Saimorfijs. Tās zāles bija pasakaini dārgas. Vai jūs SciSORS satikāt manu tēvu?
- Es pats negāju iekšā ēkā. Par mūsu eksistenci zina tikai saujiņa Arhontu politiķu.
Viņš pievērsās katetram manā rokā. Ar allaž ādas cimdos tērptajiem pirkstiem Aizbildnis pārbaudīja, vai tas vēl turas.
- Kāpēc jūs valkājat tos cimdus? Manī iekvēlojās dusmu dzirksts. Vai cilvēki ir pārāk netīri, lai tiem pieskartos?
- Tāda ir Naširas pavēle.
Mani vaigi zem zilumiem pietvīka. Aizbildnis man ļoti nepatika, bet laikam taču bija pavadījis vairākas stundas, mani lāpot. Kas notika ar pārējiem? es apvaicājos.
- Viens un Divpadsmit ir sveiki un veseli. Situlu neitralizēja, bet viņa ir atkopusies. Viņš pieklusa. Trīsdesmit ir mirusi.
- Mirusi? Kā?
- Noslīkusi. Atradām viņu strūklakā.
Jaunā ziņa iesūcās manī, un man kļuva salti. Amēlija man nebija diez ko patikusi, taču viņa nebija pelnījusi nāvi. Interesanti, kurš no bandas to izdarīja. Un kas notika ar Kārteri?
- Viņa aizbēga. Iekams Kārteri paguva arestēt, viņu transportlīdzeklī aizveda no tilta.
Vismaz Kārtere aizmuka. Lai arī kādas būtu viņas spējas, es nevēlējos, lai Našira tās dabū. Un Zīmogi?
- Viņi aizbēga. Nekad neesmu redzējis Naširu tik pārskaitušos.
Mani pārņēma pilnīgs atvieglojums. Ar viņiem viss bija kārtībā. Banda ļoti labi pazina 1-4, visus sektora nostūrus un slēptuves; viņiem noteikti bija pavisam viegli nozust, pat ar ievainotajiem Nadīni un Zeķu. Visi sektora reģi bija Džeksa pakļautībā. Viņus noteikti aizveda Džeksa kurjeri. Es uzmetu skatienu Aizbildnim.
- Jūs mani izglābāt.
Vīrietis nopētīja manu seju. Jā.
- Ja jūs tam orākulam piedūrāt kaut pirkstu…
- Es viņam neko nenodarīju. Es viņu palaidu.
- Kāpēc?
- Jo zināju, ka viņš ir tavs draugs. Aizbildnis apsēdās uz gultas malas. Es zinu, Peidža. Zinu, ka tu esi trūkstošais Zīmogs. Tikai galīgs muļķis to nesaprastu.
Es nenovērsu skatienu. Vai jūs to pateiksiet Naširai?
Refaīts ilgi, ilgi manī raudzījās. Aizritēja visgarākās sekundes manā dzīvē.
- Nē, viņš atbildēja, taču Našira nav muļķe. Viņai jau sen ir aizdomas par tevi. Viņa noteikti zina.
Man no uztraukuma sažņaudzās iekšas. Aizbildnis piecēlās kājās un aizsoļoja pie kamīna.
- Ir radušies sarežģījumi. Viņš noraudzījās liesmās.
- Mēs ar tevi esam izglābuši viens otru no pirmās nāves. Mēs esam viens otram parādā pateicību, mūs saista dzīvības parāds. Tādiem parādiem ir sekas.
- Dzīvības parāds? Pārlapoju atmiņas, cīnoties ar pēdējām morfija paliekām. Kad tad es izglābu jūsu dzīvību?
- Tu to izglābi trīsreiz. Tu iztīrīji manas brūces tajā pirmajā naktī, un es ieguvu laiku, lai uzmeklētu palīdzību. Tu man devi savas asinis, neļaujot sasirgt ar pusdziņu. Un toreiz, kad Našira tevi uzaicināja pie sava galda, tu mani aizsargāji. Ja tu būtu teikusi patiesību, mani nonāvētu. Es esmu pastrādājis daudz miesas noziegumu, par kuriem pienākas nāvessods.
Es nezināju, ko nozīmē miesas noziegums, bet arī neko nejautāju. Un jūs nupat izglābāt dzīvību man.
- Es tavu dzīvību esmu izglābis vairākas reizes.
- Kad?
- Šo informāciju es labprātāk neizpaustu. Bet vari ticēt: tu man savu dzīvību esi parādā vairāk nekā trīs reizes. Tas nozīmē, ka mēs ar tevi vairs neesam tikai uzraugs un mācekle un neesam ari kungs un verdzene.
Es papurināju galvu. Ko?
Viņš uzlika roku uz kamīna dzegas, nolūkodamies uguni.
- Ēters mūsos ir atstājis savu zīmi. Tas ir pamanījis mūsu noslieci vienam otru sargāt, un tagad mēs esam nolemti sargāt viens otru mūžīgi. Mūs saista zelta saite.
