- Es nevaru gaidīt. Satvēru krēsla paroci tik cieši, ka mani pirkstu kauliņi kļuva balti. Man ir jātiek prom. Jūs zināt, ka viņa mani nogalinās.
- Protams, nogalinās. Tagad, kad tavs talants ir nobriedis, Našira alkst to iegūt. Jau drīz viņa uzbruks.
Es saspringu. Nobriedis?
- Tu citadelē iemiesojies Divpadsmit. Es tevi redzēju. Viņa gaidīja, kad tu sasniegsi pilnu potenciālu.
- Vai jūs viņai pateicāt?
- Viņa to uzzinās, bet ne no manis. Tas, kas tiks pateikts šajā istabā, šīs sienas neatstās.
- Kāpēc?
- Tā ir abpusējas uzticības uvertīra.
- Jūs izpētījāt manas atmiņas. Kāpēc lai es jums uzticētos?
- Vai tad es tev neparādīju savu sapņavu?
- Parādījāt, es teicu. Savu auksto, tukšo sapņavu. Jūs esat tikai tukša čaula, vai ne?
Refaīts negaidīti piecēlās kājās, piegāja pie grāmatplaukta un izņēma milzīgu, vecu sējumu. Mani muskuļi savilkās kā nospriegotas stiegras. Iekams paguvu bilst kaut vārdu, viņš izņēma no sējuma plānu brošūriņu un uzmeta to uz galda. Nespēju atraut no tās acis. “Par pretdabiskuma lietderīgumu”. Mans eksemplārs noklāts ar pierādījumiem par sindikātu. Pie viņa tas bija jau visu šo laiku.
- Manā sapņavā varbūt ir izsīkusi tās senākā dzīve, bet es neuzskatu, ka cilvēki būtu kārtojami rangos, kā uzskata šī pamfleta autors. Tur nav nekā par oneiromantiem. Nav par refaītiem. Es uz to visu tā neraugos. Aizbildnis ieskatījās man tieši acīs. Jau vairākus mēnešus dzīvoju kopā ar tevi. Es pazīstu tavu pagātni, kaut arī par to uzzināju pret tavu gribu. Man nebija nodoma ielauzties tavā privātajā dzīvē, tikai vēlējos redzēt, kāda tu esi. Vēlējos tevi iepazīt. Es negribēju pret tevi izturēties kā pret parastu cilvēku zemāku, nevērtīgu radību.
Tas bija negaidīti. Kāpēc ne? es jautāju, nenovērsdamās no viņa. Kāpēc jums tas rūp?
- Tā ir mana darīšana.
Paņēmu grāmatiņu un piespiedu to pie krūtīm kā bērns rotaļlietu. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu izglābusi Džeksona dzīvību. Aizbildnis mani vēroja.
- Tev tavs reģukungs patiešām ir svarīgs, viņš noteica.
- Tu gribi atgriezties tajā dzīvē. Atgriezties sindikātā.
- Džeksons nav tikai tas, ko atklāj šis pamflets.
- Tā es iztēlojos.
Viņš pienāca un apsēdās man blakus uz tahtas. Dažas minūtes valdīja klusums. Cilvēks un refaīts tik dažādi kā diena un nakts -, ieslodzīti paši savā kupolā gluži kā vītušais zieds. Aizbildnis paņēma tabakdozi un nelielu amaranta pudelīti. Tu jūties viena. Viņš iztukšoja pudelīti kausā. Es to jūtu. Tavu vientulību.
- Es esmu viena.
- Tev pietrūkst Nika.
- Viņš ir mans labākais draugs. Protams, man viņa pietrūkst.
- Viņš tev bija kas vairāk. Tavas atmiņas par viņu ir neparasti detalizētas pilnas krāsām un dzīvības. Tu viņu dievināji.
- Es biju jauna. Mana balss aizlūza. Šķiet, viņš bija apņēmies nemitīgi bikstīt mani visvārīgākajā vietā.
- Tu joprojām esi jauna. Viņš neatstājās. Es neesmu redzējis visas tavas atmiņas. Kaut kā trūkst.
- Nav nekādas jēgas kavēties atmiņās.
- Es tam nepiekrītu.
- Sliktas atmiņas ir katram. Kāpēc jūs interesē manējās?
- Atmiņas ir mana dzīvība. Mans ceļš uz ēteru tāpat kā sapņavas ir tavējais. Viņš ar cimdoto pirkstu pieskārās manai pierei. Tu lūdzi, lai ļauju tev iepazīt sevi caur savu sapņavu. Es apmaiņā lūdzu tavas atmiņas.
Man no viņa pieskāriena kļuva auksti. Es atrāvos. Aizbildnis brīdi manī nolūkojās, vērtēdams reakciju, bet tad piecēlās un paraustīja zvana auklu. Ko jūs darāt? es nesapratu.
- Tev ir jāpaēd.
Viņš ieslēdza gramofonu un skatījās ārā uz ielu.
