Mans gars sakustējās. Jutu visas piecas sapņavas, kas šķindēja un trīsuļoja kā vēja stabules. Zeka sapņava atšķīrās. Viņš šķindēja drūmākā tonī minora akordā. Mēģināju kaut ko ieraudzīt kādas atmiņas, bailes bet nekā nebija. Tur, kur es vienmēr manīju attēlu ņirbu kā vecā, bojātā filmā, tagad redzēju tikai melnu tumsu. Viņa atmiņas bija aizzīmogotas.
Kāda roka satvēra manu plecu; es izrāvos no ētera. Zeks drebēja, ar plaukstām aizspiedis ausis. Gana. Niks bija man aiz muguras un uzrāva mani kājās. Nu reiz pietiek! Viņa to nedarīs. Džekson, man ir vienalga, cik tu man maksā, tā ir asins nauda. Viņš atvēra logu. Nāc, Peidža! Tev būs pārtraukums.
Biju nogurusi līdz kaulam, bet Nikam es nekad neatteiktu. Džeksona skatiens durstīja man muguru. Gan ar viņu rit viss būs kārtībā kad būs izdzēris vīnu. Es aizmiglotu skatienu izlēcu pa logu un pieķēros pie notekcaurules.
Niks metās skriet, līdzko viņa kājas pieskārās jumtam. Šodien viņš skrēja ātri, cik ātri vien varēja. Par laimi, manās dzīslās vēl bija adrenalīns, citādi es nemūžam nespētu turēties līdzi.
Tā mēs bijām darījuši bieži. Devušies pa pilsētu pārgājienā. Teorētiski Londonai piemita viss, ko es ienīdu, tā bija milzīga un pelēka, un skarba; deviņās dienās no desmit te lija lietus. Pilsēta rēca un pulsēja, un dauzījās kā cilvēka sirds. Bet pēc diviem treniņu gadiem kopā ar Niku, kuros biju iemācījusies atrast ceļu pār jumtiem, citadele bija kļuvusi par manu patvērumu. Varēju lidot pāri transportlīdzekļu drūzmai un NSD galvām. Varēju plūst kā asinis ielu un ieliņu tīklojumā.
Biju pilna līdz malām, kūsāju no dzīvības pārpilnības. Ja nekur citur, tad šeit es biju brīva.
Niks nolēca zemē. Mēs rikšojām pa rosīgas ielas malu, līdz nonācām Leičesterskvēra stūrī. Niks, elpu neatvilcis, sāka kāpt tuvākajā ēkā blakus Hippodrome Casino. Bija daudz iespēju, kur pieķerties un atbalstīties palodzes, dzegas un tamlīdzīgi -, tomēr es šaubījos, ka varēšu turēt līdzi. Pat adrenalīns nespēja nomākt manu sagurumu.
- Ko tu dari, Nik?
- Man jāizvēdina galva. Viņš izklausījās paguris.
- Kazino?
- Virs tā. Viņš pastiepa roku. Nāc, sotnos! Tu izskaties tā, ka tūlīt aizmigsi.
- Nūjā, es jau nezināju, ka šodien būs jāizpumpē gan gars, gan muskuļi. Ļāvu viņam uzcelt mani uz pirmās palodzes, ar to izpelnoties kādas pīpējošas meitenes skatienu.
- Cik tālu mēs kāpsim?
- Līdz jumtam. Ja varēsi, viņš piebilda.
- Un ja nu nevarēšu?
- Nu labi. Lec kukaragā! Viņš aplika manas rokas sev ap kaklu. Un kāds ir zelta likums?
- Neskatīties uz leju.
- Pareizi, viņš sacīja, atdarinādams Džeksu. Es iesmējos.
Mēs sasniedzām jumtu bez starpgadījumiem un ievainojumiem. Niks kāpa pa sienām, jau kopš bija iemācījies staigāt; viņš atrada atbalsta punktus pat tur, kur tādu it kā nemaz nebija. Drīz mēs atkal bijām uz jumta, un ielas palika tālu lejā. Manas kājas iegrima mākslīgā zālē. Pa kreisi bija neliela strūklaka bez ūdens, un pa labi sačokurojušos puķu dobe.
- Kas šī ir par vietu?
- Jumta dārzs. Atradu to pirms dažām nedēļām. Nekad nevienu neesmu te redzējis, tāpēc nolēmu, ka šī būs mana jaunā paslēptuve. Niks atspiedās pret margām. Piedod, ka tevi tā aizrāvu prom, sotnosl Sevendaialsā man dažreiz uznāk neliela klaustrofobija.
- Pavisam neliela.
Mēs nerunājām par nupat notikušo. Niks pārāk uzvilkās par Džeksona paņēmieniem. Viņš pameta man graudu batoniņu. Mēs lūkojāmies uz dūmakaini rožaino apvārsni, it kā gaidītu, kad tur parādīsies kuģi.