Man gribējās smieties par šo nopietno toni, tomēr šķita, ka Aizbildnis nejoko. Refi nemēdza jokot. Zelta saite.
-Jā.
- Vai tai ir kāds sakars ar sudraba saiti?
- Protams. Tas man bija izkritis no prāta. Jā, droši vien ir kāda kopsakarība, taču sudraba saite ir personiska, unikāla katram indivīdam. Zelta saite rodas starp diviem gariem.
- Kas, pie velna, tā tāda ir?
- Es pats par to gandrīz neko nezinu. Aizbildnis ielēja sev glāzē kādas pudelītes tumšo saturu. Cik noprotu, zelta saite ir tāda kā septītā maņa, kas rodas, diviem gariem vienam otru vismaz trīsreiz paglābjot no pirmās nāves. Refaīts pacēla glāzi un iemalkoja. Mēs ar tevi tagad vienmēr viens otru apzināsimies. Es spēšu tevi atrast, lai ari kur pasaulē tu būtu. Caur ēteru. Viņš pieklusa. Vienmēr.
Aizritēja vien dažas sekundes, līdz es aptvēru viņa vārdu jēgu. Nē, izgrūdu. Nē, tad… tas nav iespējams. Viņš iemalkoja savu amarantu; es pacēlu balsi: Pierādiet! Pierādiet, ka tā “zelta saite” pastāv!
- Ja nu tu tā uzstāj. Aizbildnis nolika glāzi uz kamīna malas. Mirkli iztēlosimies, ka atkal esam Londonā. Ir nakts, un mēs atrodamies uz tilta. Taču šoreiz sašauts esmu es. Es saukšu tevi palīgā.
Nogaidīju. Tas ir vienkārši… es iesāku, bet uzreiz aprāvos, jo kaut ko sajutu. Tādu kā vieglu sanoņu kaulos pavisam vieglu vibrāciju. No tās man viscaur uzmetās zosāda. Prātā materializējās divi vārdi: tilts, palīgā.
- Tilts, palīgā, es vāri atkārtoju. Nē!
Tas nu bija par traku. Es pagriezos un raudzījos ugunī. Nu viņam bija pašam sava personiskā zvana aukla, ar kuru mani izsaukt. Šoks acumirklī pārvērtās dusmās. Man gribējās sašķaidīt viņa pudelītes, kraut šim pa ģīmi… darīt visu, tikai lai mūs nevienotu tāda saite. Es nemūžam netikšu no viņa vaļā, ja mani varēs izsekot ēterā.
Un tā bija mana vaina. Mana jo biju viņu izglābusi.
- Nezinu, kā vēl saite mūs abus iespaidos, Aizbildnis sacīja. Varbūt tu spēsi uzņemt spēku no manis.
- Es negribu jūsu spēku. Gribu tikai tikt vaļā no tās saites. To pārraut.
- Lai pārrautu ētera saites, ir vajadzīgs kas vairāk par vārdiem.
- Jūs zinājāt, kā mani pasaukt ar tās palīdzību. Mana balss trīsēja. Jūs noteikti zināt, kā to pārraut.
- Šī saite ir noslēpums, Peidža. Man nav ne jausmas.
- Jūs to izdarījāt ar nodomu! Man kļuva slikti, un es viņu atgrūdu. Jūs izglābāt man dzīvību, lai radītu šo saiti. Vai ne?
- Kā gan es būtu spējis ko tādu izdomāt, ja nekādi nevarēju zināt, vai tev kaut sapņos rādītos izglābt man dzīvību? Tu ienīsti refaītus. Kāpēc lai tu mēģinātu kādu no viņiem glābt?
Tas bija labs jautājums. Nevar gan teikt, ka man būtu vajāšanas mānija, es atcirtu.
Atslīgu spilvenos un paslēpu seju rokās. Aizbildnis atkal pienāca un apsēdās man blakus. Viņam pietika prāta man nepieskarties. Peidža, refaīts sacīja, tu no manis nebaidies. Man šķiet, ka tu mani ienīsti, bet no manis nebaidies. Tomēr tu baidies no šīs saites.
- Jūs esat refaīts.
- Un tāpēc tu mani tiesā. Par to, ka esmu Naširas saderinātais.
- Viņa ir asinskāra un ļauna. Bet jūs vienalga viņu izvēlējāties.
- Vai patiesi?
- Nu tad piekritāt.
- Sargasi savus partnerus izvēlas paši. Mums pārējiem tādu privilēģiju nav. Viņa balss pieklusa līdz ņurdienam.
- Ja gribi zināt es viņu ienīstu. Man derdzas katrs viņas elpas vilciens.
Es skatījos uz Aizbildni, vērtējot viņa seju. Vaibsti bija drūmi it kā nožēlā. Viņš uztvēra manu skatienu un nodūra acis.