Vilciens.
Mani pirksti satvēra kartes malas ciešāk. Vilciens. Tas man vispār nebija iešāvies prātā. Mūs visus te atveda ar vilcienu kāpēc tad nebraukt ar to arī prom?
Smadzenes kūsāt kūsāja. Kā, kā es nebiju par to iedomājusies? Man nebija jāšķērso Neitrālā josla. Lai nokļūtu citadelē, nebija nedz jāiet daudz jūdžu kājām, nedz jātiek garām emītiem. Bija tikai jāatrod vilciens. Es varēju ņemt līdzi pārējos Uzu, Džuliānu, visus. Parastā Saionas vilcienā varēja sakāpt gandrīz četrsimt cilvēku; stāvvietu bija vēl vairāk. Es varēju aizvest no pilsētas pilnīgi visus ieslodzītos, un pat tad vēl paliktu vieta.
Bet mums vienalga vajadzēs ieročus. Pat ja visi aizlavīsimies uz pļavu dienas laikā un pārvietosimies nelielās grupās, refaīti dzīsies mums pakaļ. Turklāt ieeja varbūt bija apsargāta. Pasniedzos pēc makstī ievietota naža un iebāzu to mugursomā. Tad sameklēju dažus šaujamieročus. Nelielā, miniatūrā pistole, kuras modelis līdzinājās manam vecajam ierocim, noteikti noderēs: tā bija maza, to bija viegli paslēpt, un es zināju, kā ar to rīkoties. Noņēmu no kādas metāla lādes kaudzīti nesalasāmu dokumentu. Niks citadelē bija mēģinājis sašaut Aizbildni, taču viņam tas neizdevās. Pret lojālajiem sarkanajiem mundieriem lodes būs labas diezgan, bet, lai uzveiktu refaītus, mums vajadzēs ko vairāk par šaujamajiem.
Es sniedzos pēc patronu kārbiņas, kad līdz manām ausīm atplūda soļu dipoņa.
Nevilcinādamās aizmetos pie plauktiem un iespraucos aiz tiem. Pēdējā brīdī atslēga izkrita no slēdzenes un iekšā ienāca divi refi.
Tas jau bija gaidāms. Izeja bija bloķēta. Ja rāpšos uz logu, būs sevi jāatklāj, bet manu seju visi pazina. Paskatījos starp plauktiem.
Tubāns.
Viņš kaut ko sacīja. Pieliecos tuvāk spraugai, mēģinot sazīmēt viņa pavadoni. Tobrīd manu acu priekšā parādījās Terebela Šeretāna.
Neviena no mums nepakustējās. Es nejutu savus sirdspukstus. Gaidīju, ka viņa pasauks Tubānu vai iegrūdīs man ribās dunci. Mani pirksti noraustījās, sniedzoties pēc vestē paslēptajiem putekšņiem, bet tad es pārdomāju. Pat ja uzveikšu Terebelu, Tubāns mani uzšķērdīs.
Taču Terebela mani pārsteidza. Viņa nevis izpauda, ka ir mani ieraudzījusi, bet novērsās un paskatījās uz ieročiem.
- Nereģu ieroču arsenāls patiesi ir intriģējošs, viņa bilda.
- Nav nekāds brīnums, ka viņi cits citu tā iznīcina.
- Vai mēs tagad sarunāsimies mežoņu mēlē?
- Gomeisa mums lika vingrināties, lai runātu angliski tekoši. Mazliet patrenēties nenāks par ļaunu.
Tubāns paķēra no sienas arbaletu. Lai notiek, ja jau tu gribi aptraipīt mūsu mēles. Varam pieminēt tos laikus, kad tev bija vara pār mani. Cik tas gan bija sen. Viņš pārlaida cimdotos pirkstus pār šķērskoku. Sapņotājai vajadzēja nogalināt Džeksonu Holu, kamēr bija tāda izdevība. Tas būtu bijis saudzīgāk nekā tā nāve, kas viņu gaida tagad.
Man aizžņaudzās rīkle. Šaubos, ka viņu nogalinās, Terebela atmeta. Turklāt Naširu interesē Kārtere.
- Viņai būs jāsavalda Situla.
- Bez šaubām. Sieviete pārlaida pirkstus pār asmeni.
- Atgādini kas ši bija par istabu, pirms te iekārtoja arsenālu?
- Ņemot vērā tavu zaimojošo interesi par mežoņu pasauli, es būtu domājis, ka tu skaidri zināsi, kur toreiz glabāja visu nepieciešamo.
- Man šķiet, ka runāt par zaimošanu ir mazliet melodramatiski.
- Man gan tā nešķiet. Tubāns pacilāja sauju metamo zvaigznīšu. Tu jautā, kas te bija agrāk? Medicīnas piederumi. Augu ekstrakti. Salvija, astere. Un citas smirdīgas lapas.
- Uz kurieni tās pārvietoja?
- Vai tu pēdējo minūšu laikā esi aizmirsusi visu, tu neliete? Tu esi tikpat stulba kā konkubīne.
