-Jā, tu no viņiem atšķiries. Taču tas nenozīmē, ka tev būtu jābaidās.
- Nozīmē gan. Mans gars ir bīstams.
- Tu nebīsties briesmu, Peidža. Man šķiet, ka briesmās tu jūties labi. Tu piekriti strādāt pie Džeksona Hola, zinot, ka tas ievērojami saīsinās tavu mūžu. Zinot, ka pastāv risks tikt notvertai.
- Man vajadzēja naudu.
- Tavs tēvs strādā Saionas labā. Tev nevajadzēja naudu. Šaubos, vai tu vispār esi tai pieskārusies. Briesmas tevi pietuvina ēteram, viņš sacīja. Tieši tāpēc tu izmanto ikkatru izdevību iekļūt bīstamā situācijā.
- Ne jau tāpēc. Es neesmu kaut kāds tur adrenalīna narkomāns. Gribēju būt kopā ar citiem reģiem. Manā balsī skanēja jau cits dusmu uzplūds. Negribēju dzīvot kā Saionas skolas skuķe ar izskalotām smadzenēm. Gribēju kaut kur iederēties. Gribēju būt svarīga. Vai jūs to nespējat saprast?
- Tie nebija vienīgie iemesli. Tu domāji par kādu konkrētu cilvēku.
- Nevajag. Man nodrebēja lūpas.
- Tu domāji par Niku. Viņa acis ne mirkli nenovērsās.
- Tu viņu mīlēji. Tu viņam būtu sekojusi vienalga kur.
- Es negribu par to runāt.
- Kāpēc ne?
- Tā ir mana darīšana. Tā ir privātā dzīve. Vai jums, oneiromantiem, vispār ir jebkāds priekšstats par to, ko nozīmē privātā dzīve?
- Tu to esi turējusi noslēpumā pārāk ilgi. Aizbildnis man nepieskārās, bet viņa skatiens bija gandrīz vai intīms.
- Es nevaru paņemt tavas atmiņas, kamēr esi nomodā. Bet, kad tu iemiedz, es lasu attēlus tavā prātā, un tu tos sapņo tāpat kā iepriekš. Tāds ir oneiromantu talants. Radīt kopīgu sapni.
- Varu derēt, ka jums nekad nav garlaicīgi. Mana balss pauda nicinājumu. Rakņājoties pa citu netīro veļu.
Viņš ignorēja dzēlienu.
- Protams, tu vari iemācīties mani neielaist, bet tad tev mans gars būtu jāpazīst gandrīz tikpat labi kā pašai savējais. Taču tik vecu garu kā manējais ir grūti iepazīt. Refaīts pieklusa. Vai ari tu sev varētu aiztaupīt nepatikšanas un ļaut man ieskatīties tevi.
- Kāds no tā labums?
- Šīs atmiņas ir barjera. Es tās jūtu apraktas dziļi tavā sapņavā. Viņa acis ne mirkli neatrāvās no manējām. Uzveic tās, un tu atbrīvosies! Tavs gars būs brīvs.
Es dziļi ieelpoju. Tādam piedāvājumam nevajadzētu mani kārdināt.
- Jā. Es varu tev palīdzēt. Viņš izņēma no tabakdozes dažas brūnas lapas. Tas ir tas, kas bija tabletēs. Vai tu dzersi, ja es pagatavošu uzlējumu?
Paraustīju plecus. Ko gan nozīmē vēl viena deva?
Aizbildnis mani brīdi vēroja.
- Nu labi, viņš noteica.
Vīrietis izgāja no kambara. Laikam kaut kur lejā bija virtuve, kur strādāja Maikls.
Atbalstīju galvu spilvenos. Krūtīs lēni ielavījās saltas trīsas, piepildot visu krūškurvi. Es biju ienīdusi Aizbildni spīvi un nevaldāmi, ienīdusi par to, kas viņš bija, un par to, ka viņš laikam mani saprata. Naids man bija devis spēku. Nu es viņam parādīšu savas vispersoniskākās atmiņas. Man šķita, ka zinu, kādas tās ir, bet nevarēju būt par to pārliecināta. Man būs tās jānosapņo.
Kad Aizbildnis atgriezās, manī bija uzbangojusi izaicinoša pārliecība. Es paņēmu stikla krūzīti no viņa rokām. Tā bija līdz malām pilna ar dzidru, okerdzeltenu šķidrumu kā atšķaidītu medu. Virspusē peldēja trīs lapiņas. Uzlējums garšo rūgti, viņš brīdināja, bet tas man ļaus saskatīt tavas atmiņas skaidrāk.
- Ko jūs redzējāt iepriekš?
- Fragmentus. Klusuma periodus. Atkarībā no tā, kā kurā brīdī tu juties un cik spēcīgas bija tavas izjūtas. Cik ļoti konkrētā atmiņu daļa tevi vēl satrauca.
Es raudzījos tējā. Tad man šķiet, ka šo man nemaz nevajadzēs.
- Tev tā būs vieglāk.
