- Varbūt pamēģināt poltergeistu? Džekss gluži nopietni apvaicājās.
- Mēs neizmantosim pret viņu poltergeistu!
Džekss turpināja ļuļķēt smēķi. Žēl gan.
Niks istabas otrā pusē nolaida žalūzijas. Viņam riebās tas, ko mēs darījām, taču viņš nespēja novērst notiekošo.
Zeks nevarēja izturēt spriedzi. Viņa drudzī degošās acis bija piekaltas garam. Ko viņi dara, Dī?
- Nezinu. Nadine ar saltu skatienu ieurbās Džeksonā.
- Viņam ir jāatpūšas. Palaid tikai viņam virsū to garu, un es…
- Ko tad? Džeksonam no mutes vijās dūmu grīste.
- Nospēlēsi man piktu dziesmiņu? Lūdzu, uz priekšu! Man ļoti patīk dvēseles mūzika.
Meitene saviebās, bet neuzķērās. Viņa zināja, kāds ir sods par nepaklausību Džeksonam. Viņai nebija citur, kur iet, un nebija, kur aizvest brāli.
Zeks drebēja, piekļāvies māsai. It kā būtu par to jaunāks, nevis divus gadus vecāks.
Eliza uzmeta skatienu vispirms Nadīnei, tad Džeksonam. Mūza pēc viņas nedzirdamas pavēles šāvās uz priekšu. Es to neredzēju, bet jutu tāpat kā Zeks, spriežot pēc mokpilnā kliedziena. Puiša galva atkrita atpakaļ un kakla muskuļi saspringa. Nadine saknieba lūpas un abām rokām apskāva brāli.
- Man žēl. Viņa atbalstīja zodu pret viņa pakausi. Man ļoti žēl, Zek.
Džeidī bija vecs un stūrgalvīgs, turklāt pēc dabas tiepša. Garam bija pateikts, ka Zeks grasās darīt pāri Elīzai, un tas bija apņēmies to nepieļaut. Zeka seja spīdēja sviedros un asarās. Viņš gandrīz smaka.
- Lūdzu, viņš izmocīja. Pietiek…
- Džekson, izbeidz! es noskaldīju. Vai tev nešķiet, ka nu jau pietiks?
Džeksa uzacis uzšāvās augstu pierē. Vai tu apšaubi manus lēmumus, Peidža?
Visa mana dūša kaut kur pagaisa. Nē.
- Sindikātā katram ir jānopelna savs uzturs. Es esmu jūsu reģukungs. Jūsu aizstāvis. Jūsu darba devējs. Vīrs, kas neļauj jums nomirt badā kā tādiem lupatlašiem mangotājiem! Viņš pameta gaisā naudas žūksni; banknotes ar Frenka Vīvera seju noplivinājās uz paklāja. No katras uz mums blenza Lielinkvizitors. Ezīkjelam “pietiks” tad, kad es tā teikšu kad es izlemšu viņu šodien atlaist. Vai jums šķiet, ka Hektors mitētos? Vai jums šķiet, ka Džimijs vai Abate vienkārši mitētos?
- Mēs nestrādājam pie viņiem. Ellza šķita satricināta. Viņa pamāja garam. Nāc atpakaļ, DžeidI! Es esmu drošībā.
Gars atvilkās atpakaļ. Zeks drebošām rokām saķēra galvu. Ar mani viss ir kārtībā, viņš izmocīja. Viss ir labi. Man tikai… tikai vajag vienu mirkli.
- Ar tevi viss nav kārtībā. Nadīne pagriezās pret Džeksonu, kurš aizkūpināja nākamo cigāru. Tu mūs medīji. Tu zināji par operāciju un izlikies, ka visu vērsīsi par labu. Tu teici, ka dabūsi viņu uz kājām. Tu apsolīji viņu dabūt uz kājām!
- Es teicu, ka mēģināšu. Džeksonu dzirdētais neaizkustināja. Ka eksperimentēšu.
- Tu esi melis. Tu esi tāds pats kā…
- Ja te ir tik briesmīgi, tu vari iet prom, mīļo meitenīt. Durvis vienmēr ir vaļā. Džeksona balss mazliet pieklusa.
- Durvis uz aukstajām, tumšajām ielām. Viņš izpūta Elīzas virzienā pelēku mākoni. Interesanti, cik ilgs laiks paies, līdz NSD tevi… izsvēpēs?
Nadīna dusmās drebēja. Iešu uz Chat’s. Viņa paķēra savu mežģīņu jaku. Neviens nav aicināts man pievienoties.
Paķērusi austiņas un somu, viņa izbrāzās ārā, aizcirzdama aiz sevis durvis. Dī… Zeks iesāka, bet viņa māsa neapstājās. Dzirdēju, kā Nadīne kaut kam iesper, auļojot lejā pa kāpnēm. Caur sienu istabā iešāvās par traucējumu saniknotais Pīters un nolīda īgņoties stūrī. Man šķiet, ka ir laiks stūrēt mājup, kaptein, Elīza stingri sacīja. Mēs te darbojamies jau vairākas stundas.
