No ieejas puses, prom no zvanu torņa šurp skrēja grupiņa sprādzienu izdzirdējušu sarkano mundieru. Apstājos tumšā ejā. Precīzi laikā viņi iebrāzās krustejās tieši pa to eju, pa kuru biju grasījusies skriet laukā. Divdesmit Astoņi, Četrpadsmit, gādājiet par Medouvas ēku! viens sauca. Seši tu nāksi ar mani. Pārējie sargājiet pagalmus! Sameklējiet Krezu un Mirzemu.
Man nebija daudz laika. Piecēlos kājās un skriešus metos uz galveno pagalmu.
Ēka bija milzum plaša; daudzās daļas savienoja gan slēgti, gan atklāti tuneļi. Žurka labirintā. Neuzdrošinājos apstāties. Nostiprināju mugursomas lences ap krūškurvi. Bija jābūt kādam veidam, kā iekļūt Toma tornī. Vai pie galvenās ieejas bija durvis? Bija jārīkojas ātri Krezs un Mirzems bija refu vārdi, un vismazāk man vajadzēja četrus refus pa pēdām, no kuriem vismaz trīs būtu naidīgi noskaņoti. Šaubījos, ka Aizbildnim ir daudz tādu draugu kā Terebela.
Es apstājos četrstūra malā. Laukums bija plašs, un tā vidū atradās dekoratīvs dīķis ar statuju centrā. Man nebija izvēles bija jāiziet atklātībā. Nevis slepenība, bet ātrums.
Metos pāri zālei. Ribās dūra sāpes. Nonākusi pie dīķa, es izskrēju cauri seklajam ūdenim un notupos aiz statujas. Sakņupu pavisam zemu tā, ka ūdens sniedzās man līdz viduklim. Pacēlusi skatienu, atsprāgu atpakaļ. Uz mani raudzījās Našira. Akmenī kalta Našira.
Pagalmā neviena nebija. Es jutu kādu auru, taču tā bija pārāk tālu, lai mani apdraudētu. Izlēcu no strūklakas un brāzos uz zvanu torni. Šauro eju es pamanīju uzreiz. Tur noteikti varēja nokļūt līdz zvanam. Es joņoju augšup pa pakāpieniem, lūgdamās, kaut tur neuzrastos kāds refs eja bija tik šaura, ka man nebūtu nekādu izredžu. Tikusi augšā, brīdi noraudzījos ainā, kas pavērās manām acīm.
Te bija īsta dārgumu krātuve. Plauktu simtos dzirkstīja saules zaķīšu izraibināti stikla trauki. To saturs man atgādināja karameles: košas, dzidras krāsas, kas mirdzēja kā zvaigznes. Turpat bija zaigojoši šķidrumi, spilgtu toņu pulveri, šķidrumā ievietoti eksotiski augi; viss bija skaists un svešāds. Telpā vēdīja visdažādākās smaržas gan asas, gan nejaukas, gan saldas un aromātiskas. Pārmeklēju plauktus, cenšoties atrast medicīnas piederumus. Vairums pudeļu bija apzīmētas ar Saionas simbolu, un to uzraksti bija angļu valodā, bet uz dažām bija savādi hieroglifi. Bija arī nūmas droši vien konfiscētas. Pamanīju kristālu, dažādus kleromantu piederumus un vienu kāršu paciņu. Tās būs Līzai. Žigli pašķirstīju kārtis, aplūkojot attēlus. Tā bija Tota kava citāda dizaina nekā Līzas iepriekšējā, taču to vienalga varēja izmantot kāršu lasīšanai.
Iebāzu kavu somā. Paņēmu silvadēnu, parafīnu un antiseptiķi. Telpā bija vēl vienas durvis, droši vien uz zvanu, bet pa tām es neiegāju. Tā būs mana pēdējā kontrabanda: soma bija tik smaga, ka tik tikko varēju pacelt. Uzstīvēju lences plecos un pagriezos uz kāpnēm… un attapos aci pret aci ar refu.
Šķita, ka visi mani orgāni pārstāj darboties. Dzeltenās acis zem kapuces dzalkstīja.
- Skat, skat, viņš sacīja. Nodevēja tornī!
Viņš spēra soli tuvāk. Es nometu somu un vienā mirklī uzrāpos pa tuvākajiem plauktiem.
- Tu noteikti esi sapņu staigātāja. Es esmu Krezs Sargass refaītu asinsmantinieks. Viņš ņirdzīgi paklanījās. Refaītam bija Naširas vaibsti tādi paši biezi mati ar metālisku spīdumu un smagi plakstiņi. Vai tevi šurp atsūtīja Arktūrs?
Es neteicu ne vārda.
- Tātad viņš ļauj veltei, kas paredzēta asinsvaldniecei, klaiņot apkārt vienai. Viņa būs neapmierināta. Vīrietis pastiepa cimdotu roku. Kāp lejā, sapņu staigātāj! Es tevi pavadīšu atpakaļ uz Magdalēnu.
