-Jā. Tāpat kā tu vēroji sapņavas Džeksona Hola uzdevumā.
- Tas bija citādi. Es nesēdēju tāpat vien pie kamīna un neskatījos atmiņas tā, it kā… it kā tās būtu kaut kāda filma. Es lēni atkāpos no viņa. Tās atmiņas ir manējās. Tās ir privātas. Jūs apskatījāt pat… jūs noteikti esat redzējis visu! Pat to, ko es jutu pret… pret…
- Niku. Tu viņu mīlēji.
- Aizverieties. Nolādēts aizverieties!
Viņš paklausīja.
Mans sapņu veidols saira. Iekams paguvu izkļūt ārā pati, mafii izmeta no viņa sapņavas tik ātri kā vēja nestu lapu. Pamodusies savā ķermenī, es atspiedu plaukstas Aizbildnim pret krūtīm un viņu pagrūdu.
- Vācieties prom no manis!
Man galvā pulsēja asinis. Nespēju uz refaitu pat paskatīties, kur nu vēl atrasties viņa tuvumā. Kad mēģināju piecelties, katetrs manā rokā nospriegojās.
- Man žēl, viņš sacīja.
Man vaigos iesitās dusmu karstums. Biju viņam mazliet uzticējusies, tikai pavisam mazliet, bet viņš bija paņēmis visu, kas man bija. Viņš bija pievācis septiņus gadus atmiņu. Viņš bija pievācis Finnu. Viņš bija pievācis Niku.
Minūti Aizbildnis palika uz vietas. Varbūt gaidīja, ka sacīšu vēl kaut ko. Man gribējās kliegt uz viņu tik ilgi, līdz es aizsmaktu, bet es to nespēju. Tikai vēlējos, lai viņš pazūd. Es neizkustējos no vietas, un Aizbildnis aizvilka smagos gultas aizkarus, atstājot mani tumšā, šaurā būri.
23.ANTIKVĀRS
es negulēju vēl vairākas stundas. Dzirdēju, kā Aizbildnis pie rakstāmgalda velk uz papīra burtus; mūs šķīra tikai audums.
Man sūrstēja acis un deguns, bet rīkle bija pavisam aizžņaugusies. Pirmo reizi vairāku gadu laikā gribēju, lai viss pagaist. Gribēju, lai viss atkal ir normāli kā toreiz, kad biju maziņa, kā toreiz, kad mani vēl nebija atplēsis vaļā ēters.
Raudzījos augšup uz baldahīnu. Lai kā es to dažkārt negribēju, tāda jēdziena normāli nemaz nebija. Tāda nekad nebija bijis. “Normāli” un “dabiski” bija lielākie meli, kādi jebkad izdomāti. Mēs cilvēki un mūsu sīkie prātiņi. Un varbūt man nemaz nepatiktu būt normālai.
Tikai tad, kad Aizbildnis ieslēdza savu gramofonu, es samiegojos. Nebiju uzkavējusies viņa sapņavā ilgi, tomēr bez dzīvības nodrošināšanas sistēmas. Ieslīgu snaudā. Sprakšķošās balsis saplūda vienā.
Laikam biju gulējusi ilgāku laiku. Kad pamodos, katetra vairs nebija. Uz rokas bija uzlīmēts neliels plāksteris.
Nodunēja dienas zvans. I Šeolā visi dienā gulēja, bet es, šķiet, neaizmigšu. Atlika vien celties un satikt viņu.
Es ienīdu Aizbildni tik ļoti, ka šis naids gandrīz sāpēja. Man gribējās sašķaidīt spoguli, just, kā zem pirkstu kauliņiem plīst stikls. Man vispār nevajadzēja dzert tās tabletes.
Varbūt tas bija tas pats, ko darīju es. Arī es izspiegoju cilvēkus taču neieskatījos viņu pagātnē. Redzēju tikai to, ko viņi par sevi iztēlojās, nevis to, kas bija patiesībā. Es redzēju uzzibsnījumus malas un stūrus, attālu sapņavu vāro mirdzu. Nevis tā kā viņš. Tagad refaīts par mani zināja visu ik sīkumu, ko biju mēģinājusi paturēt noslēpumā. Viņš visu laiku bija zinājis, ka esmu viena no Septiņiem Zīmogiem. Viņš to bija zinājis jau kopš pašas pirmās nakts.
Bet Aizbildnis to nepateica Naširai. Viņš noklusēja manu patieso identitāti, tāpat kā nebija izpaudis to, kas notika ar taureni un stirnu. Varbūt valdniece bija uzminējusi, ka esmu no sindikāta, bet no asinslaulātā viņa to uzzinājusi nebija.
Es atvilku aizkarus. Tomi pārplūdināja zeltaina saules gaisma, kas meta atspulgus uz instrumentiem un grāmatām. Pie loga pašlaik darbojās Maikls tas pats nereģis; viņš klāja brokastis uz neliela galdiņa. Zēns pacēla galvu un man uzsmaidīja.
- Sveiks, Maikl!
Viņš pamāja.
- Kur Aizbildnis?
Maikls norādīja uz durvīm.
- Mēli esi norijis, vai?
