- Skaidrs, es noteicu.
- Nekas tev nav skaidrs. Tu nekad neesi to sapratusi.
Aizbildnis novērsās. Es nogaidīju. Viņš nekūstlgi sēdēja,
un es pārtraucu klusumu:
- Es gribētu saprast.
- Nezinu, vai varu tev uzticēties. Gaisma viņa acīs apdzisa. Man šķiet, ka esi uzticama. Tu acīmredzami esi lojāla cilvēkiem, kas tev patiešām ir svarīgi. Būtu žēl, ja zelta saite vienotu mani ar būtni, kurai es nevaru uzticēties un kura neuzticas man.
Tātad Aizbildnis gribēja man uzticēties. Un lūdza mani uzticēties sev. Apmaiņa. Pamiers. Šobrīd es viņam varētu prasīt jebko pilnīgi jebko -, un viņš to izdarītu.
- Ielaidiet mani savā sapņavā, es sacīju.
Jāatzīst, viņš neizskatījās pārsteigts. Tu vēlies redzēt manu sapņavu.
- Nevis vienkārši redzēt, bet tajā iekļūt. Ja zināšu, kas ir jūsu prātā, tad varbūt spēšu jums uzticēties. Es jūs redzu. Un man gribējās ielūkoties refaīta sapņavā. Aiz daudzajām barjerām noteikti būs kaut kas redzēšanas vērts.
- Tur vajadzētu tādu pašu uzticēšanos no manas puses. Man būtu jātic, ka tu neko nenodarīsi manam saprātam.
- Tieši tā.
Šķiet, viņš to apdomāja. Nu labi, izskanēja lēmums.
- Tiešām?
- Jā, ja tu jūties tam pietiekami spēcīga. Aizbildnis pagriezās pret mani. Vai morfijs ietekmēs tavas spējas?
- Nē. Es uztrausos sēdus. Varbūt nodarīšu jums sāpes.
- Gan pacietīšos.
- Es ar savu sapņu staigāšanu esmu nogalinājusi.
- Zinu.
- Un kā tad jūs zināt, ka nenogalināšu jūs?
- To es nezinu. Man ir jāriskē.
Rūpīgi saglabāju neitrālu sejas izteiksmi. Šī bija mana izdevība viņu salauzt, sašķaidīt viņa sapņavu kā mušu uz sienas.
Tomēr es izjutu ziņkārību pat ko vairāk nekā tikai ziņkārību. Vēl nekad nebiju pa īstam redzējusi kāda cita sapņavu vien īsus zibšņus un ainiņas ēterā. Bet zaigojošais dārzs tajā taurenī kaut ko tādu es gribēju redzēt vēlreiz. Es gribēju būt iekšā. Un Aizbildnis man piedāvāja savu prātu.
Būs aizraujoši apskatīt sapņavu, kura ir veidojusies vairākus tūkstošus gadu. Un pēc pēkšņās atzīšanās par Naširu man gribējās uzzināt ko vairāk par refaīta pagātni. Man gribējās zināt, kāds Arktūrs Mezartlms izskatās iekšpusē.
- Labi, es sacīju.
Aizbildnis apsēdās man blakus. Viņa aura skāra manējo, satricinot manu sesto maņu.
Ielūkojos viņam acīs. Dzeltenas. Tik tuvu blakus redzēju, ka viņam nav kolobomu. Viņš taču nevarēja būt neredzīgs.
- Cik ilgi tu vari palikt? viņš jautāja.
Jautājums mani pārsteidza nesagatavotu. Ilgi ne, es atbildēju. Nu, ja nu vienīgi jums te būtu aizķēries kāds automātiskais skābeklis. Aizbildnis samiedza acis. Tā ir tāda kā skābekļa maska. Tā gādā par mākslīgo elpināšanu tad, kad mans ķermenis pārstāj elpot.
- Skaidrs. Un, ja tev ir tāda ierīce, tu vari “dreifēt” ilgāku laiku?
- Teorētiski. Nekad neesmu to mēģinājusi kāda sapņavā. Tikai ēterā.
- Kāpēc viņi spiež tevi to darīt?
Mums abiem bija skaidrs, kas tie ir par viņiem. Instinkts brīdināja neko neteikt, bet Aizbildnis zināja, ka strādāju pie Džeksona Hola. Jo tā sindikāts darbojas, es paskaidroju.
- Reģukungi par aizsardzību gaida samaksu.
Aizbildņa aura mainījās. Skaidrs. Viņš nolaida savas barjeras, atverot man vārtus. Esmu gatavs.
Magoņu lauks izskatījās kā izplūdusi glezna. Viss it kā kusa un virmoja morfija dēļ, kas bija manās asinis. Es bridu pa puķēm turp, kur bija ēters. Nonākusi līdz pēdējai robežai, izgrūdu rokas tai cauri un noskatījos, kā mana ķermeņa iluzorā forma acu priekšā izgaist. Sapņavā tu līdzinies sev tikai tad, ja sevi tieši tā ari uztver. Tajā pašā mirkli, kad pametu savu sapņavu, es ieņēmu savu gara veidolu. Plūstošu, amorfu. Biju mirdzums bez sejas.