- Peidža, viņš iejautājās, vai tu kādreiz esi bijusi iemīlējusies?
Man nodrebēja roka. Kumosu pēkšņi bija ļoti grūti norīt man bija aizžņaugusies rīkle.
- Laikam jā. Man pa sāniem tekalēja saltas skudriņas. Atbalstīju muguru pret margām. Tas ir laikam. Kāpēc jautā?
- Jo es gribu tev pajautāt, kā tas ir. Lai mēģinātu saprast, vai es esmu vai neesmu iemīlējies.
Es pamāju ar galvu, mēģinot radīt ilūziju, ka esmu mierīga. Patiesībā ar manu ķermeni kaut kas lēnām, uztraucoši notika: acīs ņirbēja sīki, melni punktiņi, galva šķita viegla kā spalviņa, plaukstas bija lipīgas un nosvīdušas un sirds sitās kā negudra. Stāsti, es mudināju.
Nīka acis palika pievērstas saulrietam. Vai tad, kad tu kādā iemīlies, viņš jautāja, tev gribas to cilvēku sargāt?
Tas viss bija dīvaini divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es biju iemīlējusies Nikā. Es to zināju jau sen, kaut arī nekad nebiju rīkojusies. Un, otrkārt, tāpēc, ka Nikam bija divdesmit septiņi gadi, bet man astoņpadsmit. Šķita, ka mūsu dabiskās lomas ir apmainījušās vietām. Jā. Es nodūru acis. Vismaz man tā šķiet. Man gribējās… man gribas viņu pasargāt.
- Vai tev kādreiz gribas tam cilvēkam vienkārši… pieskarties?
- Visu laiku, es mazliet kautrīgi atzinos. Vai arī… drīzāk… man gribas, lai viņš pieskartos man. Kaut vai tikai lai…
- …apskautos.
Es pamāju ar galvu, nepaceldama uz draugu acis.
- Jo man ir tāda sajūta, it kā es to cilvēku saprastu, un man gribas, lai viņš būtu laimīgs. Bet es nezinu, kā lai padaru viņu laimīgu. Patiesībā es zinu, ka ar to vien, ka to cilvēku mīlu, padarīšu viņu briesmīgi nelaimīgu. Nika piere sakrunkojās kā grāmatas lapa. Nesaprotu, vai vispār riskēt un tam cilvēkam kaut ko teikt, jo zinu, ka tas viņu darīs nelaimīgu. Vai ari domāju, ka zinu. Vai tas ir svarīgi, Peidža? Būt laimīgam?
- Kā tu vari domāt, ka tas nav svarīgi?
- Jo es nezinu, vai godīgums ir labāks par laimi. Vai mēs upurējam godīgumu laimes vārdā?
- Dažreiz. Bet man šķiet, ka ir labāk būt godīgam. Citādi dzīve ir meli. Es izsvēru katru vārdu, virzot viņu uz to, lai viņš man pasaka, un mēģinādama ignorēt plosošo dunēšanu savā galvā.
- Jo tev ir tam cilvēkam jāuzticas.
-Jā-
Man kaisa acis. Mēģināju elpot lēni, bet galvā pamazām atausa drausma apjauta. Niks nerunāja par mani.
Protams, draugs nekad nebija sacījis neko tādu, kas liktu domāt, ka viņš pret mani jūt to pašu, ko es pret viņu. Ne vārda. Bet kā tad ar visiem ikdienišķajiem pieskārieniem, kā ar man veltītajām stundām, kā ar visām tām reizēm, kad bijām kopā skrējuši? Kā tad ar pēdējiem diviem gadiem, kad bijām pavadījuši kopā gandrīz ik dienu un ik nakti?
Niks vērās debesis.
- Ei, paskaties! viņš uzsauca.
- Kas ir?
Viņš norādīja uz kādu zvaigzni. Arktūrs. Nekad neesmu redzējis to mirdzam tik gaiši.
Zvaigznei bija oranža nokrāsa; tā bija milzīga un spoža. Jutos tik sīka, ka varētu pazust. Tātad, es bildu, mēģinādama izklausīties vienaldzīga, kurš tas ir? Kurš ir tas, kurā tu domā, ka esi iemīlējies?
Niks pielika roku pie galvas.
- Zeks.
Sākumā nebiju pārliecināta, ka esmu pareizi saklausījusi.
- Zeks. Pagriezu galvu un paraudzījos uz draugu. Zeks Senzs?
Niks pamāja. Vai tev šķiet, ka tas ir pavisam bezcerīgi? viņš klusītēm jautāja. Cerēt, ka viņš spētu mani mīlēt?
Mana seja kļuva nejutīga.
- Tu man neko neteici, es iesāku. Manas krūtis sažņaudzās. Es nezināju…