- Paga! Džekss ar garu pirkstu norādīja uz mani. Mēs vēl neesam izmēģinājuši savu slepeno ieroci. Es saraucu pieri, un viņš piešķieba galvu. Vai, nu izbeidz, Peidža! Neizliecies par muļķi. Esi tik laba un ielauzies viņa sapņavā, ja tev to lūdz.
- Mēs esam par to runājuši. Man sāka sāpēt galva. Es nemēdzu nekur ielauzties.
- Tu nemēdz. Skaidrs. Nezināju, ka tev ir darba pienākumu apraksts. Ā! Paga, atceros gan es tev tādu nemaz neiedevu. Viņš nospieda savu cigāru pelnutraukā. Mēs esam gaišreģi. Pretdabiskie. Vai tu domāji, ka pie mums būs kā pie tētiņa, ka mēs no deviņiem līdz pieciem sēdēsim savos Bārbikenas kabinetiņos un malkosim tēju no plastmasas glāzītēm? Piepeši viņš izskatījās riebuma pārņemts, it kā nespētu paciest to, kā uzvedas neredzīgie. Dažiem no mums negribas plastmasu, Peidža. Dažiem no mums gribas sudrabu un satinu, un īstas ielas, un garus.
Es negribot blenzu. Džeksons ierāva milzīgu vīna malku, nenolaizdams acis no loga. Elīza papurināja galvu. Labi, tas jau kļūst smieklīgi. Varbūt mums vajadzētu vienkārši…
- Kurš tev maksā?
Meitene nopūtās. Tu, Džekson.
- Pareizi! Es maksāju, tu klausi. Tagad esi nu tikpat labiņa kā parasti, uzteci augšā un pasauc Daniku. Gribu, lai viņa redz burvestību.
Elīza cieši sakniebtām lūpām izgāja no istabas. Zeks man uzmeta gurda izmisuma pilnu skatienu. Es piespiedu sevi ierunāties vēlreiz: Džeks, man šobrīd patiešām negribas to darīt. Man šķiet, ka mums visiem vajag mazliet atpūsties.
- Paņem rit dažas brīvas stundas, bitīt. Viņš izklausījās izklaidīgs.
- Es nespēju ielauzties sapņavās. Tu to zini.
- Dari man to prieku. Pamēģini! Džeksons ielēja sev vēl vīnu. Es to gaidu jau vairākus gadus. Sapņu staigātāja pret nenolasāmo. Visdiženākā sadursme visā ēterā. Vēl nekad neesmu pieredzējis bīstamāku un pārdrošāku gadījumu.
- Vai tu vēl runā angliski?
- Nē, ierunājās Niks. Visi pagrieza galvu pret viņu.
- Viņš runā kā trakais.
Pēc īsa klusuma brīža Džeksons pacēla glāzi. Lieliska diagnoze, dakter. Priekā!
Viņš iedzēra. Niks novērsās.
Saspringtajā klusumā, kas sekoja šai vārdu apmaiņai, Elīza atgriezās ar tīru adrenalīna šļirci. Kopā ar viņu nāca Danika Paniča, mūsu septeta pēdējā locekle. Viņa bija uzaugusi Saionas Belgradas citadelē, bet ieradusies Londonā, lai strādātu par inženieri. Daniku bija izraudzījies Niks, kurš kādā jauniesaukto kokteiļu ballītē bija ievērojis viņas auru. Danika ļoti lepojās ar to, ka neviens no mums nespēj pareizi izrunāt viņas vārdu. Un uzvārdu. Danikai bija sprogaini, rudi mati, ko meitene saņēma zemā mezglā, rētām un apdegumiem klātas rokas un akmensciets raksturs. Viņas vienīgā vājība bija smalkas vestes.
- Danika, dārgā! Džeksons viņu aicināja tuvāk. Nāc un paskaties, labi?
- Uz ko man jāskatās? viņa nesaprata.
- Uz manu ieroci.
Mēs ar Danī pārmijām skatienus. Viņa pie mums bija tikai nedēļu, bet jau zināja, kāds ir Džekss.
- Izskatās, ka jūs esat uzrīkojuši seansu, Danika sacīja.
- Šodien ne. Viņš pavēcināja roku. Sāc!
Man bija jāiekož mēlē, lai viņam nepateiktu, lai aizrijas. Viņš vienmēr pieglaimojās jaunpienācējiem. Danikai bija spoža, hiperaktīva aura, kuru viņš nebija spējis identificēt, taču, kā jau allaž, bija pārliecināts, ka tur gaidāms kaut kas vērtīgs.
Es apsēdos. Niks dezinficēja manu roku un iedūra tajā adatu.
- Uz priekšu, Džekss mudināja. Nolasi nenolasāmo!
Minūti nogaidīju, līdz asinīs uzsūksies medikamentu kokteilis, un, aizvērusi acis, uztaustīju ēteru. Zeks sagatavojās. Es nevarēju viņā iebrukt, tikai noglāstīt viņa sapņavu un sajust tās virsmas nianses, bet puiša prāts bija tik jutīgs, ka pat visvieglākais pieskāriens varēja nodarīt sāpes. Man būs jāuzmanās.