- Lodes mūs nespēj nogalināt. Tu noteikti izmantoji putekšņus.
- Jā. Mēģināju elpot lēnām. Jā, izmantoju.
Viņš ilgi neko neteica. Es sēdēju pierādījumos; manas plaušas draudēja pārplīst. Ja cilvēks ir nogalinājis Sargasu, Aizbildnis beidzot sacīja, Našira noteikti nevēlēsies, ka pilsētā par to paklīst runas. Mūsu nemirstību nedrīkst apšaubīt.
- Jūs patiešām neesat nemirstīgi?
- Mēs neesam neiznīcināmi. Viņš notupās pretī un ielūkojās man acīs. Vai tevi kāds redzēja?
- Nē. Paga, jā Terebela.
- Terebela glabās tavu noslēpumu. Ja viņa bija vienīgā, tad mums nav, no kā bīties.
- Tur bija arī Tubāns. Kaut kas uzsprāga. Es paraudzījos uz viņu. Vai jums par to kaut kas ir zināms?
- Es jutu, ka esi briesmās. Pie mājas stāvēja savējais. Viņš parūpējās, lai tiktu novērsta uzmanība. Našira uzzinās tikai to, ka kāds bija atstājis sveci pārāk tuvu gāzes avotam.
Tas mani īpaši nenomierināja. Nu jau biju laupījusi trīs dzīvības neskaitot tās, kuras nebiju spējusi glābt.
- Tu asiņo.
Palūkojos vannasistabas spogulī, kas bija redzams pa atvērtajām durvīm. Man pār vaigu stiepās gara, sekla brūce. Tomēr tieši tik dziļa, lai pār ādu pludotu asinis. Jā, es sacīju.
- Viņš tevi ievainoja.
- Es tikai sagriezos uz stikla. Pieskāros sūrstošajai vātij. Vai jūs noskaidrosiet, kas notika?
Aizbildnis pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies uz manu vaigu. Refaīta acīs vīdēja kas tāds, kas mani pārsteidza: kaut kas tumšs un saspringts. Viņa domas bija kur citur. Viņš neskatījās man acīs; brūce viņu gluži vai apbūra.
- Ja to neapkopsim, tur paliks rēta. Viņš cimdotiem pirkstiem satvēra manu zodu. Es atnesīšu, ar ko brūci iztīrīt.
- Un noskaidrosiet par Krezu.
-Jā-
Mūsu skatieni pavisam īsu mirkli sastapās. Es savilku uzacis, un man uz lūpām jau bija jautājums.
Taču es to neuzdevu.
- Atgriezīšos, cik ātri varēšu. Aizbildnis piecēlās kājās.
- Iesaku tev sakopties. Tur ir drēbes.
Viņš norādīja uz skapi. Es paskatījos lejup uz savu uniformu. Vesti klāja putekšņi kā apsūdzība manā noziegumā. Nūja, es teicu.
- Un lai tā brūce būtu tīra.
Viņš nozuda ātrāk, nekā es paguvu atbildēt.
Piecēlos kājās un piegāju pie spoguļa. Griezums uz ādas bija šokējoši košs. Vai Aizbildnis uztraucās, mani tādu redzot, pat pēc tā, ko bija izdarījis Džekss? Vai viņš, skatoties man sejā, domāja par paša rētām tām, kas viņam bija uz muguras un ko viņš slēpa?
Man no matiem vēdīja riebīga dvaka. Putekšņi. Es aizslēdzu vannasistabas durvis, norāvu drēbes un piepildīju vannu ar karstu ūdeni. Man trīcēja kājas. Kāpjot biju nobrāzusi celi. Iegremdējos kūpošajā ūdenī un izmazgāju matus. Zem ādas sūrstēja vecie zilumi, un pār tiem jau veidojās jauni. Nogaidīju vairākas minūtes, līdz stīvajos muskuļos iesūcās siltums, un, paņēmusi svaigu ziepju gabalu, noberzu sviedrus un asinis, un putekšņus. Mans kārnais, izmocītais augums pat pēc visiem šiem pūliņiem neizskatījās labāk. Nomierinājos vien tad, kad ūdens bija iztecējis.
Vai man vajadzētu ar viņu aprunāties par vilcienu? Varbūt Aizbildnis mēģinās mani aizkavēt. Viņš mani atveda atpakaļ toreiz, kad būtu varējis palaist. Taču man bija jāzina, vai vilciens tiek apsargāts un kurā vietā pļavā ir ieeja. No treniņa es neko neatcerējos nebiju redzējusi ne lūku, ne durvis. Ieeja noteikti bija paslēpta.
Atgriezusies kambari, atradu skapi tīru, dzeltenu uniformu. Putekšņi no paklāja bija noslaucīti. Es atslīgu uz tahtas. Ar vienu šāvienu starp acīm biju aizsūtījusi pie tēviem refaītu asinsmantinieku Krezu Sargasu. Līdz šim biju domājusi, ka viņi ir pārāk spēcīgi, lai tos nogalinātu. Bet to noteikti paveica putekšņi lode tikai pabeidza iesākto. Kad devos prom no torņa, līķis manu acu priekšā jau sadalījās. Daži putekšņu graudiņi bija viņu pārvērtuši pīšļos.