- Un mēs vienkārši izliksimies, ka nekas nav noticis? Es paliku, kur bijusi. Jūs mani aizvedīsiet pie Naširas.
Refaīta pacietība izplēnēja. Neliec man tevi sašķaidīt, dzelteno mundieri!
- Našira negrib manu nāvi.
- Es neesmu Našira.
Tagad man klāsies plāni. Ja viņš mani nenogalinās, tad aizvilks taisnā ceļā uz Sizerēnu. Man acīs iekrita burciņa baltās asteres. Es varētu izdzēst viņa atmiņas.
Nekā. Krezs ar vienu rokas vēzienu nogāza visu plauktu. Pudeles un trauki sašķīda pret grīdu. Es pavēlos malā, lai netiktu saspiesta, un sagriezu vaigu uz stikla šķembas. Man pār lūpām izlauzās kliedziens. Lūzušās ribas skaudri iesāpējās.
Nepaspēju gana ātri piecelties kājās. Ievainojumi darīja mani gausāku. Šeit nebija garu; nebija nekā, ko es varētu izmantot, lai uzbrucēju atvairītu. Krezs pacēla mani aiz vestes un trieca pret sienu. Gandrīz zaudēju samaņu. Bija tāda sajūta, it kā no krūškurvja ribas izplēstu. Krezs sagrāba mani aiz matiem, atgāza manu galvu un dziļi ieelpoja, it kā mēģinot ievilkt sevī ko vairāk par gaisu. Es aptvēru notiekošo brīdī, kad acis pārplūda ar asinīm. Spārdījos un skrāpēju, un spirinājos, tverdama ēteru. Tas jau tagad slīdēja prom.
Krezs bija izbadējies. Viņš izvilks no manis mirdzumu.
Mana labā roka bija iespiesta, bet kreisā brīva. Adrenalīna uzplūdā izdarīju to, ko man allaž bija piekodinājis darīt tēvs: dūru pirkstu Krezam acī. Līdzko viņš atlaida manus matus, es izvilku no kabatas pudelīti. Sarkanais zieds.
Krezs atieza zobus un aizžņaudza man rīkli. Ja mēģināšu viņam uzbrukt ar garu, manu ķermeni pēc tam vairs nevarēs izdziedināt. Man nebija izvēles. Es sašķaidīju pudelīti viņam sejā.
Smarža bija pretīga. Puvums. Saldme, svilums, trupe. Krezs necilvēcīgi iekliedzās. Putekšņi viņam bija trāpījuši tieši acīs. Tās bija nomelnējušas un asaroja, bet seja ieguva nejauku, lāsumaini pelēku toni. Nē, viņš gārdza. Nē, tu… ne…
Nākamie vārdi jau izskanēja rīklē. Man acīs viss sagriezās. Vai tā būtu kāda alerģiska reakcija? Mutē uzkāpa žults. Es parakņājos mugursomā, izņēmu revolveri un pacēlu to viņam pie galvas. Krezs nokrita ceļos.
Nogalini viņu!
Manas plaukstas slīdēja. Pat pēc tā, ko vilcienā biju nodarījusi zemsargam, man nebija ne jausmas, vai to spēju. Vai spēju laupīt kādam dzīvību. Bet tad Krezs atrāva rokas no sejas, un es sapratu, ka viņu vairs nevar glābt. Manā sejā nepakustējās ne vaibsts.
Es nospiedu gaili.
24.SAPNIS
Es skrēju pāri jumtiem garām vecajai baznīcai un prom pa garo ceļu uz Magdalēnu. Kad tiku līdz mītnei, no kāda loga pastiepās roka un ierāva mani iekšā.
Aizbildnis. Viņš bija mani gaidījis. Refaīts, ne vārda neteicis, ievilka mani pa kādām durvīm. Atpakaļ uz austrumu pagalmu. Iekšā tukšajos gaiteņos. Cauri krustejām, augšā pa kāpnēm. Neuzdrošinājos bilst ne vārda. Līdzko bijām tornī, saļimu uz grīdas pie kamīna. No maniem pirkstiem uz paklāja palika melni ziedputekšņi. Tie atgādināja sodrējus.
Ne mirkli nekavējies, Aizbildnis aizslēdza durvis, izslēdza gramofonu un aizvilka aizkarus abpus istabai. Dažas minūtes viņš raudzījās ārā pa aizkaru spraudziņu austrumu puses logā, pētīdams ielu. Es ļāvu mugursomai novelties zemē. Lences bija iegriezušās man plecos.
- Es viņu nogalināju.
Aizbildnis uzmeta man skatienu. Ko tad?
- Krezu. Es viņu nošāvu. Es viscaur drebēju. Esmu nogalinājusi Sargasu. Viņa mani nogalinās. Jūs mani nogalināsiet…
- Nē.
- Kāpēc, pie velna, ne?
- Sargass man nav nekāds zaudējums. Viņš pameta skatienu uz logu. Tu esi pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir miris?
- Protams, viņš ir miris! Es viņam iešāvu sejā.