksnlja gaismas. Citreiz bija dzirdamas balsis. Bija tāda sajūta, it kā es kādu laiku atrastos mašīnā; jutu tādu kā šūpošanos.
Atjēdzos, ka man kāds pārgriež kreklu. Mēģināju uzmācīgās rokas atgrūst, taču mans ķermenis dumpojās. Es pazinu medikamentu blīvo miglu. Nākamreiz atžirbu, pacelta uz kreisā sāna Aizbildņa gultā. Mani mati bija slapji. Jutos tā, it kā man būtu salauzītas visas maliņas.
- Peidža?
Balss skanēja kā zem ūdens. Es izdvesu vāru skaņu pa pusei šņukstu, pa pusei gārdzienu. Krūtis dega ugunī. Un roka tāpat. Nik! Es sāku akli taustīties.
- Maikl, ātri! Kāda roka saķēra manējo. Turies, Peidža!
Laikam atkal zaudēju samaņu. Pamodusies sev šķitu
smaga, vilnaina un bezveidīga kā pēlis. Labā roka bija gandrīz nejutīga. Elpot bija sāpīgi, bet es varēju atvērt muti. Krūtis smagi cilājās.
Atbalstījos uz elkoņa, apveļoties uz kreisā sāna, un pārlaidu mēli pār zobiem. Viss bija savās vietās.
Aizbildnis sēdēja savā krēslā un skatījās uz gramofonu. Man gribējās sašķaidīt to kasti. Šīm balsīm nebija nekādu tiesību izklausīties tik moži. Pamanījis, ka kustos, refaīts piecēlās kājās.
- Peidža.
Viņu ieraugot, sirds man krūtīs sāka smagi sisties. Atspiedos pret galvgali, atceroties viņa briesmīgās acis tumsā. Vai jūs viņu nogalinājāt? Noslaucīju no augšlūpas sviedrus.
- Vai jūs… vai jūs nogalinājāt to orākulu?
- Nē. Viņš vēl ir dzīvs.
Aizbildnis lēnām, vērojot manu seju, palīdzēja man apsēsties. Kustoties es sajutu katetru vēnā. Es īsti labi neredzu. Mana balss čerkstēja, bet vismaz varēju parunāt.
- Tev ir periorbitālā hematoma.
- Kas?
- Melnā acs.
Pārlaidu pirkstus pār maigo ādu virs vaigukaula. Džekss mani tiešām bija pamatīgi apstrādājis. Visa labā sejas puse bija pietūkusi.
- Tātad, es bildu, mēs esam atpakaļ.
- Tu mēģināji aizbēgt.
- Protams, es mēģināju aizbēgt. Nespēju apspiest rūgtumu balsī. Jums šķiet, ka es gribu nomirt šeit un mūžīgi mūžos pavadīt Naširu? Aizbildnis tikai raudzījās uz mani. Kaklā brieda kamols. Kāpēc jūs man neļāvāt iet mājās?
Viņa acīs lēnām dzisa vāri zaļgana gaisma. Laikam viņš bija barojies no Elīzas. Tam ir iemesls, viņš sacīja.
- Atruna.
Viņš ilgi klusēja. Un, kad ierunājās, neko neminēja par to, kāpēc ir mani atvilcis atpakaļ uz šo ateju. Tev ir iespaidīga ievainojumu kolekcija. Viņš atbalstīja mani spilvenos. Džeksons Hols ir daudz nežēlīgāks, nekā bijām paredzējuši.
- Lūdzu, pilnu sarakstu!
- Melnā acs, divas lauztas ribas, plīsusi lūpa, plēsta auss, zilumi, griezta brūce labajā rokā, šauta brūce torsā. Man šķiet neticami, ka pēc pirmajiem ievainojumiem vēl spēji aizskriet līdz tiltam.
- To darīja adrenalīns. Fokusēju skatienu uz viņa seju.
- Vai esat ievainots?
- Skramba vien.
- Tad jau par boksa maisu izmantoja tikai mani.
- Tu cīnījies ar vairākiem ārkārtīgi spēcīgiem gaišreģiem un izdzīvoji, Peidža. Nav jākaunas par to, ka esi stipra.
Bija gan jākaunas. Mani uzveica Elīza, sašāva Niks un piekāva Džekss. Par stipru mani nevarēja dēvēt. Aizbildnis pielika man pie lūpām ūdens glāzi. Es negribīgi iemalkoju. Vai Našira zina, ka mēģināju bēgt?
- 0 jā!
- Ko viņa ar mani darīs?
- Tava sarkanā tunika ir anulēta. Aizbildnis nolika glāzi uz naktsgaldiņa. Tagad tu esi dzeltenais mundieris.
Gļēvuļu krāsa. Man izdevās izspiest asu smiekliņu, bet no tā iesāpējās ribas. Man ir gluži vienalga, kādā tunikā viņa mani bāž. Našira grib mani nogalināt ar vai bez sarkanā mundiera. Man drebēja pleci. Vienkārši vediet mani pie viņas! Nodariet vienreiz to lietu.
- Tu esi nogurusi un ievainota, Peidža. Varbūt, kad atspirgsi, viss nerādīsies tik drūmās krāsās.
- Kad tas būs?
- Rīt, ja vēlēsies, tu drīkstēsi izkāpt no gultas.
Es saraucu pieri, bet aprāvos, kad sejā iesmeldzās visi muskuļi. Rīt?
- Pirms aizbraukšanas no Londonas es palūdzu šoferi paņemt no SciSORS ēkas saimorfiju un zāles pret iekaisumu. Pēc divām dienām tu būsi pilnībā atlabusi.