Jau agrāk biju redzējusi Aizbildņa sapņavu no ārpuses, un tā vēl aizvien man uzdzina šermuļus. Tā izskatījās pēc melnas marmora bumbiņas, ko ētera klusajā tumsā tik tikko varēja samanīt. Man tuvojoties, sapņavas virsma ieviļņojās. Viņš atvēra visas bruņu kārtas, ko bija uzkrājis gadsimtu gaitā. Paslīdēju garām sienām iekšā viņa dziļāko dzīļu zonā. Šo vietu biju sasniegusi ari mūsu treniņos, bet tikai dažos asos izrāvienos. Nu varēju doties tālāk. Es slīdēju pa sarūkošo tumsu uz viņa prāta centru.
Man gar seju noplīvoja pelnu plēksnes. Kad uzdrošinājos spert kāju svešajā teritorijā, mana iztēlotā āda iekņudējās. Refalta prātā valdīja pilnīgs klusums. Parasti ārējie loki bija cilvēka baiļu un nožēlas radītu mirāžu un halucināciju pārpilni, bet te nebija nekā. Tikai klusums.
Aizbildnis mani gaidīja savā saules zonā ja vien to varēja dēvēt par saulainu; drīzāk tajā valdīja tāda kā mēnesgaisma. Viņu klāja rētas, un viņa ādai bija zudusi jebkāda krāsa. Tādu viņš sevi redzēja. Prātoju, kāda gan izskatos es pati. Tagad es biju Aizbildņa sapņavā un spēlēju pēc viņa noteikumiem. Redzēju, ka manas rokas izskatās tādas pašas, tikai mazliet vizošas. Mans jaunais sapņu veidols. Bet vai viņš redzēja manu īsto seju? Es varēju izskatīties jebkādi: padevīga, neprātīga, naiva, nežēlīga… Man nebija ne jausmas, ko viņš par mani domā, un to es nekad neuzzināšu. Sapņavās nav spoguļu. Es nekad neredzēšu to Peidžu, kādu viņš bija radījis.
Iznācu kailā smilšu laukumiņā. Nezinu, ko biju gaidījusi, bet ne jau ko tādu. Aizbildnis pielieca galvu.Laipni lūgta manā sapņavā! Piedod, ka te ir tik pieticīgi iekārtots, viņš sacīja, bezmērķīgi soļodams. Man reti kad ir viesi.
- Te nekā nav. Mana elpa aukstumā veidoja garaiņus.
- Pilnīgi nekā.
Tas nebija pārspīlējums.
- Savās sapņavās mēs jūtamies visdrošāk, refaīts atteica. Varbūt es visdrošāk jūtos tad, kad nedomāju ne par ko.
- Bet arī tumšajās daļās nekā nav.
Viņš neatbildēja. Es pagājos tālāk miglā.
- Man te nav, ko redzēt. Tas liek man domāt, ka jūsos nekā nav. Ne domu, ne sirdsapziņas. Ne baiļu. Pagriezos pret viņu. Vai visiem refaītiem ir tukšas sapņavas?
- Es neesmu sapņu staigātājs, Peidža. Varu tikai minēt, kā izskatās citu sapņavas.
- Kas jūs esat?
- Es spēju cilvēkiem likt nosapņot viņu pašu atmiņas. Varu saaust tās vienā, radīt ilūziju. Varu redzēt ēteru caur sapņavu lēcu un ar sapņu zālītes palīdzību.
- Oneiromants. Nespēju atraut no viņa ne acu. Jūs esat miegareģis.
Džekss vienmēr bija apgalvojis, ka tādiem ir jābūt. Oneiromantiem. Tos viņš bija nošķīris kā kategoriju pirms vairākiem gadiem, ilgi pēc pamfleta “Par lietderīgumu” iznākšanas, bet tā ari nevarēja atrast nevienu tādu gaišreģi, kas pierādītu viņa teoriju, gaišreģi, tādu, kas spētu iztirzāt sapņavu, izvēlēties atmiņas un sasaistīt tās secībā, ko nereģi dēvēja par sapņiem. Jūs man likāt sapņot. Dziļi ievilku elpu. Es kavējos atmiņās jau kopš ierašanās šeit. Kā es kļuvu par sapņu staigātāju, kā Džeksons mani atrada. Tas bijāt jūs. Jūs mani piespiedāt to sapņot. Tā jūs uzzinājāt, vai ne?
Aizbildnis uztvēra manu skatienu.
- Tā bija trešā tablete, viņš sacīja. Tajā bija zālīte, ko sauc par salviju, tā lika tev nosapņot atmiņas. Salvija man palīdz pieskarties ēteram. Mana nūma tavās asinīs. Pēc vairākām tabletēm es pēc patikas varēju piekļūt tavām atmiņām.
- Jūs mani sazāļojāt… es tik tikko spēju izdabūt vārdus pār lūpām, …lai iekļūtu manā prātā.