Bija savādi skatīt pilsētu dienas gaismā. Jutu, ka Dižceļš būs tukšs, jo nebija nedz dzirdamas parastās skaņas, nedz saožamas parastās smaržas, bet pirms iešanas uz Māju man vēl vajadzēja kaut ko izdarīt. Izstaigāju Midzeņa ejas. Pēc nesenā negaisa pa visām spraugām un šuvēm pilēja ūdens. Atradu īsto būdu un pavēru skrandaino aizkaru. Džuliāns gulēja, aplicis roku ap Līzu, un sildīja viņu. Meitenes aura pamazām zaudēja spozmi kā svece, kas sasniegusi dakts galu. Notupos abiem blakus un iztukšoju savu mugursomu. Iebāzu brokastu paciņu Džuliānam zem brīvās rokas, kur to nepamanīs garāmejošie sargi, un apsedzu abus ar tīrām, baltām segām. Lādē atstāju sērkociņu kastīti.
Redzot, cik te ir netīrs, manī nostiprinājās pārliecība, ka rīkojos pareizi. Viņiem vajadzēja vairāk nekā to, ko biju salasījusi Dibinātāja torni. Viņiem vajadzēja to, kas bija Mājā.
Gara šoks bija ilgstošs process. Ar to bija jācīnās, jāķepurojas visiem spēkiem. To pārdzīvoja tikai stiprie. Kopš bija iznīcinātas Līzas kārtis, meitene tā arī nebija atguvusi samaņu vairāk kā vien uz dažiem īsiem mirkļiem. Ja viņa drīz neatlabs, tad zaudēs auru un kļūs neredzīga. Līzas vienīgā cerība bija atkalapvienošanās ar kāršu kavu un pat tad nebija garantijas, ka viņa spētu ar tām savienoties. Pārmeklēšu Māju, līdz būšu atradusi viņai kārtis.
Uz ielas sargus neredzēja, tomēr es zināju, ka tie noteikti kaut kur ir. Katram gadījumam uzkāpu uz kādas ēkas un devos uz priekšu pāri jumtiem, līkumojot pāri pilsētai pa dzegām un pilastriem. Skatījos zem kājām, cik nu spēju, bet iešana vedās lēni; mana labā roka bija stīva kā manekenam un ķermenis vēl stipri smeldza.
Māja bija redzama no jūdzes attāluma. Abi torņi vīdēja miglā. Kad jau biju tuvu, nolēcu kādā ieliņā, jo attālums līdz nākamajai sienai bija pārāk liels. Aiz šīs sienas bija mītne, kurā bija atļauts ieiet tikai refaītiem.
Es ilgi skatījos uz mūri. Aizbildnis jau bija pārāk sasmērējies, lai mani vēl nodotu. Kaut kāda iemesla dēļ viņš man palīdzēja un Lizas dēļ man šī palīdzība bija jāpieņem. Turklāt, ja es iekultos nepatikšanās, vienmēr varētu sūtīt viņam ziņu caur zelta saiti. Ja tikai varētu izdomāt, kā. Ja varētu piespiesties. Uzkāpu uz mūra, pārcēlu tam pāri kāju un nolēcu lejā pāraugušajā zālē.
Arī šai ēkai tāpat kā daudzām citām mītnēm bija daudzi četrstūrveida iekšpagalmi. Iegājusi pirmajā, es domās uzmetu sarakstu, kādas lietas man būs nepieciešamas Neitrālās joslas šķērsošanai. Atceroties, kas tur uzglūn starp kokiem, bija ārkārtīgi svarīgi dabūt ieročus, bet medicīnas piederumi būs vērtīgs papildieguvums. Ja mīnu laukā speršu kļūmīgu soli, man vajadzēs žņaugu. Un dezinfekcijas līdzekli. Doma bija šaušalīga, bet ar šādu varbūtību bija jārēķinās. Vērtīgs būtu adrenalīns ar to es varētu atjaunot enerģiju un notrulināt sāpes, turklāt mani varētu atdzīvināt, ja nu būs jāatstāj ķermenis. Palīdzēt varētu arī anemones putekšņu un jebkādas citas substances papildu krājums, ko nu izdotos atrast, flukss, astere, sāls… Varbūt pat ektoplazma.
Pagāju garām dažām ēkām, bet neviena no tām nebija pārmeklējama. Pārāk daudz telpu. Tikai tad, kad jau biju patālu no centrālajiem pagalmiem pašā mītnes malā, man iekrita acīs labāks mērķis būve ar lieliem logiem un daudzām dzegām un izciļņiem, kur pieķerties un pret ko atbalstīties. Izgāju cauri mūrī izbūvētai arkai un apskatīju ēku no otras puses. Uz fasādes skraji auga sarkanā efeja. Apgāju ap ēku, mēģinot atrast atvērtu logu. Tāda nebija. Būs jāielaužas. Bet paga viens bija gan; pirmajā stāvā pavisam nelielā šķirbiņā bija pavērts neliels lodziņš. Uzrāpos uz zema mūra un no turienes kāpu tālāk pa notekcauruli. Loga rāmis bija iestrēdzis, bet es ar vienu roku to atgrūdu vaļā. Iekāpu nelielā telpā, droši vien saimniecības piederumu noliktavā, kur visu klāja bieza putekļu kārta. Ar krakšķi pavēru durvis.