Droši vien viņam bija taisnība. Jau iedomājoties vien, ka būšu aci pret aci ar šīm atmiņām, man sāka drebēt rokas. Pacēlu tasi pie lūpām, juzdamās tā, it kā jau atkal grasītos noslēgt līgumu uz visu savu mūžu.
- Pagaidi!
Es apstājos.
- Peidža, tev nav man jārāda šīs atmiņas. Tevis dēļ es ceru, ka tu parādīsi. Es ceru, ka tu to spēj. Bet tu drīksti atteikties. Es respektēšu tavu personisko telpu.
- Tik nežēlīga nebūšu, es atteicu. Nav nekā ļaunāka par stāstu bez nobeiguma. Iekams viņš paguva atbildēt, es iedzēru tēju.
Aizbildnis bija melojis; tas šķidrums nebija vienkārši rūgts. Tā bija visnejaukākā dzira, kādu jebkad biju garšojusi; šķita, ka ierauju malku metāla šķembu. Tūlīt pat apņēmos drīzāk dzert balinātāju nekā vēl kādreiz pieskarties salvijas tējai. Es ar to aizrijos. Refaīts saņēma manu seju rokās. Nespļauj ārā, Peidža. Nespļauj!
Es mēģināju. Daļa dzēriena nonāca atpakaļ tasē, taču vairums ielija man vēderā. Un tagad? es klepoju.
- Gaidi.
Ilgi nebija jāgaida. Es sarāvos čokurā un sāku trīcēt; cits pēc cita man pāri vēlās nelabuma viļņi. Garša bija tik uzmācīga, ka domāju tā nekad neatstās manu muti.
Un tad gaisma izdzisa. Atkritu spilvenos un grimu.
25.IZŠĶĪŠANA
Mēs stāvējām aplī kā seansa laikā. Seši no Septiņiem Zīmogiem.
Nadīne kādu nožmiegs. To es redzēju katrā viņas vaibstā. Apļa vidū, ar samta saitēm piesiets pie krēsla, sēdēja Zeks Senzs; viņa galva bija māsas rokās. Mēs apstrādājām viņa prātu jau vairākas stundas, bet Džekss nerimās, lai ari kā puisis cīnītos un vaidētu. Ja izdotos noskaidrot viņa talantu, bandai tas būtu ieguvums; viņš spētu pretoties jebkādai ārējai ietekmei gan garu, gan citu reģu. Tāpēc Džekss tikai sēdēja savā krēslā, kūpināja cigāru un gaidīja, kad viens no mums Zeķu salauzīs.
Džekss bija ilgi viņu pētījis. Mēs pārējie bijām aizmirsti, varējām turēties uz ūdens paši ar saviem kriminālajiem paņēmieniem. Pat ar visu savu urķēšanos Džekss nebija paredzējis, ka mūsu nenolasāmajam tik ļoti sāpēs mūsu uzbrukumi. Viņa sapņava bija sīksta un necaurredzama; ar gariem tur iekļūt nevarēja. Mēs sūtījām viņam virsū spietu pēc spieta, bet bez panākumiem. Zeka prāts atsita garus, izmētāja tos pa visu istabu kā ūdens lāses, kas trāpījušas pa marmora bumbiņu. Vai pa to, kā viņu tagad sauca Melnais Dimants.
- Nu saņemieties, saņemieties taču, nolāpītais salašņu bars! Džekss uzrēja. Viņa dūre nodārdēja pret galdu. Es gribu dzirdēt, kā viņš kliedz vēl trīsreiz skaļāk!
Viņš jau visu dienu bija atskaņojis Danse Macabre un dzēris vīnu; tas nekad neko labu nevēstīja. Elīza, gluži sasārtusi no piepūles, kontrolējot tik daudzus garus, uzmeta viņam stingru skatienu. Tu ko izkāpi ar kreiso kāju no zviļņa, Džekson?
- Vēlreiz.
- Viņam sāp, Nadīne iejaucās. Viņas vaigi svila dusmās. Paskatieties uz viņu! Viņš nevar to izturēt!
- Man sāp, Nadīne. Mani moka tava nepaklausība. Tas izskanēja baisi klusi. Nelieciet man celties kājās, bērni. Dariet… to… vēlreiz.
Mirkli valdīja klusums. Nadīne satvēra brāļa plecus; viņas mati krita pāri sejai. Tagad tie bija tumši brūni un apgriezti īsāki. Šāda frizūra nepiesaistīja tik daudz uzmanības, bet Nadīnei tā riebās. Viņa ienīda citadeli. Un visvairāk viņa ienīda mūs.
Neviens nepakustējās, un Elīza izsauca vienu no saviem garu palīgiem septiņpadsmitā gadsimta mūzu Džeidī. Kad gars no viņas sapņavas ielēca ēterā, noraustījās lampas. Pamēģināšu ar Džeidī. Meitenes uzacis bija cieši savilktas. Ja nesanāks ar vecu garu, tad, man šķiet, nesanāks nekā.