Es iztrūkos, kad atvērās durvis. Atgriezās Aizbildnis. Viņa seja tumsa drūmāka par visām ēnām istabā.
Viņš pienāca man klāt un apsēdās blakus. Paņēmis vates tamponu, viņš pamērcēja to burciņā ar dzintarkrāsas šķidrumu un nosusināja man no vaiga asinis. Klusēdama raudzījos viņā, gaidot spriedumu. Krezs ir pagalam, viņš teica, neizpaužot nekādas emocijas. Mans vaigs noraustījās. Viņš bija asinsmonarhijas troņmantnieks. Ja notikušais tiks atklāts, tevi publiski spīdzinās. Par pazudušajiem krājumiem ir zināms, bet tevi neviens neredzēja. Durvju sarga atmiņas ir izdzēstas.
- Vai kāds mani tur aizdomās?
- Privāti varbūt, bet nekādu pierādījumu nav. Par laimi, tu Kreza nogalināšanai neizmantoji savu garu, citādi viss būtu skaidrs.
Drebuļi pieņēmās spēkā. Tipiski esmu nogalinājusi lielu dūzi, pat nezinot, kas viņš tāds ir. Ja Našira par to padzirdēs, es kļūšu par nāves masku. Paskatījos uz Aizbildni.
- Ko tie putekšņi ar Krezu izdarīja? Viņa acis… viņa seja…
- Mēs neesam tie, pēc kuriem izskatāmies, Peidža. Aizbildnis nenovērsās. Cik ilgs laiks aizritēja no viņa saskares ar putekšņiem un šāviena?
Šāviena. Nevis slepkavības. Viņš sacīja šāviens, it kā es uz visu būtu tikai noraudzījusies. Varbūt desmit sekundes.
- Ko tu tajās desmit sekundēs redzēji?
Mēģināju padomāt. Telpā virmoja biezi izgarojumi, un es biju sasitusi galvu. Izskatījās tā, it kā… it kā viņa seja… pūtu. Un viņa acis bija baltas. It kā būtu zaudējušas krāsu. Mirušā acis.
- Nu redzi nu.
Nespēju iedomāties, ko viņš ar to grib teikt. Mirušā acis.
Uguns sprakšķēja, piesildot istabu. Bija pārāk silts. Aizbildnis pacēla manu seju aiz zoda, lai gaismā redzētu brūci.
- Našira to redzēs, es teicu.
- Viņa zinās.
- To var izdziedināt.
- Kā?
Atbildes nebija. Ikreiz, kad es jautāju kā vai kāpēc, šķita, ka Aizbildni saruna garlaiko. Refaīts piegāja pie sava rakstāmgalda un izņēma metāla stobriņu tik mazu, ka to varēja ielikt kabatā. Uz stobriņa sāna bija sarkans uzraksts: SciAid. Viņš izsaiņoja trīs plāksterus. Es paliku nekustīgi, kamēr viņš man tos uzlika.
- Vai sāp?
- Nē.
Aizbildnis noņēma roku no manas sejas. Piedūru pirkstus plāksteriem. Es Mājā redzēju karti, sacīju. Zinu, ka Portmedouvā pienāk vilciens. Man jāzina, kur ir ieeja tuneli.
- Un kāpēc tev tas būtu jāzina?
- Jo es gribu tikt prom. Iekams Našira ir mani nogalinājusi.
- Skaidrs. Aizbildnis atgriezās savā klubkrēslā. Un tu pieļauj, ka es ļaušu tev iet.
- Jā, pieļauju. Pacilāju viņa tabakdozi. Vai ari varat droši pieļaut, ka šis te atradis ceļu pie Naširas.
Simbols uzmirdzēja gaismā. Refaīts ar pirkstiem bungoja pa krēslu. Viņš nemēģināja kaulēties, tikai lūkojās manī maigi kvēlojošām acīm. Tu nevari braukt ar vilcienu, viņš sacīja.
- Un kā vēl varu!
- Tu pārprati. Vilcienu var aktivizēt tikai Vestminsteras Arhontu mītnē. Tas ir ieprogrammēts kursēt noteiktos datumos un noteiktos laikos. Tos nevar mainīt.
- Tas noteikti ved šurp pārtiku.
- Vilcienu izmanto tikai cilvēku pārvadāšanai. Pārtiku piegādā kurjeri.
- Tātad tas vairs nepienāks līdz… es aizvēru acis, …nākamajai Kaulu ražai. 2069. gadā. Mans sapnis par vieglu bēgšanu saira. Tomēr būs jāšķērso mīnu lauks.
- Silti iesaku nemēģināt iet kājām, Aizbildnis teica, it kā būtu lasījis manas domas. Emīti mežus izmanto kā savu medību lauku. Pat tu ar savām spējām tur ilgi nenoturēsies. Ne pret veselu baru viņējo.