- Tu nevarēji zināt. Niks pārlaida plaukstu pār seju.
- Es tur neko nevaru padarīt, Peidža. Zinu, ka varētu vienkārši atrast kādu citu, bet nespēju pat sākt meklēt. Es nezinātu, kur sākt. Man viņš šķiet visskaistākais cilvēks visā pasaulē. Sākumā domāju, ka esmu to iztēlojies, bet tagad, kad viņš pie mums ir jau gadu… Niks aizvēra acis. Es nevaru to noliegt. Man viņš tiešām nav vienaldzīgs.
Tā nebiju es. Klusēdama sēdēju un jutos tā, it kā kāds man artērijās iesūknētu anestētisku vielu. Viņš nemīlēja mani.
- Man šķiet, ka es spētu Zekam palīdzēt. Drauga balsī skanēja īsta kaislība. Spētu palīdzēt viņam stāties pretī pagātnei. Spētu palīdzēt viņam atcerēties. Zeks agrāk bija čukstētājs es varētu viņam palīdzēt atkal sadzirdēt balsis.
Es vēlējos, kaut ari spētu dzirdēt balsis. Kaut spētu dzirdēt garus, lai varētu klausīties tajos, nevis Nika sacītajā. Man bija jākoncentrējas, lai neraudātu. Lai kas arī šonakt notiktu, es nedrīkstēju raudāt, es neraudāšu. Lai topu nolādēta, ja liešu asaras! Nikam bija visas tiesības mīlēt kādu citu. Kāpēc lai viņš nemīlētu? Es viņam nekad nebiju ieminējusies par savām jūtām. Man vajadzētu par viņu priecāties. Bet kādā mazā, slepenā nostūrī allaž biju cerējusi, ka varbūt viņš jūt to pašu ka
viņš varbūt gaida īsto brīdi, lai man to pateiktu. Tādu bridi
kā šis.
- Ko tu redzēji no viņa sapņavas? Niks vērās manī, gaidot atbildi. Vai kaut ko ieraudzīji?
- Tikai tumsu.
- Varbūt es varētu pamēģināt. Varbūt es varētu viņam nosūtīt attēlu. Viņš viegli pasmaidīja. Vai arī aprunāties ar viņu kā normāls cilvēks.
- Zeks tevi uzklausītu, es sacīju. Ja tu viņam pateiktu. Kā tu zini, ka viņš nejūt to pašu?
- Man šķiet, Zekam jau tāpat pietiek problēmu. Turklāt tu zini, kādi ir noteikumi. Nekādu saistību! Džeksons uzsprāgs, ja par to uzzinās.
- Lai Džeksons iet ellē! Nav godīgi, ka tev tas jānes sevī.
- Esmu izturējis gadu, sotnos. Varu izturēt ari ilgāk.
Mana rīkle bija aizžņaugusies. Viņam, protams, taisnība.
Džeksons mums neļāva ielaisties attiecībās. Viņam nepatika attiecības. Pat ja Niks mani mīlētu, mēs ar viņu nevarētu būt kopā. Bet tagad, kad patiesība lūkojās man sejā, tagad, kad sapnis bija sagrauts, es tik tikko spēju paelpot. Šis vīrietis nebija mans. Viņš nekad nebija bijis mans. Un, lai arī kā es viņu mīlētu, viņš nekad nebūs mans.
- Kāpēc tu man nepateici? Es pieķēros pie margām.
- Nu… zinu, ka tā nav mana darīšana, bet…
- Negribēju tevi uztraukt. Tev bija jātiek galā pašai ar savām problēmām. Es zināju, ka tu Džeksu interesēsi, bet viņš tev ir licis iet līdz ellei un atpakaļ. Viņš pret tevi joprojām izturas kā pret jaunu, spīdīgu rotaļlietu. Tāpēc man ir žēl, ka es tevi vispār tajā ievilku.
- Nē. Nē, tā nedomā! Pagriezos pret draugu un paspiedu viņa roku mazliet par ciešu. Tu mani izglābi, Nik. Es agrāk vai vēlāk būtu zaudējusi prātu. Man bija jāzina pretējā gadījumā es vienmēr būtu bijusi izstumtā. Tu man liki justies tā, it kā es būtu daļa no kaut kā, patiesībā daļa no ļoti daudz kā. Es nekad nespēšu tev par to atlīdzināt.
Nika sejā vidēja šoks. Izskatās, ka tu tūlīt raudāsi.
- Neraudāšu. Palaidu vaļā viņa roku. Klau, man ir jāiet. Man norunāta tikšanās.
Tā nebija.
- Peidža, pagaidi! Neaizej! Viņš satvēra mani aiz delma un pavilka atpakaļ. Es tevi satraucu, vai ne? Kas bija?
- Es nesatraucos.
- Satraucies gan. Lūdzu, vienu mirkli pagaidi!
- Man patiešām jāiet, Nik.
- Tev nekad nav bijis jāiet, kad man tevi ir vajadzējis.