Iznācu mūra gaitenī. Tas bija tukšs. Mana ekskursija noritēja neticami veiksmīgi. Pētot durvis un meklējot kādu norādi par to, kas varētu būt aiz tām, es pēkšņi saspringu. Sestā maņa notrīsēja: tuvumā bija divas auras. Tās atradās aiz durvīm pa labi no manis. Apstājos kā iemieta. … neko nezinu'. Lūdzu…
Atskanēja slāpēta skaņa. Es piespiedu ausi pie durvīm.
- Asinsvaldniece tavās vaimanās neklausīsies. Runāja vīrietis. Mēs zinām, ka tu viņus redzēji kopā.
- Es viņus redzēju vienreiz, vienreiz Portmedouvā! Viņi tikai trenējās. Neko citu es neredzēju, zvēru! Balss bija spalga un šausmu pārņemta. Es to pazinu: tā bija zīlniece Aivija. Viņa gandrīz aizrijās ar vārdiem. Lūdzu, tikai nevajag, nevajag vairāk, es nevaru to izturēt…
Drausmīgs kliedziens.
- Kad izstāstīsi patiesību, sāpju vairs nebūs. Aivija šņukstēja. Saņemies taču, Divdesmit Četri. Kaut kas taču tev priekš manis ir. Kāda drusciņa informācijas. Vai viņš tai pieskārās?
- Viņš… viņš viņu iznesa ārā no p-pļavas. Viņa bija nogurusi. Bet viņam rokās bija cimdi…
- Vai esi pārliecināta?
Meitenes elpa kļuva straujāka. Es… es neatceros. Man žēl. Lūdzu… nevajag vairāk… Soļi. Nē, nē!
Man sažņaudzās iekšas, dzirdot viņas drausmos kliedzienus. Gribēju izdzīt viņas mocītāja garu no tā mājokļa, bet tas bija pārāk riskanti. Ja es nedabūšu krājumus, nevarēšu izglābt nevienu. Sakodu zobus un ieklausījos, drebēdama dusmās. Ko ar Aiviju darīja?
Aivija kliedza un kliedza. Kad viņa mitējās, man sametās šķērmi.
- Lūdzu, nevajag. Aivija smaka šņukstos. Tā ir patiesība! Viņas spīdzinātājs klusēja. Bet… bet viņš viņai dod ēst. Es zinu, ka viņš dod viņai ēst, un viņa… viņa vienmēr izskatās tīra. Un… ļaudis runā, ka viņa varot iemiesoties reģos, bet viņš laikam… laikam to noklusē a-asinsvaldniecei. Citādi viņa jau būtu pagalam.
Klusums bija zīmīgs. Tad atskanēja kluss, smags būkšķis, soļi un durvju aizciršanās.
Ilgi stāvēju kā paralizēta. Pēc minūtes pagrūdu un atvēru smagās durvis. Iekšā atradās tikai koka krēsls. Tā sēdeklis un grīda bija notraipīti asinīm.
Mana āda nosvīda un kļuva salta. Ar piedurkni pārbraucu pār augšlūpu. Kādu bridi kņūpus tupēju pie sienas, paslēpusi galvu rokās. Aivija bija runājusi par mani.
Es tagad nedrīkstēju par to domāt. Viņas mocītājs vēl varēja būt šajā ēkā. Lēnām piecēlos kājās un pagriezos uz tuvāko telpu. Durvīs bija atslēga. Es ielūkojos iekšā. Pie sienām rindojās ieroči: zobeni, mednieku naži, arbalets, linga ar tērauda munīciju. Te laikam glabāja ieročus, ko izdalīt sarkanajiem mundieriem. Paķēru nazi. Pie spala zvīļoja enkurs. Saionas ražojums. Vīvers sūtīja ieročus šurp, bet pats ar saviem ministriem sēdēja Arhontu mītnē tālu no ētera bākas.
Džuliānam bija taisnība. Es nedrīkstēju vienkārši doties prom. Es gribēju iebiedēt Frenku Vīveru. Gribēju, lai viņš iepazīst visu to reģu bailes, kurus bija te pārvedis.
Aizvēru durvis un aizslēdzu tās. Pacēlusi galvu, attapos raugāmies uz lielu, apdzeltējušu karti. Uz tās bija rakstīts: I ŠEOLAS SODA KOLONIJA. OFICIĀLĀ SIZERĒNU TERITORIJA. Aplūkoju attēlu. I Šeola bija uzbūvēta ap lielajām centrālajām mītnēm, tā izbeidzās pie pļavas un pie meža. Bija attēloti visi pazīstamie objekti: Magdalēna, Nereģu māja, Sizerēnu mītne, Hauksmora un Portmedouva. Noņēmu karti no sienas un izpētīju. Drukātie burti blakus pļavai bija neskaidri, bet es tos salasīju.