Maikls bija klāt ātrāk, nekā varētu paspēt izrunāt vārdu mēmais. Viņš uzklausīja Vadoņa rīkojumus. Pēc desmit minūtēm zēns atgriezās ar paplāti, ko ielika man klēpī. Tur bija tieši tik daudz ēdiena, lai es atgūtu spēkus: krūze tējas ar pienu, cukurtrauks, tomātu zupa un silta maize. Paldies! es sacīju.
Zēns man žigli uzsmaidīja un parādīja Aizbildnim vairākas sarežģītas zīmes; viņš pamāja ar galvu. Maikls paklanījās un aizgāja. Refalts paskatījās uz mani, vai ēdīšu bez piespiešanas. Iedzēru malku tējas. Atcerējos, kā vecmāmiņa toreiz, kad vēl biju pavisam maziņa, deva man tēju ikreiz, kad saslimu, viņa cieši ticēja tējas labajām īpašībām. Apēdu dažus kumosus maizes. Vai viņš mani pašlaik nolasa nolasa manas emocijas? Vai jūt, kā atmiņas mani nomierina? Mēģināju koncentrēties uz viņu, izmantot zelta saiti, bet neko nejutu.
Kad biju paēdusi, Aizbildnis paņēma paplāti un, nolicis to uz kafijas galdiņa, atkal atnāca apsēsties man blakus. Es nokremšļojos.
- Ko Maikls teica?
- Našira izsaukusi uz savu mītni atlikušos Sargasus. Viņš ļoti labprāt noklausās svešas sarunas, Aizbildnis mazliet uzjautrinātā toni piebilda. Maikls man pavēsta daudz informācijas par to, kas notiek viņas zālēs. Našira neredz Maiklu nākam un ejam, jo domā, ka viņš ir neredzīgs.
Tātad Maikls labprāt lodā apkārt. To es atcerēšos. Viņa tiem sacīs par Krezu. Es piespiedu pirkstus pie deniņiem.
- Nebiju domājusi viņu nogalināt. Es tikai…
- Viņš būtu nogalinājis tevi. Krezs loloja drausmīgu naidu pret cilvēkiem. Viņš plānoja tad, kad mums pienāktu laiks atklāties, ievilināt mūsu kontrolētajās pilsētās cilvēku bērnus. Viņš kāroja pēc to mazajiem, smalkajiem kauliņiem. Kleromantijai.
Man sametās gluži šķērmi ap dūšu. Kleromantijā bija jāizmanto metamie jeb zortes, ko gari sakārtoja attēlos vai pagrūda noteiktā virzienā. Izmantoja visdažādākās zortes adatas, metamos kauliņus, atslēgas. Viena grupa, ko dēvēja par osteomantiem, zilēja ar kauliem, bet, cienot mirušos, parasti izmantoja ļoti vecus skeletus. Ja Krezs bija zadzis bērnu kaulus kleromantijas vajadzībām, tad es priecājos, ka esmu viņu nogalinājusi.
- Esmu pateicīgs par to, ka viņš ir miris, Aizbildnis sacīja. Viņš briesmīgi kaitēja šai pasaulei.
Es neatbildēju.
- Tu jūties vainīga, viņš secināja.
- Man ir bail.
- No kā?
- No tā, ko varu izdarīt. Es visu laiku… pārgurumā papurināju galvu. Es visu laiku nogalinu. Negribu būt ierocis.
- Tavs talants ir grūti kontrolējams, bet tas tevi notur pie dzīvības. Tas ir tavs vairogs.
- Tas nav vairogs. Tas ir kā ierocis. Es dzīvoju ar pirkstu uz gaiļa. Aplūkoju paklāja rakstus. Es daru pāri cilvēkiem. Tāds ir mans talants.
- Ne jau ar nodomu. Tu taču neesi vienmēr zinājusi, ko spēj.
Es tikai pasmējos. 0, es zināju gan, ka to spēju! Nezināju, kā, bet zināju, kas cilvēkiem liek asiņot. Zināju, kas cilvēkiem sagādā galvassāpes. Ikreiz, kad par mani ņirgājās, ikreiz, kad viņi sāka runāt par Mollijas dumpjiem, viņiem sāpēja. Un tikai tāpēc, ka es viņus garīgi pagrūdu. Man tas savā ziņā patika, es atzinos. Man tas patika pat toreiz, kad man bija tikai desmit gadu. Man patika atdarīt ar ļaunu. Tas bija mans mazais noslēpums. Aizbildnis nenovērsa no manis acis.
- Es neesmu tāda kā sensori vai mediji. Es neizmantoju garus vienkārši kompānijai vai pašaizsardzībai. Es esmu viena no viņiem. Vai saprotat? Es varu nomirt, kad man tā iegribas, varu kļūt par garu, kad man tā iegribas. Tāpēc cilvēki no manis baidās. Tāpēc es baidos no viņiem.