Zēns paraustīja plecus. Es apsēdos. Viņš pāri galdiņam pastūma šķīvi ar pankūku kaudzīti. Neesmu izsalkusi, es tiepos. Negribu brokastis, ko viņš sarūpējis tāpēc, ka jūtas
vainīgs. Maikls nopūtās, sakļāva manu plaukstu ap dakšiņu un iedūra to pankūkās. Nu labi, bet, ja es visu izvemšu, tad vainīgs būsi tu.
Maikls novaikstijās. Lai viņu iepriecinātu, es apkaisīju pankūkas ar brūno cukuru.
Zēns sāka rosīties pa istabu, kārtodams gultu un aizkarus, taču visu laiku modri mani vēroja. Pankūkas mani atmodināja zvērīgu izsalkumu. Beigās es apēdu visu kaudzi un piedevām vēl divus kruasānus ar zemeņu ievārījumu, bļodiņu kukurūzas pārslu, četras šķēles karstas, grauzdētas maizes ar sviestu, šķīvi olu kulteņa, sarkanu ābolu ar baltu mīkstumu un izdzēru trīs tases kafijas un pinti ledusaukstas apelsīnu sulas. Tikai tad, kad vairs nespēju ieēst, Maikls man iedeva brūngana papīra aploksni.
- Uzticies viņam.
Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu runājam. Balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.
- Vai tu viņam uzticies?
Zēns pamāja ar galvu, nokopa brokastu galdu un aizgāja. Kaut ari bija diena, viņš atstāja durvis neaizslēgtas. Es pārlauzu vaska zīmogu uz aploksnes un atlocīju biezo papīra lapu, kas bija iekšā. Lapas mala bija rotāta ar zeltainām vītnēm. Peidža, tā sākās vēstījums zīmītē,
atvaino, ka Tevi satraucu. Bet pat tad, ja Tu mani nosodi, zini es tikai mēģināju Tevi saprast. Par Tavu nevēlēšanos saprasties mani nevar vainot.
Pārākā atvainošanās! Tomēr es turpināju lasīt:
Vēl ir diena. Dodies uz Māju. Tur Tu atradīsi lietas, ko es nevaru sagādāt.
Rīkojies ātri. Ja Tevi aptur, saki sargiem, ka paņemsi man porciju svaigu asteru.
Nespried par ātru, mazo sapņotāj!
Saņurcīju vēstuli un iemetu to kamīnā. Jau to uzrakstot vien, Aizbildnis atklāti pauda man savu uzticēšanos. Es gluži viegli ar visu zīmīti varētu doties tieši pie Naširas. Biju pārliecināta, ka viņa atpazītu rokrakstu. Taču es negribēju nekādi palīdzēt Naširai. Ienīdu Aizbildni par to, ka viņš mani tur šajā vietā, taču man bija jāieklūst Mājā.
Uzkāpu augšstāvā un uzvilku savu jauno uniformu: dzeltenu tuniku un vesti ar dzeltenu enkuru. Košā, saules dzeltenā krāsa būtu pamanāma jūdzes attālumā. Četrdesmit gļēvule. Četrdesmit bēgule. Savā ziņā man tas patika. Tas parādīja, ka esmu rīkojusies pretēji Naširas pavēlēm. Es nemaz nebiju gribējusi valkāt sarkano.
Atgriezos Arktūra kambari lēniem soļiem un pa ceļam visu pārdomādama. Joprojām nezināju, vai gribu organizēt cietumnieku izlaušanos, bet prom gan es gribēju. Mājupceļam man šo to vajadzēs. Pārtiku, ūdeni. Ieročus. Vai Aizbildnis nebija teicis, ka viņus var ievainot ar sarkano ziedu?
Tabakas doze bija uz galda; vāciņš bija vaļā. Tur iekšā atradās vairāku augu paraugi laura zariņi, platānas un ozola lapas, āmuļa ogas, zilā un baltā astere un maisiņš sausu lapu ar zīmīti SALVIA DIVINORUM. Viņa nūma. Zem maisiņa dozes stūri bija ielikts stikla trauciņš ar zilimelnu pulveri. Etiķete vēstīja: ANEMONE CORONARIA. Atkorķēju trauciņu un gaisā uzvēdīja sīva smaka. Sarkanās puķes putekšņi. Varbūt mazie graudiņi gādās par manu drošību. Iebāzu korķi atpakaļ un paslēpu trauciņu savā vestē.
Dienas laikā ārā noteikti bija sargi, bet tiem es varēju paslīdēt garām. Man bija savi paņēmieni. Un vienalga, kā mani klasificētu Našira Sargasa, es nebiju nekāds dzeltenais mundieris. Es biju Bālā Sapņotāja.
Bija pienācis laiks viņai parādīt.
Izdomāju sakāmo, to, kā paņemt asteri savam uzraugam, un plānu, kā problēmu gadījumā tikt atpakaļ. Jaunais dienas sargs diez cik iekarsis uz pārbaudi nešķita izlasījis žurnālā, kas ir mans uzraugs, viņš gandrīz sviešus izsvieda mani uz ielas. Par mugursomu man plecos viņš pat neieminējās. Neviens negribēja kaitināt Arktūru Mezartīmu.