- Piedod! Aizvilku jakas rāvējslēdzēju. Ja gribi manu padomu, es teiktu, ka tev jāatgriežas bāzē un jāizstāsta Zekam, ko jūti. Ja viņam vēl ir kaut kripata veselā saprāta, viņš teiks “jā”. Skumji smaidīdama, pavēros viņā. Es noteikti teiktu.
Un es to redzēju. Vispirms mulsumu, tad neticību un visbeidzot nepatiku.
Viņš zināja.
- Peidža… Niks iesāka.
- Ir vēls. Es drebošām rokām pārrāpos pāri margām.
- Tiksimies pirmdien, labi?
- Nē. Peidža, pagaidi! Pagaidi!
- Nik. Lūdzu!
Viņš aizvēra muti, bet acis palika plaši ieplestas. Es norāpos lejā pa sienu, atstājot viņu stāvam mēnesnīcā. Tikai tad, kad jau biju lejā, sāka līt pirmās un vienīgās asaras. Aizvēru acis un ieelpoju nakts gaisu.
īsti nezinu, kā tiku līdz 1-5. Varbūt braucu ar metro. Varbūt gāju kājām. Mans tēvs vēl bija darbā. Viņš mani negaidīja. Es stāvēju tukšajā dzīvoklī un skatījos uz lielo logu. Pirmo reizi kopš bērnības vēlējos, kaut man būtu māte, māsa vai kaut tikai draudzene draudzene ārpus Zīmogiem. Bet nekā tāda man nebija. Man nebija ne jausmas, ko nu darīt, ko just. Ko manā situācijā darītu nereģu meitene? Visdrīzāk pavadītu nedēļu gultā. Bet es nebiju nereģu meitene un nebiju ne no viena izšķīrusies. Tikai no sapņa. No bērnišķa sapņa.
Atsaucu atmiņā skolas laiku, kad biju vienīgā reģe starp nereģiem. Sjūzete viena no manām nedaudzajām draudzenēm pēdējā gadā izšķīrās no puiša. Mēģināju atcerēties, ko viņa toreiz darīja. Cik atminējos, viņa nepavadīja nedēļu gultā. Ko viņa darīja? Paga! Es atcerējos. Sjūzete man atsūtīja īsziņu, aicinot kopīgi doties uz klubu. Gribu izdejot bēdas, viņa teica. Es, kā jau allaž, biju izdomājusi ieganstu neiet.
Šī būs mana nakts. Es izdejošu savas bēdas. Aizmirsīšu, ka tas viss vispār ir bijis. Tikšu vaļā no sāpēm.
Izģērbos, iegāju dušā, izžāvēju un iztaisnoju matus. Uzklāju lūpukrāsu un skropstu tušu, un acu zīmuli. Iepliķēju mazliet smaržu vietās, kur jūtams pulss. Iekniebu vaigos, lai tie izskatītos sārti. Pēc tam uzvilku melnu, mežģīņotu kleitu, apāvu augstpapēžu kurpes ar vaļēju purngalu un izgāju no dzīvokļa.
Sargs uz mani savādi paskatījās, kad gāju garām.
Braucu ar taksometru. īstendā bija kāds krogs, kur bieži iegriezās Nadīne, tur darbadienās pasniedza lētu meksu (un dažreiz īstu, nelegālu alkoholu). Tas atradās II-6 sektora sliktākajā galā, rajonā, kam bija nelāga slava kā vienai no nedaudzām vietām, kur varēja droši uzturēties reģi: pat kruķiem nepatika tur rādīties.
Durvis sargāja ražens ārā sviedējs uzvalkā un cepurē. Viņš pamāja, lai eju iekšā.
Iekšpusē bija tumši un karsti. Telpa bija maza, saspiesta un svīstošu ķermeņu pilna. Pie vienas sienas visā tās garumā bija bārs, kura galos pasniedza skābekli un meksu. Pa labi no bāra bija deju grīda. Sanākušie lielākoties bija nereģi hipsteri tvīda biksēs, mazās cepurītēs un košās kaklasaitēs. Man nebija ne jausmas, ko es vispār daru vietā, kur nereģi lēkā apdullinošas mūzikas pavadībā, taču tieši to es ari vēlējos būt spontāna, aizmirst reālo pasauli.
Deviņus gadus biju dievinājusi Niku. Tagad es to nogriezīšu kā ar nazi. Neļaušu sev apstāties un kaut ko just.
Piegāju pie skābekļa bāra un apsēdos uz ķebļa. Bārmenis mani nopētīja, bet neuzrunāja. Viņš bija reģis, pareģis viņš jau ari negribētu runāt. Bet jau pavisam drīz mani kāds ievēroja.
Otrā bāra galā bija grupiņa jaunu puišu iespējams, no Saionas Londonas Universitātes. Visi, protams, bija nereģi. Tikai retais reģis tika līdz universitātes līmenim. Es pašlaik grasījos pasūtīt glāzīti F/oxy, kad viens no viņiem pienāca man klāt. Viņam varēja būt deviņpadsmit vai divdesmit gadi, un viņš bija gludi skuvies un mazliet saulē apdegušu ādu. Laikam brīvajā gadā būs bijis kādā citā citadelē. Varbūt Saionas Atēnās. Tumšos matus sedza cepure.