Terebela turējās apbrīnojami vai nu viņu Tubāna attieksme neaizskāra, vai arī viņai ļoti labi padevās slēpt savas emocijas. Ja tādas vispār bija.
- Piedod man par ziņkārību, jviņa atvainojās.
- Mana ģimene nepiedos. Par to tev ik dienu vajadzētu atgādināt rētām uz tavas muguras. Tubāna acis zvīļoja Aivijas aura. Tāpēc tu gribi zināt! Tu mēģini nozagt amarantu vai ne, Šeretāna?
Rētas.
Terebelas vaibsti bija skarbi. Kur pārvietoja krājumus?
- Man nepatīk tava interese. Man tā šķiet aizdomīga. Vai jūs ar konkubīni atkal kaut ko perināt?
- Jau ir aizritējuši gandrīz divdesmit gadi, Tubān. Pēc cilvēku standartiem tas ir ilgs laiks, vai tev tā nešķiet?
- Man cilvēku standarti ir vienaldzīgi.
- Viena lieta ir, ka tu rīvē pagātni degunā man. Bet es nedomāju, ka asinsvaldniecei patiktu tava attieksme pret laulāto. Vai arī tavi apšaubāmie apzīmējumi attiecībā uz viņa stāvokli.
Nu viņas balss skanēja asāk. Tubāns noņēma no sienas asmeni un atvēzējās pret Tenebelu. Smaile apstājās collu no viņas kakla. Terebela nepamirkšķināja ne acu. Vēl vienu vārdu, viņš čukstēja, un es pasaukšu viņu. Šoreiz viņš nebūs tik savaldīgs.
Terebela uz mirkli apklusa. Man šķita, ka viņas sejā pavīdēja sāpes un bailes. Refaīti noteikti runāja par kādu no Sargasiem. Varbūt par Gomeisu.
- Jā, šķiet, es atminos, kur ir krājumi. Viņas balss bija klusa. Kā gan es varēju piemirst Toma zvanu torni?
Tubāns ierējās smieklos. Es uzsūcu informāciju, kā asinis uzsūc fluksu. To neviens nespētu aizmirst. Viņš dvesa Terebelai ausī. Un arī tā zvana skaņu ne. Vai tas zvana tavās atmiņās, Šeretāna? Vai atceries, kā kliedzi pēc žēlastības?
Man sāka smelgt locekļi, bet es neuzdrošinājos pakustēties. Tubāns man netīši palīdzēja. Toma tornis noteikti bija tas, kas slējās virs ieejas, zvanu tornis.
- Es nekliedzu pēc žēlastības, Terebela sacīja, bet pēc taisnības.
Vīrietim no rīkles izlauzās plēsonīgs ņurdiens. Muļķe! Tubāns pacēla roku, lai viņai iesistu… un sastinga. Viņš paostīja gaisu.
- Es jūtu auru. Viņš paošņāja vēlreiz. Pārmeklē istabu, Šeretāna! Te smird pēc cilvēka.
- Es neko nejūtu. Terebela palika stāvam. Kad mēs atnācām, telpa bija aizslēgta.
- Te var ienākt ari pa citu ceļu.
- Tagad izklausās, ka tev ir paranoja.
Bet Tubāns nešķita pārliecināts. Viņš nāca tuvāk manai paslēptuvei, plati iepletis nāsis un atņirdzis zobus. Man prātā iešāvās šķebinoša doma: varbūt viņš bija odējs gaišreģis, kas spēj saost garu aktivitāti. Ja viņš mani uzošņās, tas būs ļaunāk nekā vienkārši nāve.
Tubāna pirksti pasniedzās pēc kastes, aiz kuras es slēpos. Tālumā, kādā citā telpā, kaut kas uzsprāga.
Tubāns mirklī metās prom pa gaiteni. Terebela viņam sekoja, bet durvīs pagriezās.
- Skrien, viņa mudināja. Joz uz torni!
Un viņa bija prom.
Es nevilcinājos un neriskēju ar necerēto veiksmi, bet uzliku plecos mugursomu un uztrausos uz palodzes. Gandrīz krišus nokritu lejā pa efeju, saskrāpējot rokas un delmus.
Asinis strauji pulsēja dzīslās. Ik ēna izskatījās pēc Tubāna. Caur krustejām skriedama uz galveno četrstūri, es mēģināju prātā nošķirt dažas sakarīgas domas. Terebela man palīdzēja. Viņa mani slēpa. Izskatījās pat, ka manis dēļ kāds bija sarīkojis manevru uzmanības novēršanai. Viņa zināja, ka es nākšu, zināja, ko man vajag, un sāka runāt angliski vien pēc tam, kad bija ieraudzījusi mani. Terebela bija viena no viņiem. No iezīmētajiem. Lai saprastu notiekošo, man bija jāuzzina vairāk par šī grupējuma pagātni bet vispirms bija jāielaužas Toma tornī, jāpaķer vajadzīgais un jāatgriežas pie Aizbildņa.